Viņi brauc tur, kur pat ukraiņi atsakās – latviešu brīvprātīgie uz «dzīvības un nāves ceļa» Ukrainā
Virs ceļa un gar sāniem novilkts speciāls tīkls – sajūta, it kā tu brauktu pa milzīgu murdu. Tikai zivju vietā reizēm var manīt ieķērušās dronu atliekas. Tīkls aizsargā no dronu uzbrukumiem. Bet ne vienmēr. Šis ir tā dēvētais dzīvības ceļš, kas bieži vien pārvēršas nāves ceļā, jo ir konkrētās lokācijas galvenā loģistikas artērija un pakļauts regulāriem uzbrukumiem.
Foto: Matīss Markovskis
Pa šo ceļu latviešu brīvprātīgie šoferi Ganta fonda MEDEVAC misijās gada laikā izveduši ap 4000 ievainotu karavīru. Viņi brauc tur, kur pat ukraiņi atsakās. Arī tāpēc šis ir dzīvības ceļš.
Aiz loga pēkšņi dzirdama mopēda skaņa – to pat vēlāk skaidri var saklausīt diktofona ierakstā. Šaheds. Pēc brītiņa atskan arī šāvienu kārtas troksnis, šahedu mednieki atklājuši pa to uguni.
«Tik tuvu vēl nav lidojis,» filozofiski nosaka mans sarunu biedrs Aigars. Viņš ir latvietis, viens no Ganta fonda brīvprātīgajiem šoferiem, kas izved ievainotos karavīrus.
***
Esmu atbraukusi uz Ukrainas mērogiem nelielu miestiņu, kas atrodas aktīvās karadarbības zonā Donbasā, ko vietējie mēdz saukt arī par Bombasu. Saulīte spīd, putniņi dzied. Tad pamani raķešu uzlidojumā sagrautu māju. Un pēc brīža ievēro, cik daudz šeit ir armijnieku. Saprotu, ka savu lielo kameru esmu velti atstiepusi līdzi, jo šī nav īstā vieta, kur izvilkt fotoaparātu. Piesardzības un drošības apsvērumu dēļ iztikšu arī bez konkrētu vietu nosaukumiem un citām detaļām.
