«Vectēvam vajadzēja to vērienu būvējot.» Kā Grišānu ģimene atjauno senās dzimtas mājas

«Māju būvējis mans vecaistēvs,» iesāk Inese, kad jau īsi pēc atbraukšanas lielās lapegles pavēnī abas ar fotogrāfi Ievu tiekam ielūgtas pie skaista, balti klāta galda, uz kura uzservētas baltas porcelāna tasītes ar apzeltītām maliņām un tādas pašas markas šķīvīši. Inese ir izcepusi mutē kūstošu rabarberkūku – ar smilšu mīklas pamatni un bezē kārtiņu pa virsu. Esot gatavota pēc Elmāra Taņņa sievas Ilzes receptes. Bet vēl pirms tam vīrs Roberts tiek pamudināts noreklamēt paša kūpināto gaļiņu. «Jezus Marija! Gaļu – ko tur reklamēt. Nogaršojam!» viņš naski noreaģē uz sievas aicinājumu, un ilgi nav jāgaida, kad gaļas šķīvītis ir noslaucīts jau gandrīz tukšs. Nu, garda taču!

Dzimtas pirmsākumi – pirtiņā

«Tā kūpināta pirtiņā, un ir viena no vecākajām tradīcijām, kas mūsu sētā saglabājusies. Pirtiņa ir arī vecākā ēka šajās mājās. Tur, tajā mazajā mājiņā, ir Vērdiņu dzimtas pirmsākumi,» viens otru papildinot, steidz stāstīt mājinieki.

Roberts pieliek rokas pie durvju stenderes un dziļdomīgi saka – iedomājieties, cik cilvēku un likteņu šeit gājuši iekšā un ārā, no trīsdesmitajiem gadiem tas viss ir saglabājies.