Rīga +17°C 
Kurmis dzīvo tikai labā zemē, jo tur ir, ko ēst. Vairāk nekā puse kurmja maltītes ir sliekas, atlikusī daļa – dažādi kāpuri un pat vardītes, tādēļ diez vai kurmis apēdīs visus zemesvēžus vai maijvaboļu kāpurus. Sliekas – tās gan! Kurmji veido pat svaigu slieku konservus – iemidzina un sakārto kamolos īpaši izveidotās alās.
Tieši tādēļ kurmji visčaklāk rok tur, kur tikko ir labi uzrušināts vai nopļauts zāliens, to sasmalcinot un atstājot uz zemes. Zāle trūd, sliekas mielojas, savukārt kurmis ikreiz, kad darbini zāles pļāvēju, nodomā: «O, jārokas vakariņās!» Tāpat viņš plaukšķina savas baltās roķeles, kad izārdi komposta kaudzi un iztraucē slieku mierīgo grupveida dzīvi. Sliekas mūk dziļāk zemē, bet kurmis rokas pretī – ēst taču gribas! Un – kur ir, ko ēst, tur var palikt uz ilgāku laiku.
Kurmja privātā dzīve
Kurmja alu labirinti ir smalki un pārdomāti. Tuvāk virszemei viņš rok seklās barošanās alas, par tām liecina gareniski valnīši augsnes virskārtā. Virs dziļajām satiksmes ejām parādās raksturīgie kurmju rakumi konusa vai puslodes formā. Vēl jau viņam vajag alas pārtikas glabāšanai, alas seksam un gaidāmajam ģimenes pieaugumam.
Ar savām izveidotajām alu sistēmām kurmji ir zemi sadalījuši privātīpašumos.
Tikai pašas alu sistēmas tālākās malas var pārklāties ar kāda cita kurmja alām. Agresīvie dzīvnieciņi necieš savā zemesgabalā ieklīdušus sugasbrāļus. Ja kāds iemaldās, to sakož un padzen. Tieši tādēļ ir diezgan bezjēdzīgi notverto kurmi apžēlot un palaist viņpus ceļam. Visbiežāk šāda rīcība dzīvnieku nepaglābj, jo, padzīts no sava zemesgabala, otra privātīpašumā tas vienalga būs pagalam.
Kurmja samtainais mūžs ilgst 2–4 gadus. Mazuļi dzimst vienu vai divas reizes gadā, parasti pa 3–5 kurmīšiem metienā. Kamēr tie mazi, čiepstot kā cālēni. Pensionētie kurmji rok gausāk, bet jaunajiem jāsteidz izveidot savu alu sistēmu, tāpēc tie ir daudz aktīvāki. Galvenā rakšanas sezona ir vasara, jūnijs–jūlijs, kad vecie kurmji jaunos padzen no savām teritorijām. Tad jaunie kurmji uzsāk patstāvīgu dzīvi, aiziet no vecāku teritorijas un aizvainojumā par vecāku rīcību steidzas kaut kur sāņus veidot savas ģimenes ligzdu. Tādēļ vasaras sākums ir piemērotākais laiks kurmju nīdēšanai.
Kā izšķirties ar kurmi?
Ir divas iespējas – viņš ir jāpadzen vai jāsatiek aci pret aci. Radot kurmim neciešamus dzīves apstākļus, viņš var uz laiku pazust, bet tad atkal atgriezties. Arī satiekot aci pret aci un novēlot vieglas smiltis, cīņa nebūs galā, jo ir citi kurmji, un viņu pasaules kartē mazdārziņš tiks ierakstīts kā brīvā teritorija. Tātad – ja ir laba zeme, visticamāk, būs arī kurmji.
Stingra robeža.
Atsevišķas nelielas platības un vērtīgus augus aizsargā norobežojot – ierokot sietus un dažādas plāksnes. Veidojot zālienu, augsni var sastrādāt, tad nosegt ar īpašu smalku nerūsējošu vai plastmasas sietu, uzbērt kārtu auglīgās augsnes un tad sēt dažādus zālienu veidojošus augus.
Nelielu piemājas dārzu var mēģināt pasargāt, zem žoga līdz 70 cm dziļi iecementējot betona pamatni.
Seklāk barjeru ierīkot nav vērts, jo kurmji (sevišķi ziemās) izmanto savas zem sasaluma kārtas izraktās 60 cm dziļās vairošanās ejas. Pilnīgi drošas garantijas šādai betona pamatnei tomēr nav, jo apkārtnē lielā skaitā savairojušies kurmji izplatīšanās trakumā pārvarēs arī dziļākus pazemes šķēršļus vai pat pārvietosies pa virszemi.
Fui, te smird!
Mēģini kurmi padzīt. Viņš ir viltīgs. Nav tādas ēsmas, ko, papildinātu ar indi, kurmis ēstu. Tādēļ mēģini samaitāt viņa ožu vai dzirdi, lai tas aizietu no ieņemtajām pozīcijām vai nevarētu atrast pārtiku. Oža un dzirde tur kurmi pie dzīvības, tādēļ tās ir īpaši labi attīstītas.
Alās var ievadīt vielas ar nepatīkamu smaku – vircu, dīzeļdegvielu, dūmus no sēra svecēm, krietni izmērcētus cigarešu izsmēķus, pūdētas siļķes galvas, siļķu sālījumu un marinādi, petroleju, lizolu, koncentrētu vārāmā sāls šķīdumu, formalīnu, kamparšķīdumu, sasmalcinātus ķiplokus, sīpolus, karbīdu, nedzēstos kaļķus, hlorkaļķi.
Taču tā kurmi iespējams aizbaidīt vien uz laiku, kamēr tas, degunu aizspiedis, iemanās parakties garām nelāgajām smakām.
Ja pēc šo vielu iestrādes izcēlumus un rakumus tūliņ rūpīgi piemīda, dzīvnieki bēgot veido atkāpšanās ejas citās vietās. Uzmanot šo brīdi un uzmetot ar lāpstu dzīvnieku virspusē, to var ātri saņemt virs kakla aiz muguras ādas. Nedrīkst kurmi saķert pilnā saujā, bet gan ar četriem pirkstiem, citādi tas iekodīs.
Zemestrīce, mīlīši!
Dārzkopības preču veikalos nopērkamas atbaidīšanas ierīces, piemēram, uz mietiņa uzmontētas vējdzirnaviņas, kas augsnē rada vibrācijas, kā arī ultraskaņas ģeneratori, kas rada skaņu svārstības. Lētāk izmaksās uz koka mietiņiem uzliktas plastmasas pudeles ar sānos izgrieztiem spārniņiem. Pudeles griežas, vējā nelāgi grab, un kurmim tas krīt uz nerviem. Ja ir pieņemams šāds neestētisks plastmasas pudeļu dekors, – mēģini. Tomēr arī pie šīm nepatikšanām kurmis var pierast – pat dzelzceļu uzbērumi bieži vien ir kurmju rakumu pilni…
Ārā no savas mājas!
Ir saimnieki, kam izdevies kurmi aizbaidīt, ievadot alā iekšdedzes motoru izplūdes gāzes vai pārplūdinot alu ar ūdeni. Kurmis izskrien augsnes virspusē, un to var noķert. Tomēr, ja ala ir liela, šis process var būt ļoti ilgs, vari applūdināt savu dārzu, kaimiņa dārzu un pēc tam sēt rīsus.
Vai var vienreiz apklust?
Kurmi var izdoties aizbaidīt, sarokot zemē tukšas stikla pudeles. Vējš svilpos pudeļu kakliņos, un kurmja trauslajai ausij tas var nepatikt. Tomēr pudeļu ierakšana nederēs zālienam, jo tad to nevarēs nopļaut. Un vispār – stikli zemē ir ļoti bīstami arī cilvēkam.
Nāves spriedums samtainajam.
Dārzkopības veikalos var iegādāties dažādas kurmju lamatas – žēlīgākas un nežēlīgākas. Pirmajās kurmis ielien, bet ārdurvis ir ciet, tādēļ no lamatām ārā tikt nevar. Ir arī lamatas, kas ar spēcīgas atsperes triecienu dzīvnieku nogalina. Izmantojot lamatas, noteikti jāuzvelk gumijas cimdi, jo kurmjiem ir ļoti laba oža – saodīs, ka esi bijusi, visu baziliku un cukurzirņus izraks, bet uz lamatu pusi mūžam nenāks. Turklāt lamatas jāievieto īstajās alās. Pavēro, kura ala ik pēc laika atjaunojas, – pa to tātad kurmis staigā.
Ja kurmji izrakājuši zālienu
- Kurmji jāizķer
Lādzīgākais izķeršanas variants ir ievietot kurmju rakumos speciālus tuneļus. Tie jāieliek kurmja alu galos, apsedzot ieeju ar lapām vai zariņiem, – kurmis raksies pa alu un ieraksies iekšā tunelī. Tad nostrādās restīte tuneļa galā – proti, tā vienkārši aizvērsies ciet, dzīvnieciņu ieslogot, bet neievainojot. Tālākās darbības atkarīgas no dārza saimnieka uzskatiem – saķertos kurmjus iznīcināt vai tomēr palaist brīvībā. Ja gribas labāk otro variantu, tad droši vien vajadzēs braukt, piemēram, uz mežu, jo izlaist kurmjus turpat aiz savas sētas nozīmētu sākt visu ķeršanu no gala, jo kurmji ātri vien būs atpakaļ dārzā.
- Alas jāaizber
Lai kurmju izrakāto zālienu atkal sakoptu, nepietiks ar to, ka izlīdzināsi tikai virszemē redzamās zemes čupas, – ja augsne ir izcelta, tātad kaut kur pazemē ir tukšumi, un tie jādabū ciet.
- Soli pa solim
Zāliens lēnām un rūpīgi jāizstaigā – mīdot zemi ar kājām, parasti var sajust, kur augsne tāda kā mīkstāka. Šajās vietās jāpamīdās ilgāk, un iegrimušās vietas jāpapildina ar augsni – var izmantot to pašu virszemē izcelto zemi. Ja to neizdara uzreiz, kurmju rakumu vietas agri vai vēlu zālienā iekritīs dziļāk.
- Zāliens jāpiesēj
Vietās, kur zāliens ir stiprāk cietis, ieteicams to piesēt no jauna. Šim nolūkam vislabāk piemēroti universālie zāliena sēklu maisījumi.
- Vēl viena iespēja!
Zālienu iespējams pasargāt ar dārzkopības preču veikalos nopērkamajām lavandas lodītēm, kas zigzagā jāsarok zālienā. Kurmim no smalkās smaržas noreibs galva un izjuks visi plāni. Bet viņš var arī saņemties un turpināt rakt. Var alās sabāzt ērkšķaino rožu, ērkšķogu zariņus, plūškoka zarus, kaņepju lapas un stublājus. Mēģini, protams, bet atceries, ka pašam vien šajā zemītē būs jārušinās.
