Rīga +14°C 
Kad tika likvidēts Plēpim tik mīļais Jaunatnes teātris, režisors Juris Rijnieks piedāvājis spēlēt viņa iestudētajā izrādē Matīsu, kausu bajāru. «No visām malām saaicināja aktierus, kuriem tobrīd nebija darba, – Antru Liedskalniņu, Uldi Pūcīti, Valdemāru Zandbergu, arī mani. Katram sava skola, katram bijusi sava vieta teātrī, un pēkšņi viņi visi jādabū kopā sarežģītā, nekad nespēlētā, neinteresantā izrādē… Nekas tur nevarēja sanākt. Pāris reižu nospēlējām, un ar to arī viss beidzās.
Zālē bija divdesmit cilvēku,»
intervijā žurnālam Ievas Stāsti atminējās Plēpis.
Tālāk bijis vēl skaudrāk. «Pēc tam nokļuvu Nacionālajā teātrī. Sāku ar epizodi armēņu ludziņā. Man bija viens izgājiens – no skatuves aizmugures jāuzkāpj pa trim pakāpieniem, jānokāpj un jāaiziet līdz proscēnijam, kur notika dialogs ar Voldemāru Šoriņu,» atceras Rūdolfs.
«Gaidot savu izgājienu, dzirdēju, kā viens no aktieriem man aiz muguras saka: «Vai tad neko labāku nevarēja dabūt, ka jāsauc uz Nacionālo teātri visādi?»
Viņš mani pagrūda, es paklupu, un sasitu lielo lielakaulu,
brīnos, kā vispār izkliboju uz skatuves. Tā es tiku sagaidīts Nacionālajā teātrī. Ar to aktieri mēs pēc tam sēdējām vienā garderobē. Viņš domāja sevi esam tik lielu, ka uzskatīja – arī Gunāra Cilinska lomas un vieta pienākas viņam,» tā Plēpis.
