Rīga +15°C 
Kādus ēdienus atceries no savas bērnības kā mīļākos un nemīļākos?
Runājot par bērnības pieredzēm, ir jāpastāsta par mammu, jo mammas taču šajā visā ir svarīgākās, vai ne? Mēs dzīvojām Āgenskalnā tādā stabilā ulmaņlaiku mūra mājā ar lielisku pagrabu. Joprojām atceros ainu, kā mana mammiņa sēž virtuvē uz palodzes, logi vaļā – un rīvē mārrutka saknes. Viņa saimniekoja ļoti praktiski, pati gatavoja mārrutkus, skābēja kāpostus, sālīja sēnes. Kāpostu skābēšana man šķita ļoti interesants rituāls. Braucām uz Āgenskalna priedēm, kur atradās dārzeņu veikaliņš, sapirkām pilnu ķerru ar kāpostgalvām (maksāja 6 kapeikas kilogramā!), ar kaimiņienes Zelmastantes ēveli pagrabā saēvelējām. Tad – ķimenes, sāls, burkāni, lielā stampāšana… Mums visu ziemu lielā mucā bija pašu skābēti kāposti un arī sālītas sēnes, jo visas brīvdienas rudenī braucām uz mežu sēnēs kā uz darbu. Protams, pagrabā bija arī kartupeļi, kastes ar burkāniem un āboliem. Ļoti iecienīti mūsu mājās bija zivju ēdieni – mamma pati marinēja reņģes, gatavoja šprotes, mencu tomātos, siļķu rolmopšus, krāsnī cepa siļķi avīzē. Atceros arī, kā mamma virtuvē uz plīts vārīja palagus, lai tie būtu tīri, kā nākas. Un, ja reiz plīts ir iekurta, tas taču jāizmanto! Vienlaikus cepās pīrāgi vai plātsmaizes, štovējās kāposti, krāsnī brūnēja kartupeļi…
Kartupeļi laikam man ir vismīļākais ēdiens – gan bērnībā, gan joprojām.
Mundierī, pankūkās rīvēti, vienkārši apcepti uz pannas, oglēs ierušinātie kartupeļu talkās… Arī tagad neēdu rīsus, makaronus, modīgo kvinoju, kuskusu vai bulguru – labāk izvēlos kartupelīšus vai Latvijā augušus dārzeņus. Un arī tos, kurus Latvijā nevar izaudzēt, piemēram, avokado un artišokus.
Nemīļākie ēdieni? Mannas putra. Maizes zupa. Nu, nevaru ieēst, un viss! Tad seko viss ar piena plēvi – piena zupas, kakao –, tāpat arī staipīgi ķīseļi un citi līdzīgi ēdieni. Debesmanna gan man garšo, patīk tas kulšanas process un Ausekļa Baušķenieka glezna ar debesmannu. Man nepatīk vārīta mīkla nekādos veidos, piemēram, ja galdā ir pelmeņi, apēdīšu tikai viducīšus. Tāpēc arī makaroni nav tuvi. Ceru, ka šī atzīšanās nebūs pārāk šokējoša, bet – jā, folkloristei Ilgai negaršo sklandrauši un pelēkie zirņi. Tie man vispār ir senāku laiku trauma, jo savā veģetārajā dzīves posmā atēdos pelēkos zirņus.
Vai esi kādreiz cīnījusies ar liekiem kilogramiem?
Jā, protams, visu mūžu! (Smiekli.) Nu labi, pēdējos desmit gadus ne, man tas vairs nav svarīgi. Skatos jaunības bildēs – tak nebiju jau resna, bet tolaik man likās, ka esmu. Pat badojos! Biju salasījusies Doru Švīkuli – Latvijas laikos viņa bija slavena uztura zinātniece, sarakstījusi arī vairākas grāmatas. Man bērnībā kaimiņos dzīvoja kāda homeopāte, no kuras uzzināju visādas interesantas lietas, arī par Doru Švīkuli. Pusaudzes gados rakstīju tabuliņas, cik kurā produktā kaloriju, un reiz izdomāju arī badoties – nevienam gan to neteicu, bet trīs nedēļas neko neēdu! Gan jau toreiz kaut ko sabeidzu savā vielmaiņā, un varbūt tāpēc man joprojām ir tā – ja ēdiens garšo, es ēdu ļoti daudz. Teiciens, ka jāapstājas ēst, pirms jūties paēdis, man diemžēl ir grūti īstenojams.
Tievēšanas diētas – tas nav man, bet mani interesē, kā labāk savienot produktus, jo
ne viss, kas bijis labs iepriekšējām paaudzēm, der mums šodien.
Man dzīvē bijis dalītā uztura periods – kad nevar ogļhidrātus kopā ar olbaltumvielām. Īsu periodu ievēroju lēnās ēšanas stilu, kad katru kumosu košļāju cik tur tās reizes. Tad man bija arī pagarš veģetārais periods – tas sākās, kad nomira vecāmāte. Nezinu, kāpēc, bet jau viņas bērēs nevarēju ieēst gaļu, un tā tas turpinājās. Zirņi, pupas, auzu pārslas… Tolaik jau nebija tāda veģetāro produktu izvēle kā šodien, kad ir visādi rieksti, sēkliņas, tofu un tā tālāk.
Bet pēc gadiem pieciem veģetārais posms beidzās un joprojām nav atsācies. Tomēr gaļu neēdu bieži, vairāk manā ēdienkartē ir zivis un garneles. Ziemassvētkos gan vienmēr cepu cepeti, tā ir tradīcija! Tad štovēju arī kāpostus un gatavoju koču – nevis ar grūbām, bet mērcētiem kviešu graudiem. Savukārt Jāņos labprāt sienu sieru – man patīk process un neprognozējamais rezultāts.
Tev ir četri dēli. Kā baroji viņus, kad bija mazi?
Vecākais dēls pirmos gadus ēda veģetāri, jo mums ar viņa tēti bija tāds periods. Kad vēlāk apprecējos ar Aināru, neko īsti nepratu gatavot un arī ar iztikšanu bija grūti. Krievu vēsturnieka un kulinārijas pētnieka Viljama Pohļobkina grāmata Pavārmākslas noslēpumi astoņdesmito beigās mani izglāba, iedeva kaut kādu saprašanu par praktisku un vienkāršu gatavošanu – kā izcept visvienkāršāko maizi un plācenīšus, kā uzvārīt zupu. Maizes mums mājās nebija katru dienu, bet milti un eļļa atradās, tad nu mani bērni plācenīšus pēc Pohļobkina dabūja visai bieži. No kādas sievietes iemācījos izcept tītara kotletītes – auzu pārslu putras pārpalikumiem piesita olas, piebēra sāli un garšvielas, samaisīja mīklu un sacepa tītara kotletītes. Kopumā mūsu ģimenes ikdienā bija zupas un sautējumi. Zupas joprojām man ļoti patīk gatavot, bet – tādas riktīgas zupas, krēmzupas un biezzupas neuzskatu par īstām zupām.
Kādai jābūt īstai zupai?
Pamatā jābūt īstam, ilgi vārītam gaļas buljonam. Buljona kubiņus nelietoju. Mīļākās man ir skābās garšas – skābu kāpostu, skābeņu zupas. Bet arī frikadeļu zupa, biešu zupa ir labas. Pupiņu zupa arī varētu būt laba, bet, lūdzu, bez pupiņām (trauma no veģetārietes laikiem)!
Vai tev tagad ir kādi veselīgie uztura ieradumi?
Katru dienu sāku, izdzerot glāzi auksta ūdens. Ja ir iespēja, izvēlos Latvijā audzētu vai ražotu pārtiku. Un to, kas atbilst sezonai – ziemā zemenes vai tomātus neēdu. Toties vasarā gan – visas ogas, kas izaug mežā un māsas dārzā! Man veselīgs ir labs tikai tad, ja produkts garšo.
Negribu un nevaru to ēst vai dzert tikai tāpēc, ka veselīgs.
Tāpat es sev nepārmetu, ka mana galvenā ēdienreize vienmēr bijusi vēlu vakarā – esmu taču muzikante un tāpēc nevar pieēsties pa dienu pirms koncerta. Tā nu vienmēr esmu ēdusi vēlu. Un, lai arī tas neskaitās pareizi, turpinu to darīt joprojām, lai arī man vairs nav koncertu katru trešo vakaru! Toties katru nakti redzu kino, iespējams, tas ir no tā, ka ēdu uz nakti. Varbūt nav veselīgi, toties sapņi ir spraigi un man ir ļoti interesanti.
Brokastīs – balta kafija?
Nē, tīrā veidā pienu ikdienā nelietoju vispār, man liekas, ka tas ir mazu bērnu uztura produkts. Izņēmums ir reize, divas gadā, kad uzēdu jau pieminēto debesmannu ar pienu. Bet pie kafijas dažkārt mēdzu pieliet saldo krējumu. Starp citu, ar kafiju man ir interesantas attiecības. Kad gaidīju savu jaunāko dēlu, man bija zems asinsspiediens. Daktere teica: tak dzer kafiju! Tā es sāku to dzert. Bet tikai vienu tasi no rīta kopā ar brokastīm, vairāk man nevajag. Un – nesteidzoties. Nevaru iedomāties malkot kafiju, skrienot pa ielu vai sēžot mašīnā! Kad mans vīrs vēl bija dzīvs, mēs ar līdzpaņemtu kafiju un maizītēm mēdzām aizbraukt piknikā ar skaistu skatu. Joprojām man ir svarīgi padzert rīta kafiju rāmi, bez steigas un ar smuku skatu – ja skata nav, kafiju arī nevajag! (Smejas.)
Kas tev tagad īpaši garšo? Un kādus ēdienus patīk gatavot?
Man ļoti garšo sieri, esmu īstena siermīle. Labas eļļas man patīk! Kopš pirmoreiz nokļuvu Itālijā un atklāju fantastiski garšīgās olīveļļas, lietoju tikai tās. Arī cepu visu labā olīveļļā. Iecienīts vienkāršs vakariņu ēdiens man ir puķkāposti un brokoļi, mazliet apvārīti un tad bagātīgi – ar sviestu vai eļļu. Arī parastus vārītus kartupeļus man patīk saspaidīt ar dakšiņu un ēst ar sviestu vai labu olīveļļu.
Negatavoju sarežģītus ēdienus, kam jāvelta daudz laika un pūļu. Izņēmums ir – saviem mīļajiem. Atceros, kovidlaikā vārīju lielo zupas katlu un pēc tam izvadāju to bērniem un viņu ģimenēm, man ļoti patika šī misija… Es mīļuprāt gatavoju tiem, kurus mīlu, nedomājot par to, vai tāpēc viņi mani mīlēs vairāk.
