Grūtāk par atkailināšanos ir pieņemt sevi. Aktrise Katrīna Kreile par depresiju, mobingu un ceļu līdz lielajām lomām

Esmu dzimusi jelgavniece. Mans ceļš sākās Jelgavas Ādolfa Alunāna teātrī. Jau deviņu gadu vecumā sāku iet uz aktieru studiju. Spēlēju dramatiskas vai princešu lomas bērnu izrādēs – Sniegbaltīte, Mazā raganiņa. Bet mana pirmā un galvenā loma bija lugā Es savos zābakos. Tēloju varoni, kura skolā tiek apcelta. Paralēli tas pats notika arī manā dzīvē.

Mobings skolā?

Viss sākās ar to, ka mamma, kad man bija septiņi gadi, sūtīja uz skaistumkonkursiem. Pirms 16 gadiem žurnālā Avene bija mans pirmais vāks, jo biju uzvarējusi starptautiskā konkursā – kā talantīgākā princese un labākā modele. Kā bērns toreiz nesapratu, ko tas man var nodarīt, ietekmēt pašapziņu.

Skolotāja lika visiem stāstīt par šo konkursu, bet mani sāka apcelt par izskatu, apģērbu. Arī par to, ka bērnībā šķielēju. Līdz tam nezināju, ka ar mani kas nav kārtībā. Biju emocionāli ļoti ievainojams bērns, pārējiem ļoti labs mērķis. Ļoti personīgi visu uztvēru.

Tas nozīmē, ka skola vairāk sagrāva pašapziņu nekā konkursi spēja pacelt.

Tā ir, precīzi. Kopš sevi atceros, man bija izteikta depresija. Tā vienmēr bijusi klātesoša. Tagad depresija ir kā mana ēna, mēģinu to pieņemt. Ja pretojos, tā pieņemas spēkā. Ja pieņemu, tad saprotu – tas ir mans iekšējais bērns, kurš par kaut ko nav pārliecināts. Ļauju tai būt un šobrīd esmu daudz apzinātāka. Zinu, kā ar to tikt galā.

Depresija parasti piezogas, kad sāku sevi ļoti kritizēt. Ieslēdzas perfekcionisms. Piemēram, kad pēc filmēšanās neredzu to, ko gribēju redzēt. Man patiesībā ir grūti uz sevi skatīties ekrānā.

Brutālu seksu ir grūtāk nospēlēt nekā juteklisku.