«Var teikt, ka jūra bija tā, kas mūs paņēma.» Lauderu ģimenes izlolotās Ainavas Miķeļtornī

Sajūtas ir gandrīz sirreālas – bieza priežu meža ieskāvumā slejas skaista koka māja ar skaidu jumtu, un šķiet, ka dzīve te elpo vienā ritmā ar netālu esošo jūru. Lauderi ir priecīgi, skaistumu mīloši un viesmīlīgi ļaudis. Uz sasilušās terases stāv eleganti saules zviļņi, bet galdā celtas kūkas un milzu bļoda ar gleznieciski skaistām zemenēm, kuras Anna vēl šorīt, braucot uz Ainavām, paspējusi nopirkt Āgenskalna tirgū.

«Kad šo māju iegādājos, man bija divdesmit seši gadi. Tolaik kopā ar Ingunu meklējām lauku īpašumu. Gribējām Piebalgu, kur īpašumus sāka pirkt radošā inteliģence. Taču arī jūra mūs interesēja…» iesāk Andris. Par Miķeļtorni pirmo reizi izdzirdējis, sēžot savas zobārstes krēslā. «Mute vaļā, pateikt neko nevaru, taču viņa tikai stāsta un stāsta.

Pirmajos gados Miķeļtornī braukāja tanki, ikreiz, ejot uz jūru, nedrīkstēja aizmirst paņemt pasi, un pēc septiņiem vakarā iet peldēties bija aizliegts.