«Arī manos plānos bija šāds ceļojums, kas nu būs jāatliek. Pēdējos gados mans pašizaugsmes ceļš notika jogas pasniedzējas Egijas Kerliņas vadībā, un viņa braucienam uz Tibetu gatavojās ļoti nopietni. Daloties ar ceļojuma iespaidiem, par nelieliem nogruvumiem un dubļu masīviem viņa rakstīja jau 10 dienas pirms notikušā un atzinās, ka tās ir viņas lielākās bailes.
Prombraucot Egija mums atstāja sava skolotāja grāmatu ar aicinājumu pildīt tajā atspoguļotās prakses, un šobrīd man šī grāmata šķiet kā lielākais pasaules dārgums.
Egija ir gaišākais, viedākais un nesavtīgākais cilvēks, kādu pazīstu.
Skolotāja ar lielo burtu. Viņa apvieno fiziskās un garīgās prakses vienā veselumā, tāpēc Egijas vadībā pašizaugsmes ceļš ir ļoti harmonisks un ātrs. Pateicoties viņai, es esmu izdarījusi ārkārtīgi daudz un dotajā brīdī esmu apjukusi. Ir pārāk daudz jautājumu, uz kuriem nav atbilžu, tāpēc saprotu, ka vienīgais, ko šobrīd varu darīt, – ir lūgties un pieņemt jebkuru iznākumu. Pārlasot viņas ziņas, es gribu, lai šo rindkopu mēs katrs saglabājam un atceramies par to katru dienu. «Atcerēsimies, kas mēs sākotnēji esam. Un dzīvosim katru savu dienu kā pirmo un pēdējo. Mīlot viens otru, rūpējoties, darot un sakot labo. Samīļojiet savus mīļos šodien! Neatlieciet uz rītdienu! Jo rītdiena var arī nepienākt.»





































































































































































