300 km svētceļojums ar velosipēdu – Jāņa Zvēra piedzīvojums no Tukuma līdz Liepājai
Iepriekš esmu izbraucis maršrutu Mērsrags–Pērnava, pēc kura bija kārta iekarot Kurzemes piekrasti, līdz Liepājai. Brauciens solījās būt vienpatīgāks, jo dižjūras krasts padomju gados bija slēgtā zona, līdz ar to krietni mazāk māju, veikalu, bet vairāk dabas mežonības un pārsteigumu.
Foto: Jānis Zvērs
Gatavojoties šim piedzīvojumam, savas velosomas vairs nepiebāžu ar nevajadzīgiem krāmiem. To, ka minimālisms ir labākais veids, kā ceļot ar riteni, šķiet, var apgūt vien praksē. Tikai minoties pret kalnu, var lādēt sevi, kāda velna pēc braucamais ir tik smags! Iepriekš līdzi vedu panniņu un gāzes degli, šoreiz tie paliek mājās. Vieglāks braucamais, mazāk klapatu.
Svarīgākais ir silts guļammaiss, paklājs un piepūšamais matracis, un tents, kas naktī sargā no rasas un lietus. Tam visam jābūt ūdensizturīgās somās. Svētdienas vakarā ar sapakoto ciskudrilli minos uz Rīgas dzelzceļa staciju, kāpju vilcienā, lai Tukumā uzsāktu braucienu.
Karbonādes eiforija
Uz Tukumu pēc smukuma? Drīzāk pēc miokarda infarkta, nodomāju, minoties no Tukuma dzelzceļa stacijas stāvajā kalnā. Uzsvempies augšup, vietējā veikalā iepērku vakariņu salātus un atspirdzinājumus un, tuvojoties saulrietam, minos uz jūras pusi. Tālāk patīkams nobrauciens un atkal kalns. Pēc nieka divdesmit kilometriem esmu Ķesterciemā. Jūras šalkas, miers un klusums. Iekārtoju naktsmītni un mēģinu aizmigt. Nesanāk.
