Rīga +14°C 
Kārlis Leiškalns ģimenes lokā 75. dzimšanas dienā noskatījās šīs vasaras karstāko filmu Odiseja. «Nebija ballītes, nebija dzeršanas. Man jau tie gadi, kad pavisam nevelk uz lielu svinēšanu. Īstenībā jau kādu laiku negribu ne mājās, ne krogos rīkot dzīres, un ģimene to zina,» žurnālam Privātā Dzīve stāsta Kārlis. Leiškalni iekšējā apspriedē domājuši, ko darīt ģimenes galvas jubilejā. «Par laimi, meita Katrīna ieteicās:
«Tēt, ja negribi svinēt, tad aizejam vienkārši uz kino, uz Odiseju.»
Un tas tiešām bija pareizākais lēmums. Ļoti reti eju uz kino, turklāt šī filma ir trīs stundas gara. Pirms seansa jau biju sadomājies, ko darīšu, ja man pēkšņi filma nepatiks – kā demonstratīvi skatīšos telefonā, cik pulkstenis, lai visiem spīd gaismiņa acīs. Otrs variants bija – palēnām vilkšos uz durvju pusi, izliekoties, ka man vajag uz tualeti… Un pēc tam mukšu prom. Taču filmas beigas pienāca pat negaidīti ātri, jo man ļoti patika. Visu laiku cītīgi sekoju sižetam,» atklāts ir Kārlis.
Meita Guna palutina Tallinā
Balle Tallinā
Leiškalns atzīst, ka viņa ģimenē lielā svinēšana sākusies jau divas dienas agrāk, jo tad 48. dzimšanas dienu atzīmēja Kārļa un Anitas vecākā meita Guna Leiškalne-Rokk, kas ar ģimeni dzīvo Tallinā. «Viņi pat bija iesaistījuši starptautiska līmeņa pasākumu rīkotājus, kuri apkalpo klientus pat Helsinkos un citur. Nezinu, vai varu to stāstīt, bet tur bija viss, ko vien var iedomāties. Ar lidmašīnu mūs aizveda uz Tallinu, pēc tam atveda atpakaļ. Viss bija Gunas stilā. Pirmajā dienā bija jāiet uz restorānu. Tas gan man vairs neinteresē, pat negaršo tajos restorānos. Otrā dienā bija mājās, dārzā. Viss jau bija iepriekš pasūtīts, bet tāpat Guna ar Janno pielika savu roku un izdomu, lai viss būtu viņu stilā. Smuki pasvinējām,» atminas Kārlis. Mājās no Igaunijas viņš pārradies vien ap pusnakti, kad jau oficiāli bija iestājusies Kārļa dzimšanas diena.
Atbildot sveicējiem, pat roka nogurusi
Jau ap pussešiem rītā Leiškalna telefonā sākuši birt apsveikumi. «Atcerējās daudzi, pārsvarā ar īsziņām. Nemāku uzreiz visiem paldies uzrakstīt, tāpēc katram atbildēju individuāli. Es jau rakstu tikai vārdu paldies un dažiem vēl īkšķīti pieliku. Tiem, kuri tā latviskāk rakstīja, ka mani sumina, atbildēju ar vārdu tencinu. Pat roka nogura,» smej Kārlis. Daži gan jubilāram arī piezvanījuši. «Pirmais bija mans draugs Raimonds Gerkens, jo viņš agri ceļas. Pēdējais – sabiedrisko attiecību spečuks un labs draugs Māris Mednis. Viņš piezvanīja pašā vakarā, sakot, ka pēdējos sveicējus vislabāk atceras,» stāsta bijušais politiķis.
Leiškalns atzīst – lai arī svinības nav rīkojis, pie dāvanām ticis. «Sieva Anita man uzdāvināja dūnu spilvenu, jo sirmgalvim labs miegs ir ļoti svarīgs. Gunai jau pirms braukšanas uz Tallinu biju pieteicis, lai negādā man šoreiz neko. Jo citādi ko tik nesadāvina – drēbes, ieskaitot sporta tērpus no lepnākajiem zīmoliem, kvalitatīvas kurpes, botas. Man jau neko nevajag! Tāpat dabūju smaržas. Ne jau kaut kādu Tom Ford. Klases trīs četras augstāk un grūti atrodamās. Veikalos tādu nav,» palepojas viņš.
«Nedēļas nogalē arī pārējie bērni un mazbērni uz pusdienām atbrauks. Ceru, uzdāvinās kaut ko ļoti kaitīgu – kādu kastīti jauku cigāriņu, ko pakūpināt. Sarkanvīnu pats varu nopirkt, un man to īstenībā arī vajag daudz mazāk nekā pirms gadiem pieciem. Vairs tā negaršo,» nosmej Kārlis.
