Rīga +15°C 
Spietu ķērāja
«Tā ir abpusēja savaldīšana – es savaldu bites, bet bites savalda mani,» saka advokāte un biškope Dana Rone.
Dana labi atceras, kā nolēmusi, ka viņai vajadzīgas bites: «Tieši pirms kovida ierobežojumiem, 2020. gada martā, piedalījos slēpošanas piedzīvojumu ceļojumā Lapzemē. Bijām kādi 12 cilvēki, pirmajā vakarā pie galda iepazināmies, stāstījām par saviem mājdzīvniekiem. Vienam kaķis, otram suns, un tad kāda jauna meitene teica – viņai ir bites. Biju pārsteigta: tik jaunai meitenei bites?! Bija licies, ka biškopība drīzāk ir vecāku, nobriedušāku cilvēku nodarbe. Taču stāsts par bitēm bija tik aizraujošs un iedvesmojošs, ka nodomāju: es arī gribu būt tik īpaša – prast savaldīt bites,»
Manām bitēm izdodas
«Ar bitēm man nekad nekādas saistības nebija bijis, sāku pilnīgi no nulles. Pieteicos Latvijas Biškopības biedrības divgadīgajos kursos – teoriju mācījāmies attālināti, dravas darbus vēlāk apguvām klātienē. Kad 2021. gada maijā nopirku un atvedu mājās bites, tiešām raudāju, domāju: ārprāts, kur mani avantūrisms ir novedis, ko es esmu izdarījusi?!
Sākumā bites pret mani bija žēlīgas.
Kad pirmo reizi sviedu medu, sēdēju pāris metru attālumā no stropa – neviena bite mani nesadzēla. Taču, kad uz rudens pusi sviedu medu otro reizi, biju sadzelta nejēgā. Izrādījās, ka man ir arī diezgan spēcīga alerģiska reakcija – katra dzēliena vieta šausmīgi piepampst. Esmu bijusi ar tādu seju kā pēc kautiņa, it kā būtu dzīves nežēlota bezpajumtniece.
Tikusi līdz četrām bišu saimēm, domāju: vai nav par traku? Bija brīži, kad šķita – bišu ir par daudz, es daudz ko nemāku un netieku galā. Taču visu kompensēja garšīgais medus. Kad 2023. gadā konkursā Latvijas garšīgākais medus ieguvu pirmo vietu gaišā medus kategorijā, sapratu – man izdodas. Pareizāk sakot – manām bitēm izdodas.
Medus garša lielā mērā ir veiksmes un dravas labas atrašanās vietas jautājums.
Manas bites dzīvo Rīgā, un tā ir ļoti veiksmīga vieta, jo Rīgas liepas medum piešķir īpašu, patīkami viegli asu garšu. Man pašai ļoti garšo medus ar kamambēra sieru, gatavoju arī medus cāli Austrumu gaumē.
Iepriekšējos pāris gadus kā Latvijas Biškopības biedrības pārstāve esmu braukusi uz bērnudārziem un skolām, stāstījusi bērniem par bitēm un medu, rīkojām medus degustācijas. Katrā bērnu grupā vienmēr ir kāds, kurš par medu zina ļoti daudz, jo viņa ģimenē kāds nodarbojas ar biškopību.»
Reku spiets!
«Esmu Latvijas Biškopības biedrības brīvprātīgā spietu ķērāja. Noķert spietu spēj visi biškopji, bet brīvprātīgie ķērāji ir gatavi ļoti ātri reaģēt un doties palīgā, ja kaut kur pamanīta stropu pametusi saime. Kad man piezvana par spietu, vispirms lūdzu atsūtīt fotogrāfiju, lai redzētu, kur tas atrodas un cik augstu ir. Braucu ķert tikai tos spietus, kas ir droši sasniedzami. Ja spiets būtu ļoti augstu, es atteiktos braukt, jo nekādus alpīnisma trikus neveicu, lai gan ir cilvēki, kuri dara arī to. Lieku mašīnā trepes, aizsargtērpu, spieta kasti ar vāku, zāģīti un bišu slotiņu un braucu. Nonākusi pie spieta, lēnām mēģinu lielāko daļu bišu kopā ar māti savākt kastē. Tad uzlieku vāku, drošībai pārmetu pāri sedziņu un vedu uz jaunajām mājām.
Šopavasar Ķekavas pusē noķēru sētā iemetušos spietu, labi atceros arī spietus Olaines dārziņos zem rododendru krūma un ābelē Bolderājā, kur manu rosīšanos drošā attālumā filmēja kupla ģimene.
Reiz, ejot uz tiesu Abrenes ielā, redzu – pie blakus esošās ēkas sienas pieķēries spiets! To gan nevarēju savākt, zvanīju kolēģdraugiem. Bijis arī tā – pirms darba brauciena uz Armēniju joka pēc ģimenei teicu: ja nu bites izspieto, jums vajadzēs noķert. Un tieši tā arī notika! Kad pēc dažām stundām piezemējos Erevānā, dēls bija atsūtījis ziņu, ka manas bites ir izspietojušas un kaimiņš atnācis ar lūgumu tās savākt. Dēls spietu noķēra, un biškopji pēc tam palīdzēja to salikt stropā.»
Abpusēja savaldīšana
«Biškopība ir fiziski smaga un laikietilpīga, pirmajos gados arī ļoti dārga, jo jāsapērk viss vajadzīgais inventārs. Joprojām neko daudz no bitēm nesaprotu. Lēnām mācos no citiem, bet visvairāk – no savām kļūdām, intuīcijas un novērotajām likumsakarībām. Visvairāk man dravā patīk maijs un jūnijs, kad viss sāk intensīvi ziedēt, bites ir spara pilnas un nav agresīvas. Ļoti priecīgs brīdis ir arī pirmā siltā pavasara diena. Reizēm jau martā, kad gaisa temperatūra sasniedz plus deviņus grādus, bites pirmo reizi pēc ziemas izlido. Redzot, ka stropā ir dzīvība, var atviegloti uzelpot: viss kārtībā, ziema ir pagājusi labi. Uz vasaras otru pusi bites kļūst niknākas, jo dusmojas, ka viņām atņemu medu. Savukārt rudenī biškopis jau ir piekusis – inventārs pa visu māju, visur medus burkas, viss lipīgs. Tā vien gribas bitēm teikt: ak, vai jūs nevarētu vienkārši iet gulēt?
Mana kolēģe advokāte un biškope Ilga Krampuža no Balviem reiz viedi teica: bites kļūst niknas tad, kad tām nav, ko darīt. Ar mani ir līdzīgi – kad man nav, ko darīt, un pietrūkst slodzes, kļūstu nikna.
Darbs dravā palīdz izreaģēt manu nemieru.
Šis darbs ir disciplinējošs – meditatīvs, lēns un apņēmības pilns, jo haosu bites nepiedod. Biškopība man bijusi arī sevis pārvarēšana, jo pirms tam man no bitēm bija bail. Šis darbs prasa savaldību, mieru un kontroli pašai pār sevi. Esot pie stropa, bites spindz tik skaļi, ka nedzirdu pat kaimiņa sveicienu dažu metru attālumā. Bet, kad bite tomēr pamanās iedzelt cauri aizsargtērpam, joprojām jāsaglabā pilnīgs miers un jāturpina darīt iesāktais. Tā ir abpusēja savaldīšana – es savaldu bites, bet bites savalda mani. Man tas patīk.»
