«Manā dzimtā neprecas vairākas reizes,» Velta Puriņa par ģimeni, aiziešanu no TV un zaudēto mantojumu

Atmodes vēstnese

Velta Puriņa ir vēstures maģistre, un viņai patīk sarunā secīgi salikt faktus pa plauktiņiem. Kad jautāju par augusta puču, kad brīvības vējš nebija apturams, taču ceļu vēl tik trauslajam valstiskumam gribēja aizšķērsot padomju tanki, ziņu moderatore izstāsta īsu priekšvēsturi.

«18. augustā, dienu pirms sākās militārais apvērsums, mēs, žurnālisti, ar nelielu kuģīti devāmies diennakts ceļojumā uz Noršēpingu. Uz klāja mums bija daudz, par ko runāt, domāt, jo teju, teju bijām brīvi. Pavadījām brīnišķīgu dienu Zviedrijas ostas pilsētā un vakarā braucām mājās. Jūra bija nemierīga, vējš pieņēmās spēkā. Daudziem bija bail, kļuva slikti. Līdzi brauca mūsu bērni, arī es biju paņēmusi meitu. Vētras laikā šķīda trauki, šķindēja dakšiņas, naži. Iebraucot atklātā jūrā, vējš nedaudz pierima. Televizora melnbaltajā ekrānā dejoja Pētera Čaikovska baletu Gulbju ezers.

Padomju laikā tā bija sēru zīme – vai nu miris kāds no augstākajiem valsts vadītājiem, vai gaidāmas lielas politiskas pārmaiņas.

19. augustā no rīta iebraucām Rīgas ostā. Ievērojām neparasti daudz padomju armijas karavīru ar ieročiem rokās. Mūs pārbaudīja, jautāja, vai vedam neatļautu literatūru. Mēs nezinājām, kas notiek. Kad jau biju mājās, piezvanīja ziņu raidījuma Panorāma vadītājs Aldis Neimanis. «Velta, tev jābrauc uz darbu,» viņš teica. «Kas noticis?» jautāju.