Rīga +18°C 
Bišu ierašanās priekšvēsture
Par to, cik liela nozīme ir bitēm, lai procesi dabā ritētu, kā nākas, bez aizķeršanās, stāstīts un rakstīts ļoti daudz. Ir pat tāds salīdzinājums – katrs trešais pārtikas kumoss, ko apēdam, radies bišu un pārējo apputeksnētāju čaklās darbošanās rezultātā. Tāpēc jo īpaši biedējošas ir ik pa laikam izskanējušās nākotnes vīzijas, cik dramatiski mūsu dzīvi ietekmētu bišu skaita strauja samazināšanās vai pat izzušana.
Vai tad tiešām ar bitēm un biškopību jau ir tik slikti, ka tām jāierāda vieta muzejā?! Nē, par laimi tā nav, taču – kur gan cilvēki, kuru ģimenē vai draugu lokā nenodarbojas ar biškopību, lai ierauga un mēģina kaut nedaudz iepazīt šo bezgala interesanto un čaklo radību? Manuprāt, tas ir gana pamatīgs arguments, lai arī bites kļūtu par muzeja strādīgiem eksponātiem.
Tomēr tas nav vienīgais iemesls, un arī process, kā tas noticis, nav vienkāršs.
Latviešu sētās jau kopš sendienām bijušas bišu dravas. Tad kā gan Ventspils Piejūras brīvdabas muzejs, kurā varam iepazīt Kurzemes piekrastes iedzīvotāju – zvejnieku, amatnieku un zemnieku – tradicionālo dzīvesveidu, lai apietu biteniekus? Kā stāsta muzeja vēsturniece Dace Kamela: «Kurzemē dravniecība vienmēr bijusi svarīga. Jau Indriķa hronikā rakstīts, kā tolaik cīnījās par bišu kokiem. Ventspils Piejūras brīvdabas muzeja jaunajā ēkā, ko atklāja 2024. gadā, pastāvīgajā ekspozīcijā arī ir stāsts par seno dravniecību. Lepojamies, ka šobrīd muzejā var apskatīt unikālo Ances mežā pie Kaziņu mājām atrasto trīs gadsimtus seno bišu dores koku. Parasti dores kokam ir tikai viena vai divas dores, bet šim ir trīs. Muzejā ir vairāk nekā 20 dažādu veidu 19. un 20. gadsimta bišu stropi, kā arī dažādi ar dravniecību saistīti darbarīki. Daļa no tiem muzejā nonāca no nu jau mūžībā aizgājušā bitenieka Maigoņa Emara.»
Par eksponātiem viss ir saprotams, bet kāpēc muzeja darbinieki izlēma, ka muzejā nepieciešamas arī bites? Dzīvas radības taču neieliksi plauktā, tās prasa īpašas rūpes, kā arī jaunas zināšanas.
«Mēs nenobijāmies no bitēm,» saka Dace Kamela. «Neliela pieredze jau bija, jo muzejā līdz pat 2019. gadam bija vismaz viens bišu strops. Varbūt apmeklētāji to nepamanīja, jo strops atradās izolētā teritorijā, taču darbinieki pie bišu klātbūtnes bija pieraduši. Tagad radās iespēja iesaistīties Eiropas Savienības finansētajā pārrobežu projektā, lai muzejā attīstītu šo dravniecības tēmu.» Oficiāli tas skan tā: Ventspils muzeja struktūrvienība – Piejūras brīvdabas muzejs – kopā ar Šauļu rajona pašvaldību īsteno Interreg Latvijas-Lietuvas pārrobežu projektu «Bišu ceļš no Kuršēniem līdz Ventspilij Rosīgā bite (Busy Bee)». Maršruts apvienos Kurzemes un Ziemeļlietuvas teritorijas, sniegs tūristiem iespēju izzināt biškopības tradīcijas, dabas bagātības un vietējo kulināro mantojumu. Projekta aktivitātes palīdzēs piesaistīt tūristus lauku teritorijām, atbalstīs vietējos uzņēmējus un veicinās ilgtspējīga tūrisma attīstību.
Ko sēsim pļavā?
Lai bites ierastos muzejā, tām bija jāsagatavo atbilstoši dzīves apstākļi. Bija nepieciešama vieta, kur izvietot stropus. Domāju, daudziem tas šķiet itin vienkārši – kas tad tur īpaši darāms, lai izveidotu bitēm draudzīgu augu pļaviņu. Taču atcerēsimies, kas tas notiek muzejā, kas stāsta par pagātni. Ne jau velti Dace šo darba daļu atceras kā izaicinājumu. «Tas bija tāds process! Augu atlase izvērtās nopietnos meklējumos un izvēlē. Tā tikai šķiet: ieej internetā un sameklē atbildi, kurā jau viss izpētīts un uzrakstīts – kurus nektāraugus bitītes vairāk mīl, kuriem ir vairāk ziedputekšņu…Nekā, jo muzejā tas nav tik vienkārši. Pirmkārt, brīvdabas muzejā nav pieņemami veidot dārzu tādu kā mūsdienās. Mēs arī dārzu gribam parādīt, kāds tas latvietim bija pirms simts un vairāk gadiem, tāpēc jāizvēlas tie ziedi, kurus stādīja un kopa mūsu vecvecmāmiņas, bet ne mūsdienās kultivētie augi. Otrkārt, Ventspilī nav trekna, sulīga melnzeme, bet gan piejūras zeme. Un tas nozīmē, ka mūsu smiltīs neaug visi kultivētie augi. Lai augtu, būtu jāveic milzu darbs – jānoņem vismaz pusmetru liels zemes slānis, tā vietā jāsaber melnzeme un katru gadu jāatjauno, jo smiltis nāk uz augšu. Izrādījās, ka it kā vienkāršais uzdevums – izveidot pļaviņu – ir sarežģīts, bet ļoti interesants process. Sēklas šai pļavai tika iegādātas no vietējās ražotājas Agneses Priedes. Tā kā viņai ir maģistra grāds vides zinātnē un doktora grāds dabas ģeogrāfijā, ir arī sertificēta biotopu un augu sugu aizsardzības jomas eksperte, Agnese ieteica speciāli smilšainai zemei radītas nektāraugu sēklas.
Simts grami šādu sēklu maksā 100 un pat 150 eiro! Pavasarī iesējām. Un atkal – šī nav kultivētā pļava, kurai sēkliņas ir kā rieksti šokolādē, ar visām nepieciešamajām minerālvielām apvalkā, iesēj un drīz jau lekni augi! Mūsu pļaviņa saaugs pamazām, tikai trešajā gadā būs tik skaista, kādu redzam dabā. Pirmajā gadā pļaviņa izskatās pareta, tāpēc cilvēki no malas nesaprot, reizēm saka – vai, nekas nesanāca! Nē, sanāca, tas ir tikai sākums skaistajai pļaviņai!
Ir tik daudz nianšu, kuras, neesot speciālistam, uzzini darba procesā. Bet viss notiek! Mēs mācāmies, gūstam pieredzi un ar to tagad varam dalīties.»
Bišu spēks
Kad apmeklēsiet muzeju, pievērsiet uzmanību arī bišu stropiem. «Mums bija par ļoti daudzām niansēm jādomā, lai saglabātu muzejisko vidi,» turpina stāstīt muzeja vēsturniece Dace Kamela. «Tāpēc nedrīkstējām atļauties nopirkt mūsdienu stropus, bet atradām meistaru no Aizputes, Vaclovu Jonku, kas prot izgatavot īpaši veidotus atdarinājumus – 20. gadsimta sākuma bišu stropus. Bet ar vienu interesantu detaļu – vienā stropā tika iestrādāti stikli. Tie ir kā logi, lai iespējams vērot bišu darbošanos stropā. Tos atvērsim muzeja pedagoģiskajās nodarbībās vai arī apmeklētājiem, kuri par to ekskursijas laikā interesēsies. Visu laiku turēt atvērtus šos logus un skatīties, kas notiek stropā, nedrīkst, jo tad bites tiek pārāk traucētas, kā arī karstie saules stari, kas tiešā leņķī iet cauri stiklam, viņām var kaitēt.»
Nu jau muzejā ir ieradušās arī bites no Tārgales pagasta zemnieku saimniecības Kļavas. Divas saimes, ja tā drīkst teikt, speciāli muzejam izaudzināja biteniece Dagnija Grieze. Pirka mātes, veidoja jaunas saimes, lai nav tā, ka veca saime pārcelta uz jaunām mājām. Dagnija Grieze turpina rūpēties par bitēm, kā arī ierādīs muzeja darbiniekiem, kā to paveikt, kad projekts noslēgsies.
Savukārt vēsturniece Dace Kamela uzsver, cik daudz jauna uzzinājusi un ka tagad ar lielu apbrīnu raugās uz bitēm: «Projekta ietvaros, sadarbībā ar biškopjiem, muzejā jānoorganizē arī divpadsmit semināri. Tos aktīvi izziņojam sociālajos tīklos, aicinām piedalīties klausītājus no dažādām organizācijām, tai skaitā pensionārus un jauniešus. Seši no semināriem jau ir notikuši. Līdz ar to man iznāk daudz sarunāties un uzklausīt bitenieku stāstus. Viņi teica – ja cilvēks sāk nodarboties ar bitēm, tad pie bitēm arī paliek, parasti sāk ar vienu stropu – skaties, pēc laika būs jau piecas saimes. Pirmajā reizē, to dzirdot, pie sevis nodomāju – nu, nezin, nezin… Tagad ticu, ka tā notiek. Jo tas, ko esmu uzzinājusi par bitēm, ir tik interesanti, tik aizraujoši! Domāju, ka daudzi cilvēki vēl par maz zina, ko bites var mūsu labā izdarīt.
Man no bitēm nav bail, nav arī alerģijas, ja iedzeļ, un medus garšo. Taču iepriekš pie bitēm nebiju gājusi. Kā lielākajai daļai sieviešu man krūtīs ir tāda kā trauksmes sajūta, vienmēr esmu nelielā stresiņā, pat nesaprotot, kāpēc tā jūtos. Kad pirmo reizi kopā ar dravnieci stāvēju blakus mūsu bitīšu stropam, tad tā zumēšana, tā vibrēšana… Nezinu, kas tas bija, kā tas notika, bet piecu minūšu laikā manī iestājās miers. Tev vairs nevajag nekādus baldriānus, lai nomierinātos, pietiek pastāvēt blakus stropam. Es biju ļoti pārsteigta par šo iespaidu un daudz par to domāju. Tagad saprotu, kāpēc tik populārs kļuvis bišu spa, jo Kurzemes biškopji, kuriem tas ir, stāstījuši, ko bites spēj izdarīt cilvēka veselības uzlabošanā. Tas ir apbrīnojami! Maigonis Emars muzejam nodeva arī bišu spa namiņu – tajā ir viena gulta virs trim stropiem. Tagad jādomā, vai to nākotnē varam izmantot.»
Rosīgā bite noslēgsies, bet bites paliks
Bet kā tad ar medu? Šis ir jautājums, kas parasti rodas, runājot par bitēm. Dace Kamela zina atbildi: «Biteniece uzreiz brīdināja – tā kā mūsu saimes ir jaunas, šovasar tās nesanesīs tik daudz, lai mēs dabūtu medu. Bitītēm pašām to ziemā vajadzēs. Tagad zinu, ka pa ziemu liela saime var apēst pat vairāk nekā desmit kilogramus medus. Tā kā parasti cilvēks medu jau ir paņēmis savām vajadzībām, bites tiek piebarotas ar sīrupu. Mēs šogad sanesto medu atstāsim bitēm, bet nākamgad varēsim muzeja pedagoģiskās programmas ietvaros rādīt, kā notiek rāmīšu izņemšana no stropa un medus sviešana.»
Projekts Rosīgā bite noslēgsies nākamajā pavasarī. Tad muzejā būs gatava jaunā ekspozīcija Kurzemnieks un bite. Tās mājvieta būs kādreizējā restauratoru darbnīcā, kas tagad pārtop par bitenieku namiņu. Tas iespējams tāpēc, ka 2024. gada pavasarī tika atklāta Piejūras brīvdabas muzeja jaunā ēka, kurā izvietota gan pastāvīgā ekspozīcija, gan muzeja darbinieku darba telpas, izglītības centrs un restaurācijas darbnīcas.
Klausoties Daces stāstījumā, ir pilnīgi skaidrs, cik ļoti viņa aizrāvusies ar šo projektu. Kad to saku, viņa atbild: «Ne jau tikai es, arī citi kolēģi. Sanākam kopā, pārrunājam, cenšamies saprast, mācāmies un domājam, kā to labākā veidā izdarīt. Man šķiet, ka pārrobežu projekts ir veiksmīgi startējis un turpinās – puķītes aug un kuplo, bitītes saņēmušās un pieņemas spēkā. Kad bites ieradās, viena saime bija tāda plānāka, otra – stiprāka, bet tagad plānākā ir kļuvusi par stiprāko. Ir sākusies ekspozīcijas Kurzemnieks un bite gatavošana – krāsošana, zāģēšana, veidošana. Ekspozīcijas projektu izstrādāja reklāmas aģentūra Raugs. Kad martā projekts «Bišu ceļš no Kuršēniem līdz Ventspilij Rosīgā bite (Busy Bee)» beigsies, tad arī atvērsim bitenieka namiņu ar šo ekspozīciju. Savukārt Kuršēnos top interesants bišu dārzs ar muzeja pedagoģiskajām programmām.
Tā ka šis ir tikai sākums, lai ar laiku arī mēs iekļautos pasaules kopējā bišu ceļa tīklā. Ir tāds Eiropas pilsētu bišu ceļš – Bee Path Cities – kustība, ko aizsāka Ļubļana Slovēnijā, gādājot par labvēlīgu vidi bitēm. Kāpēc gan lai tajā nebūtu arī Ventspils muzejs?»
KOPĀ ZAĻĀK – informatīva kampaņa klimatneitralitātes veicināšanai Latvijā, ko finansiāli atbalsta Emisijas kvotu izsolīšanas instruments. Par rakstu cikla saturu atbild izdevniecība Žurnāls Santa.
