Rīga +16°C 
Vidējais Latvijas iedzīvotājs skrullē savu telefonu, sēžot pie stūres mašīnā pie sarkanās gaismas vai sastrēgumā uz Vanšu tilta, stāvot rindā veikalā vai sēžot rindā pie ģimenes ārsta, pastaigas laikā, pirms gulētiešanas, augšpēdu atlaidies. Temu mums piedāvā iegādāties tualetes papīra turētājus ar nelielu plauktiņu mobilajam tālrunim.
Meklēšana ir pasīva, ieguvums niecīgs, rīcības brīvība zudusi. Cilvēks telefonu skrullē refleksīvi, bez nolūka. Impulsi, kas virza uzvedību, nav skaidri formulēti. Iemesls, kāpēc cilvēks pārbauda un ritina ekrānu, reti kad ir meklējama atbilde uz konkrētu jautājumu.
Ritināšana aizstāj novērošanu, izslēdz paša domas, apklusina negaidītus aicinājumus. Tālruņa pārbaudīšana novirza neērtību, ko rada tukšums. Līdzīgi senos laikos padomju armijā bija ar smēķēšanu – smēķētāji turēja rokās papirosu, tātad bija aizņemti, bet nesmēķētājus staršina nosūtīja rakt grāvi vai mazgāt traukus, jo viņi neko nedarīja.
Skrullēšanai ir ļoti maz tekstūras vai faktūras – tā slīd un slīd. Īsais pacēlums vai ping ir sīks baudāms dopamīna trieciens, sākumā tas liekas tīkams un nomierinošs, bet tā nav sajūta, kas fizioloģiski paliek atmiņā.
Telefona skrullēšana mazina cilvēkam nemierīgu gaidīšanu, taču ievērojami sašaurina zinātkāres lauku.
Cik bieži katrs no mums pārbauda savu tālruni bez vajadzības, pārskata tā saturu, pat necenšoties aktīvi atbildēt uz e-pastiem, nemeklējot laboratorijas izmeklējumu rezultātus, nelasot konkrētus sūtījumus whatsappā vai meklējot ceļa norādes? Pārlieku bieži cilvēks bezmēķīgi skatās telefonā, un tas bojā viņa uzmanību. Pēc tam, kad acis ir pārskatījušas tik daudz atšķirīgu un neorganizētu lietu (receptes un tenkas, filmu recenzijas un pseidomedicīniskos padomus, politiskas un tirdzniecības reklāmas, agresīvas un uzstājīgas valsts varas kritikas, polemikas, dzejoļu, iemīlējušos lācīšus un nesalasītas gailenes, mākslīgā intelekta radītus lāčus un cilvēka bez intelekta radītu mūziku), cilvēks nevar atcerēties kaut vienu no šiem gabaliņiem stundas laikā; skrullētājam nav ne jausmas, kur vinš kaut ko pirmo reizi redzējis – ja vispār viņš var atcerēties, ko viņš redzējis;
informācijas plūdi noskalo visu.
Atgriezos pie pārdomātas informācijas meklēšanas. Pārliecinošu datu par Latviju neizdevās atrast. Jaunieši Austrijā katru dienu vidēji deviņas stundas pavada pie ekrāna. Deviņas stundas ir vairāk, nekā vidusmēra iedzīvotājs guļ, vairāk, nekā viņš pavada darbā. Vairāk nekā puse no katras nomodā pavadītās stundas tiek veltīta lapas ritināšanai, video skatīšanai un patikšanas pogas spiešanai. Jaunākā paaudze dzīvo mediju vidē, ko psihologi raksturo kā ekoloģisku problēmu. Uzmanība ir resurss, tāpat kā ūdens, augsne vai klusums. Ja cilvēks (jaunietis) pārāk ilgi tiek pakļauts digitālajai ekspluatācijai, garīgā vide pasliktinās. Tā nav metafora, bet gan izplatīta tēze neirozinātnēs.
Neirozinātnieki brīdina par konkrētām sekām: īsāku uzmanības noturību, vājāku darba atmiņu un izpildfunkciju eroziju – digitālā pārslodze skar smadzeņu zonas, kas palīdz pieņemt lēmumus un tos ievērot. Deviņas stundas dienā, kas pavadītas TikTok un Instagram dopamīna ceļos, nav neitrāla nodarbe. Tā ir strukturāla slodze uz kognitīvo ekosistēmu.
Analoģija ar klasisko ekoloģiju nav nejauša. Kad mēs piesārņojam gaisu, mēs elpojam sekli. Kad mēs piesārņojam ūdeni, mēs izvēlamies pudelēs pildītu ūdeni. Kad mēs pārslogojam savu garīgo telpu ar paziņojumiem, mūsu uzmanība kļūst sadrumstalota, virspusēja un nederīga nekam, kas ilgst ilgāk par trīsdesmit sekundēm. Arvien lielāks skaits jauniešu vēršas pie ārstiem ar hroniskas kognitīvas izdegšanas simptomiem. Miegs – it kā kārtībā, uzturs ir kārtībā, fiziskās pārbaudes rāda normālus rezultātus.
Vienīgais, kas ir izsmelts, ir kaut kas, ko nevar izmērīt ar standarta pārbaudēm: jauniešu garīgās spējas.
Vairāk nekā trešdaļa Eiropas iedzīvotāju atzīst, ka nevar iztikt bez viedtālruņa 24 stundas. Kad šiem pašiem cilvēkiem jautā par vēlmi to mainīt, viņi saka – jā. 83% jauniešu šajā pašā Austrijā aktīvi cenšas samazināt ekrāna laiku.
Un šajā informācijas jūklī es nolēmu jums nedaudz pastāstīt par uzmanības ekonomiku un uzmanības ekoloģiju. Ja vien jums uzmanības deficīts ir ļāvis tikt līdz šai raksta vietai.
Uzmanības ekonomika
Uzmanība ir termins no kognitīvās psiholoģijas, tā attiecas uz kognitīvu procesu, kas aptver visas psiholoģiskās aktivitātes, tostarp sajūtas, uztveri un atmiņu, iesaistot garīgās darbības fokusu un koncentrāciju uz konkrētiem objektiem. Cilvēks instinktīvi sadala savu uzmanību, balstoties uz efektivitātes principu, jo uzmanība ir ierobežota un cilvēka kognitīvās spējas ir ierobežotas. Sastopoties ar bezgalīgu izvēļu klāstu, ir neiespējami vienlaikus pievērst uzmanību visam, tādēļ uzmanība ir jāsadala apdomīgi.
Kognitīvajā psiholoģijā uzmanības sadales process atspoguļo smadzeņu atlases, sprieduma un lēmumu pieņemšanas procesus. Izmantojot uzmanības mehānismu, smadzenes vispirms filtrē un atlasa informāciju, bet pēc tam turpina tās apstrādi.
Psiholoģiskie pētījumi par uzmanību ir devuši vairākus galvenos secinājumus: uzmanība ir ierobežota; uzmanības mehānisms ir subjektīvs, smadzenēm selektīvi filtrējot informāciju atbilstoši konkrētiem kritērijiem; smadzeņu kognitīvie procesi izpaužas kā racionāla uzmanības sadale, atspoguļojot to, cik efektīvi smadzenes pārvalda un apstrādā informāciju.
Kā ekonomiku mēs parasti saprotam disciplīnu, kas nodarbojas ar ierobežotu resursu sadali vai pārdali. Tagad ekonomika ir paplašinājusi savu darbības jomu, aptverot ierobežotās uzmanības efektīvu sadali informācijas apstrādes uzdevumiem, tādējādi radot uzmanības ekonomikas jomu.
1997. gadā amerikāņu zinātnieks Maikls Goldhabers publicēja rakstu ar nosaukumu «Uzmanības ekonomika un tīkls», kurā viņš ieviesa uzmanības ekonomikas jēdzienu.
Uzmanības ekonomika pēta psiholoģiskā resursa – uzmanības – optimālu sadali. Informācijas pārpilnās vidēs informācijas apstrādes uzdevumi kļūst ļoti sarežģīti.
Informācijas eksplozija digitālajā laikmetā ir padarījusi uzmanību par ierobežotu resursu, piešķirot uzmanības ekonomikai ārkārtīgi lielu nozīmi. Jautājums par to – kā efektīvi sadalīt ierobežoto uzmanību, ir kļuvis par jaunu izaicinājumu digitālajā laikmetā. Uzmanība ir psiholoģisks resurss, kam raksturīgs deficīts un konkurence. Sastopoties ar vairākiem informācijas apstrādes uzdevumiem, cilvēkam ir jāapsver, kā efektīvi sadalīt savu uzmanību.
Informācijas pārbagātajā pasaulē informācija vairs nav ierobežots resurss; tā vietā par patieso deficītu kļūst spēja apstrādāt informāciju – mūsu uzmanība. Šajā brīdī ekonomikai būtu jākoncentrējas uz informācijas apstrādes spējām, proti, uzmanības racionālu sadali, nevis uz tradicionālo nodarbošanos ar resursu, tostarp informācijas, sadali.
Smadzenes mēdz veltīt uzmanību tām iespējām, kas tiek uztvertas kā visriskantākās vai visienesīgākās, tādējādi maksimizējot efektivitāti. Pareiza uzmanības sadale ļauj nodrošināt nepārtrauktu progresu. Un vēl viena atziņa – apzinātai domāšanai ir augstas izmaksas, tādēļ cilvēki bieži vien vairāk paļaujas uz intuīciju un emocijām.
Uzmanības ekoloģija un digitālā higiēna
Uzmanības ekoloģija ir modernāks pētījumu lauks. Par šo terminu runājot, parasti atsaucas uz franču filologu, filozofu, Parīzes universitātes profesoru Īvu Sitonu, kura skaidrojumā uzmanības ekoloģija ir konceptuāls un starpdisciplinārs skatījums uz cilvēka uzmanību nevis kā uz kaut ko pašsaprotamu vai izolētu personīgo resursu, bet gan kā uz dzīvu, savstarpēji saistītu ekosistēmu, kas atrodas pastāvīgā mijiedarbībā ar mūsu apkārtējo vidi, tehnoloģijām, kultūru un iekšējo stāvokli.
Uzmanība arī šajā gadījumā ir ierobežots un apdraudēts resurss.
Sociālie tīkli, ziņu portāli, algoritmi un reklāmdevēji pastāvīgi medī un izmanto ļaužu uzmanību komerciālos nolūkos.
Uzmanības ekoloģija šo situāciju pielīdzina vides piesārņojumam – tāpat kā cilvēce piesārņo dabu ar atkritumiem, digitālā vide piesārņo cilvēku prātu ar nepārtrauktu informācijas troksni, paziņojumiem un īsiem stimulatoriem, īpaši jau Reels vai X formātā, grauj cilvēka spēju koncentrēties.
Uzmanības ekoloģija cilvēka apziņu pielīdzina dārzam vai ekosistēmai. Tas, ko cilvēks patērē – kādu informāciju lasa, kādas domas baro, kalpo kā augsne vai nu zinātkārei un radošumam, vai hroniskam stresam un trauksmei. Uzmanība nav kaut kas tāds, ko var ieslēgt vai izslēgt ar varu, bet gan vide, par kuru ir jārūpējas – jāzina, kad to noslogot, kad ļaut tai atpūsties un kad laist to papuvē (šis ir moderns domāšanas higiēnas veids, kas ir atsevišķa stāsta vērts).
Tradicionālais skatījums uz uzmanību parasti ir balstīts uz produktivitātes ideju – izmantot uzmanību efektīvāk, lai izdarītu vairāk darbu. Savukārt uzmanības ekoloģija aicina mainīt fokusu: tā rosina uztveres un maņu saikni ar pasauli uztvert nevis kā ieguvi vai sacensību, bet gan kā cieņpilnu attiecību veidošanu ar apkārtējo vidi un citiem cilvēkiem.
Uzmanības ekoloģijas praktiskā puse palīdz cilvēkiem apzināties savas digitālās robežas – ieviest digitālo higiēnu, saprast, kā informācijas pārslodze ietekmē mentālo veselību, un mācīties apzināti izvēlēties, kam veltīt savu laiku un enerģiju.
Digitālā higiēna ir paradumu, noteikumu un labās prakses kopums, kas palīdz cilvēkiem droši, apzināti un veselīgi rīkoties digitālajā vidē. Līdzīgi kā parastā higiēna, piemēram – roku mazgāšana, pasargā cilvēka fizisko ķermeni no mikrobiem un slimībām, digitālā higiēna sargā garīgo un fizisko veselību. Mentālā digitālā higiēna nozīmē nevajadzīgu vai traucējošu paziņojumu izslēgšanu telefonā, lai tie nepārtraukti neatrautu cilvēku uzmanību un neveicinātu stresu. Laika limitu ieviešana sociālajos tīklos, ierīču nelietošana pirms gulētiešanas un beztelefonu brīži dienā ir ļoti labi digitālās higiēnas līdzekļi. Svarīgi būtu ievērot savdabīgu informācijas diētu – kritiski izvairīties no bezmērķīgas ziņu plūsmas ritināšanas, kas pārslogo smadzenes un veicina trauksmi. Digitālā higiēna cilvēkam palīdz saglabāt kontroli pār tehnoloģijām, neļaujot tām pārņemt laiku, uzmanību un drošību.
Digitālā ekoloģija
Šis raksts nebūtu pilnīgs, ja es kaut dažiem vārdiem nepieminētu digitālo ekoloģiju, kas nozīmē rūpes ne tikai par savu personīgo prātu un uzmanību, bet apzināties arī to, ka mūsu digitālie paradumi atstāj fizisku ekoloģisko pēdu uz Zemes.
Divu jēdzienu apvienošana – uzmanības ekoloģija un digitālā ekoloģija – parāda fascinējošu mijiedarbību attiecībā uz klimata pēdu. Katra darbība digitālajā vidē – e-pasta nosūtīšana, fotoattēla augšupielāde mākonī, sociālo tīklu ritināšana un jo īpaši – mākslīgā intelekta vaicājumi un sarakste ar mākslīgo intelektu – prasa milzīgu skaitļošanas jaudu datu centros visā pasaulē. Šie milzīgie serveri patērē milzīgu daudzumu elektroenerģijas un rada ievērojamu siltumnīcefekta gāzu emisiju apjomu. Bezmērķīga un nepārtraukta digitālā rosība silda ne tikai mūsu pašu galvu (un nogurdina to), bet burtiski silda arī mūsu planētu.
Līdzīgi kā mūsdienu cilvēks patērē pārāk daudz plastmasas vai ātrās modes produktu, ēd pārāk daudz pārsaldinātu, rūpnieciski apstrādātu pārtikas produktu, tieši tāpat šis 21. gadsimta cilvēks patērē pārāk daudz ātrās informācijas un lieku digitālo resursu.
Digitālā higiēna un digitālā ekoloģija māca vienu un to pašu principu – mazāk ir vairāk. Kad cilvēks ieslēdz kaut nedaudz uzmanības ekoloģijas, viņš izslēdz liekos paziņojumus un nepavada stundas, skatoties nevajadzīgu saturu. Tas automātiski kļūst par daļu no digitālās ekoloģijas, jo mazāks patēriņš internetā nozīmē mazāku datu plūsmu, mazāku enerģijas patēriņu serveros un mazāku ogļskābās gāzes izmešu daudzumu atmosfērā.
Apvienojot šīs divas pasaules, zinātnieki nonākuši pie digitālā minimālisma koncepta, kas ļauj pasargāt savu nervu sistēmu no informācijas pārslodzes, izdegšanas un dopamīna atkarības, vienlaikus mazinot savu oglekļa pēdu, ko rada digitālo atkritumu radīšana, bezgalīga datu glabāšana un nepārtraukta serveru un datoru darbināšana fona režīmā.
Rūpes par savu uzmanību un mentālo veselību un rūpes par globālo klimatu ir cieši saistītas – tas, kas saudzē mūsu prātu, saudzē arī mūsu planētu.
