Rīga +21°C 
Sākumā mums galīgi nevedās plānošana – datumos, ko varējām atvēlēt salas iepazīšanai, izpalika kāds no trijiem svarīgākajiem faktoriem – vieta uz prāmja, naktsmājas vai ekskursija. Beigās, riskējot, ka nakts būs jāpavada kaut kur zem laivas, nopirkām prāmja biļetes, un… ar to brīdi viss sāka risināties izcili – atradām naktsmājas netālu no ostas, un bija lieliska ekskursija smagās mašīnas kravas kastē kopā ar spilgtos sarkansvītrainos brunčos, priekšautā un puķainā katūna blūzē tērpto gidi Katlīnu Palu. Jā, ne tikai tūrismā iesaistītās sievietes Kihnu arī ikdienas gaitās dodas tradicionālajā tērpā, kura krāsas un elementi ir stingri reglamentēti (precētajām noteikti jābūt priekšautam!). Kā stāstīja mūsu gide, kad pirms 17 gadiem atprecēta uz salu, viņai pat prātā nenācis vilkt mugurā ko brīvdabas muzejam piederīgu, bet tagad atklājusi, cik šāds tērps ir pārdomāts, tāpēc valkāšanā ērts. Un Katlīna to zina ne tikai kā valkātāja. Viena no viņas piecām izglītībām ir Tartu Universitātē iegūtais grāds etnogrāfijā; viņa pēta Kihnu tautastērpu, ar salā atrodamiem augiem krāso dziju, auž audeklu brunčiem un līdz sīkākajai niansei zina, kas un kā velkams mugurā.
Bet vispār piecas izglītības, šķiet, ir vien tāds Kihnu sievas iztikas minimums. Dzīve uz salas vienmēr ir bijusi skarba, un, lai izdzīvotu, nepieciešams gan krampis, gan arī dažādas prasmes. Piemēram, Katlīna vada pirms dažiem gadiem ar Eiropas fondu atbalstu renovētā zivju ceha ēkā ierīkotu viesu māju ar telpām aušanai un ādas apstrādei, ko viņa māca ieinteresētajiem. Daļā ēkas joprojām norit zivju pārstrāde, ar ko gada aukstajā daļā nodarbojas zvejnieki vīrs un vīratēvs. Katlīna prot stūrēt ne tikai ģimenes smago mašīnu, kuras kravas kaste uz vasaru pārtop tūristu transportā, bet arī motorlaivu. Skatoties uz mūsu gidi, ir pilnīgi skaidrs, ka Kihnu sievu vara salā turpinās, viņas ir spējīgas tikt galā ar visu, ko dzīve pieprasa. Atkāpties jau nav, kur.
Nav jau tā, kā raksta viens otrs ceļotājs, ka Kihnu gluži vai iekapsulējusies padomju laikos. Jā, tūrismā iesaistītās salinieces piedāvā izbraucienu motocikla blakusvāģī vai mašīnas kravas kastē, taču tas nenozīmē, ka Kihnu nepazītu ko mūsdienīgāku. Tiesa gan, zāliena pļāvējus robotus nekur nemanījām.
Sasveicināties ar Kihnu Virvi
Kravas kastē sēžot, paveras lielisks skats – var labi redzēt ne tikai salas krastu, kas pārsvarā ir akmeņains, dūksnains un zālēm noaudzis, tāpēc tur ir leknas ganības govīm, bet arī aplūkot, kas sastādīts piemājas dobēs un kādas puķes zied pagalmā. Kad bijām Kihnu, saldeni smaržoja siens – kādā pļavā to vēl pļāva, bet citā jau vāloja, guboja vai veda uz šķūni. Kartupeļi izvagoti, zirņi un burkāni pamazām brieda, flokši smaržoja. Viss tik pazīstams, tomēr citāds. Tradicionālās krāsotās guļbūves te pārsvarā ir zemas un nelielas, taču viena otra jauna mājiņa tēlo daudz lielāku un senāku, nekā ir. Arī viena otra puķu dobīte ir maķenīt krāšņāka nekā kaimiņiem – iespējams, tā tagad pieder kādam tallinietim, kuri Kihnu meklē mazāk uzmācīgu civilizāciju. Kaut arī civilizācija arī šeit neizpaliek – kaut vai suvenīru paskatā. Katlīna mums jau sākumā piesaka, lai esam acīgi, jo daudzas tūristiem domātās lietas ar Kihnu simboliku ir tapušas nevis kādā salinieces darbnīcā, bet Ķīnā, citādi tās nebūtu tik lētas. Katlīnai pašai ir savs zīmols – Kihnu Craft, un šie dizaina priekšmeti top tikai no salai tradicionālu dzīvnieku ādas vai kauliem, pārsvarā lapsas, roņa vai zivīm. Tos var iegādāties gan viņas darbnīcā, gan muzejā, ar kuru, iespējams, ir jāsāk salas iepazīšana.
Sulīgi sarkanā muzeja ēka nosēta ar dzīvīgām naivisma glezniņām, ko radījuši Kihnu iedzimtie mākslinieki. Bagātīgā, mūsdienīgi iekārtotā ekspozīcija te ir tikai dažus gadus. To, cik ekspozīcija ir piemērota modernā cilvēka uztverei, iespējams, vislabāk apliecina šo rindu autores pieredze – ienākot telpā, godbijīgi pasveicināju tantīti, kas sēdēja stūrī pie krāsns. Divreiz. Un tikai tad sapratu, ka tā ir nevis ekspozīcijas pieskatītāja, bet gan izslavētās tautas dziesminieces Kihnu Virves vaska figūra. Juhana Smūla aprakstītā un arīdzan latviešu iemīlētā Kihnu Jena vaskoto tēlu jau vairs nesveicināju.
Svītrainie brunči un sētas zīmes
Taču vairāk par dziesmām un mežonīgā kapteiņa, īstajā vārdā Enna Ūetoa, piedzīvojumiem mani muzejā piesaistīja rokdarbi un stāsts par to darināšanas un valkāšanas tradīcijām. Un te nu Katlīna sniedza paraugstundu! Starp citu, arī viņa sliecas domāt, ka priecīgi svītrainie brunči uz salu savulaik atvesti no kaimiņzemes Latvijas. Sarkanās svītras bruncī ir ikdienā. Par sērām ģimenē vai tuvinieku lokā liecina bruncis, kurā ir visas citas krāsas, bet nav ne dzīpariņa sarkanā, taču, ja dominē zilais, tā sieva vai meita izrāda līdzijušanu par kādu kopienas locekli, kas atstājis šo pasauli. Un ar krāšņajām puķainajām katūna blūzēm vai jakām arī viss ir sarežģīti – jā, audumu ieved, bet tikai īsti ķeneri spēj pateikt, kurš no apdrukātajiem gabaliem piedien svārkiem un der priekšautam un galvas autam un kurš ne. Sakomplektēt tērpu nav vienkārši, to atzīst arī Ketlīna, īpaši jau tāpēc, ka tradicionālā Kihnu mēle atšķiras no igauņu; pētot kultūru, viņai ik pa brīdim nākoties jautāt vīram, ko šis vai tas vārds īsti nozīmē.
Ar Kihnu salas iedzimtajiem patiesībā labāk saprototies somi. Tas arī esot viņas nākamā studiju darba un monogrāfijas uzdevums – saglabāt un izskaidrot šo tērpu, ko daudzas salinieces nemaz neuzlūko par vēstures liecību, bet gan apliecinājumu sev tīkamam dzīvesveidam. Tāpēc muzeja ekspozīcija, kas liek iekņudēties adītāju un audēju pirkstiem, ir tikai viena no šīs iestādes funkcijām. Daudz nopietnāka ir krājuma veidošana un fiksēšana, jo dažus senos priekšmetus salinieki lieto joprojām un iesmīn par tiem, kas saka – tie jau tādi muzeja eksponāti. Piemēram, sētas jeb ģimenes zīmes, ar ko salinieki tradicionāli iezīmē savus zvejas un darba rīkus. Kihnu šīm rūnām līdzīgajām zīmēm joprojām ir milzu nozīme, jo arī pēc tām var izlasīt dzimtas vēsturi. Dēls, izveidojot savu ģimeni, līdzi ņem šo zīmi, taču, lai atšķirtos, tai pievelk vēl kādu svītriņu…
Ar kadiķogu spirgto pēcgaršu
Pērn Kihnu pamatskolu absolvēja desmit bērnu. Saliniekiem agri jākļūst patstāvīgiem, jo tālāko izglītību viņi var iegūt tikai uz cietzemes. Taču Kihnu skolotājas ļoti cenšas, lai viņu skaitliski mazajās, turklāt apvienotajās klasītēs bērni iegūtu labākās zināšanas, kādas iespējamas. Un Katlīna ar lepnumu min, ka Kihnu bērni tālāk mācās labākajās Tallinas un Tartu vidusskolās un ģimnāzijās. Kāpēc ne Pērnavas, ja tā ir Kihnu tuvākā pilsēta? Nu tāpēc, ka viņi var mācīties pašās labākajās.
Un vēl viņa stāsta, ka kopiena ir tik saliedēta arī tāpēc, ka vienojušies ticībā. Visi salas iedzimtie un arīdzan ieprecētie ir pareizticīgi, reizi mēnesī dievkalpojumu notur mācītājs, kurš uz Kihnu pāri visai Igaunijai brauc no Narvas. Visi lielākie gada svētki, kā arī trīs cilvēka dzīvē svarīgākie brīži – kristības, kāzas un bēres – notiek ar baznīcas līdzdalību. Starp citu, kāzas kādreiz svinēja trīs dienas, un viesu bija daudz, pat ļoti daudz. Tagad svinot tikai divas.
Kad kravas kastes vējā izplunīta, kadiķogu saldējumu saēdusies un bezgala vieglu galvu ekskursijas noslēgumā jautāju, ko Ketlīna dara, ja laikapstākļi pieviļ, viņa parausta plecus un saka, ka visiem tūristiem piesakot vērot laika prognozi un attiecīgi apģērbties. Ja ir kāds, kas Kinhu vēlas iepazīt rudens dubļos vai ziemas spelgonī, viņa ar prieku palīdzēs to izdarīt. Jo Kihnu laikapstākļi kaut mazliet, bet tomēr esot labāki nekā Britu salās.
Noderīga informācija
Prāmis kursē no Munalaiu ostas, kas atrodas kilometrus trīsdesmit no Pērnavas. Kustības saraksts, kā arī iespēja iegādāties biļetes: veeteed.com. Tas jādara laikus, jo prāmis kursē tikai dažas reizes dienā, turklāt Kihnu iemītniekiem ir priekšroka un, ja uz salu dodas pamatīga grupa ekskursantu, var gadīties, ka vietu vairs nav. Uz prāmja ir arī automašīnu klājs, taču doties uz Kihnu ar savu auto diezin vai vajadzētu (to ērti var atstāt Munalaiu stāvvietā, būs jāmaksā ar lietotnes palīdzību). Labākais veids, kā apceļot salu, ir kājām vai ar velosipēdu (Kihnu ostā ir divi nomas punkti ar plašu labu divriteņu izvēli).
Uz salas nav bankomāta, tāpēc līdzi jāņem skaidra nauda. Protams, tūristu vietās var norēķināties ar karti.
Kihnu ir vairākas kafejnīcas (viena – pie ostas, vēl pāris Linakilā), taču tās strādā ne cauru gadu. Ja nevēlies domāt par maltītēm, sarunā ar naktsmāju saimniekiem iepriekš. Vasarā nevajag laist garām iespēju saēsties kūpinātas zivis.
Kihnu un vairāk nekā 50 tuvējo mazo saliņu ir putnu paradīze, reizēm putnu pūļu dēļ pat nav redzamas debesis. Visvairāk ir zīriņu un kaiju, taču jau trīs saliņas ir okupējusi strauji augošā kormorānu sabiedrība.
Kihnu krasti ir akmeņaini, peldvietu ir maz. Starp citu, savulaik Kihnu vīri piepelnījās, jūrā lasot akmeņus un tos pārdodot lielajām pilsētām bruģim. Arī Rīgā ir Kihnu akmeņu bruģis.
Ja vēlies piedzīvot ne tikai salas dabu, turp jādodas uz kādiem svētkiem, jo Kihnu prot tos svinēt kārtīgi! Arī rokdarbnieces var doties mācīties – atliek vien ieskatīties visitkihnu.ee, rannatee.ee, kultuuriruum.ee.
