Rīga +16°C 
Gadu gaitā dzimtas māja piedzīvojusi karu, pārbūves un laika zobu, taču žurnālists Ansis Bogustovs dara visu, lai tā nezaudētu savu raksturu. Viņš tic, ka vecām mājām ir dvēsele, un to nedrīkst aprakt zem bezpersoniskiem remonta risinājumiem. «Gribēju saglabāt mājas stāstu,» norāda Ansis. Pirms sešiem gadiem, kovida laikā, Ansis ar ģimeni nolēma pamest Rīgu un pārcelties uz Bausku. Šķita, ka senču māja iepretim Bauskas pilij ir īstā vieta, kur sākt jaunu dzīvi.
Bogustova lauku paradīze:
Vecmāmiņas lielajā mājā vairāki mazie dzīvokļi tika apvienoti vienā plašā ģimenes mājoklī. Drīz pēc viņas aiziešanas mūžībā ģimene pieņēma lēmumu – paliks Bauskā. «Vismaz bērniem bija dārzs, kur skraidīt, viņi iemācījās kurināt krāsni un darīt lietas, ko pilsētā nemaz nepiedzīvotu,» atceras Ansis.
Mazpilsēta rīdziniekus nepieņēma
Romantiskais sapnis gan izrādījās sarežģītāks, nekā sākumā šķita. Mazpilsēta viņus nepieņēma. Sākumā enerģiskajam žurnālistam bija simtiem ideju. Ko tik Ansis nebija izdomājis, lai iepriecinātu kaimiņus un vienkārši garāmgājējus! «Vēlējos cilvēkiem radīt prieku, ieviest jaunas tradīcijas. Piemēram, mēģināju iedzīvināt ideju: ja tev dārzā ir daudz ābolu, daļu vari nolikt kastē ceļa malā, lai pacienātu tos, kuriem ābolu dārzā nav. Diemžēl no desmit garāmgājējiem kādiem astoņiem šķita svarīgi šos ābolus apgāzt. Uz Helovīna svētkiem biju iekārtojis pie savas mājas foto stūrīti, lai cilvēki, ejot garām mūsu mājām, var nobildēties un gūt pozitīvas emocijas. Taču naktī mūsu darbiņš tika izpostīts.
Var tikai pabrīnīties, kur cilvēkiem tāds ļaunums un vēlme visu graut,» nopūšas Bogustovs.
Viņš arī aicināja ielas iedzīvotājus kopā svinēt Baltā galdauta svētkus, kovida laikā savstarpēji mainīties ar izlasītajām grāmatām un meklēja iespējas bērniem vasarā organizēt kopējas nodarbes, lai tie līdz nakts melnumam neklīstu pa ielām bezdarbībā. Atsaucība bija krietni mazāka, nekā cerēts. «Likās, ka sitos pie aizvērtām durvīm. Daudzas idejas uztvēra skeptiski, dažas tika izsmietas vai uzreiz noairētas,» neslēpj Ansis.
Pēc kāda laika ģimene atgriezās Rīgā, jo aizvien bija sajūta, ka viņi Bauskā nav kļuvuši par savējiem. «Tā arī neiedzīvojāmies… Nopirkām dzīvokli Rīgas centrā Valdemāra ielā un tagad dzīvojam, cepuri kuldami. Bauskas mājas neaizmirstam, dodamies turp bieži, īpaši vasarā. Ziemā tur dzīvo manas mammas māsa,» viņš stāsta.
Lai arī sapnis par dzīvi Bauskā neizdevās, šodien viņš uz to visu raugās mierīgāk. «Tagad redzu, ka daudzas lietas, par kurām toreiz runāju, pamazām sāk notikt. Bauska kļūst skaistāka, dzīvīgāka un pievilcīgāka gan dzīvošanai, gan atpūtai. Dažreiz pārmaiņām vienkārši vajag vairāk laika.»
Vecas lietas ar jaunu dzīvi
Lai arī Ansim ideju netrūkst, viņš atzīst – par profesionālu meistaru sevi nosaukt nevar. «Manas rokas tomēr vairāk trenētas turēt mikrofonu, nevis ripzāģi,» smej žurnālists. Sarežģītākos un tehniskus darbus mājas atjaunošanā viņš uztic meistariem. Tas gan nenozīmē, ka Ansis stāv malā. Savām rokām paveicis daudz – stiprinājis pamatus, palīdzējis atjaunot koka konstrukcijas un meklējis risinājumus, lai saglabātu mājas vēsturisko raksturu.
Jautāts, vai ar sievu domas par interjeru sakrīt, Ansis atzīst: «Man ar sievu paveicies, jo viņa ļauj man brīvi darboties un necenšas kontrolēt katru izvēli. Būvniecībā viņa nemēģina iedziļināties, tāpēc – ne palīdz, ne traucē.» Ar gadiem sieva esot iemācījusies kādu svarīgu lietu. «Ja vīrietis apsola pielikt plauktiņu, viņš to noteikti izdarīs. Vienkārši nevajag katru gadu par to atgādināt,» Bogustovs smejas.
Ansis ir senlaicīgu lietu cienītājs.
«Cenšos atjaunot pat tās mēbeles, kuras citi sen izmetuši miskastē. Esmu vecu mēbeļu un priekšmetu glābējs.»
Nebaidās arī no moderniem risinājumiem. Mazie dzīvokļi pārtapuši plašās telpās, zem grīdas izveidota īpaša ventilācijas sistēma, kas ļauj mājā saglabāt svaigu gaisu, bet nākotnē iecerēts nomainīt jumtu un uzstādīt saules paneļus. Idejas Bogustovs smeļas ceļojumos, sarunās ar cilvēkiem un no mammas, kura topošajiem restaurācijas speciālistiem pasniegusi dažādus mācību priekšmetus būvniecības koledžā. «Turu acis un ausis vaļā. Ja redzu ko interesantu, piefiksēju un izmēģinu dzīvē.»
Vislabākā vieta pasaulē
Divstāvu māja ir 230 kvadrātmetru plaša. Jautāts, kura ir viņa iemīļotākā vieta tajā, žurnālists saka: «Lielais pelēkais dīvāns pie kamīna. Kad kuras uguns, rokās ir tējas krūze vai glāze laba vīna un visa ģimene ir mājās, rodas sajūta – viss ir tā, kā tam jābūt.» Šādu sajūtu viņš vēlas saglabāt mājā – lai ārēji tā joprojām stāsta savu simtgadīgo vēsturi, bet iekšpusē ir silta, dzīva un piemērota mūsdienu ģimenei.
Ansis saka – vecas mājas atjaunošana ir darbs, kas, visticamāk, nekad nebūs galā. Taču tieši tas viņam patīk visvairāk. «Īstas dzimtas mājas nav projekts ar finiša līniju – tās aug un mainās kopā ar cilvēkiem, kas tajā dzīvo,» viņš norāda.
