«Tie, kas veidojuši izrādi, zina vairāk par mani.» Mūrnieces pārdomas par «Rīkojums Nr. 2»
Es stāvēju pie Dailes teātra un gaidīju māsīcu. Viņa janvārī man uzdāvināja biļetes uz izrādi, uz kuru plānojām iet kopā. Rīkojums Nr. 2 – kaut kad jūnijā, kā tobrīd šķita. Tikai pie teātra vērojot cilvēkus, kas plūda no visām pusēm ar un bez ziediem, sapratu, ka mums ir biļetes uz pirmizrādi, uz kuru sevi izrādīt parasti atnāk visi, kas sevi uzskata par prominencēm.
Foto: F64
Tieši uz šo izrādi straumēm plūda izbijuši politiķi, politikāņi, viņu atbalstītāji, bijušie un esošie partneri, cīņubiedri un gultasbiedri. Vārdu sakot – sagaidot māsīcu, ziņoju, ka pusi no tiem, kas iegājuši zālē, labprātīgi negribētu satikt. Pārsvarā politikā iegūtās pieredzes, rētu un informācijas dēļ.
Par daudziem no viņiem zinu tik daudz, ka par katru varētu grāmatu sarakstīt – pareizāk, par viņu izgājieniem politikā un tās aizkulisēs. Par daudziem man ir viedoklis jau desmitiem gadu. Daudzus neuzskatu par cienījamiem cilvēkiem, nerunājot nemaz par tiem, kurus nicinu.
Bet fakts ir fakts – iekšā teātrī būs jāiet un, visticamāk, arī jāsatiek tie, kas tur jau iegājuši, un, nedod Die’s, būs starpbrīdis un jāizloka kājas.
Pārlaižot skatu zālei, atklāju sejas, kuras nebiju redzējusi desmitiem gadu, aizmirsusi par to, ka viņi eksistē. Bet mirklis uzjundīja noslēptās emocijas, un atmiņas šķita kā okeāna straume laužamies manā galvā.
