Kā dzīves smagos brīžos var palīdzēt tiesu medicīnas ekspertīze?

Medicīna
Ievas Padomu Avīze
Ievas Padomu Avīze
23. janvāris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Pixabay
Konsultē Valsts tiesu medicīniskās ekspertīzes centra vecākais tiesu medicīnas eksperts Dr. med. Ojārs Teteris un Ekspertīzes un izpētes departamenta vadītāja vietniece, vecākā tiesu medicīnas eksperte Dr.med. Jolanta Vamze-Liepiņa.

Valsts tiesu medicīniskās ekspertīzes centrs ir iestāde, kurā vēršas ne vien policija un mediķi, bet arī jebkurš cilvēks, kas vēlas noskaidrot patiesību. 

Valsts tiesu medicīniskās ekspertīzes centram ir divas lielākas nodaļas – Klīniskās tiesu medicīnas ekspertīzes un Tanatoloģijas nodaļa –, četras laboratorijas, katra ar savu specifiku, kā arī reģionālās centra nodaļas visos Latvijas novados, kuras darbojas, lai palīdzētu tiesību sargājošajām iestādēm un to darbiniekiem – policijai, prokuratūrai, tiesai –, kā arī mediķiem un privātpersonām. Tiesu medicīniskās ekspertīzes veic sertificēti ārsti – tiesu medicīnas eksperti –, un viņiem ir arī tiesu eksperta sertifikāts.

Mirušā autopsija – tikai noteiktos gadījumos

Kad cilvēks pēkšņi nomirst, nereti pirmais jautājums – kāpēc viņš nomira? Vai tad šādos gadījumos neveic tā dēvēto autopsiju un to nenoskaidro? Mūsdienās jau sen ar ekspertīzes palīdzību nāves iemeslu noskaidro tikai gadījumos, kad to paredz likums par miruša cilvēka aizsardzību un cilvēka audu un orgānu izmantošanu medicīnā. Tajā teikts, ka miruša cilvēka patologanatomiskā izmeklēšana (sekcija) obligāti jāveic ja:

  • iespējamais nāves cēlonis ir infekcijas slimība;
  • nāves cēlonis ir dzīves laikā nediagnosticēta slimība vai nediagnosticēti profilaktisko pasākumu, ārstēšanas vai slimības sarežģījumi;
  • nedzīvi dzimuša bērna svars pārsniedz 500 gramus;
  • tiesu medicīnisko izmeklēšanu pieprasa izmeklētājs vai prokurors.

Aizgājēja tuvinieki, ja nāves apstākļi šķiet šaubīgi, bet autopsija nav nozīmēta, Valsts tiesu medicīnas ekspertīzes centrā var lūgt veikt sekciju kā privātpakalpojumu.

Mūsdienās daudzi brīnās, ka cilvēkiem, kas nomiruši slimnīcā, vairs neveic sekciju. Jā, līdz pat 80. gadu vidum pastāvēja rīkojums, ka visiem, kas miruši slimnīcā, tāda ir jāveic, lai pārbaudītu diagnozi. Tolaik diagnostikas metodes vēl nebija attīstījušās – vienīgie izmeklējumi bija rentgens un dažas klīniskās analīzes. Skaidrs, ka slimniekus nebija iespējams pietiekami labi izmeklēt.

Tagad autopsijas slimnīcā mirušiem veic tikai tad, ja ir neskaidra diagnoze vai ārstiem tā arī nebija izdevies aizrakties līdz slimības patiesajam iemeslam. Vai arī tad, ja ir konflikta situācija, proti, mirušā piederīgie nav apmierināti ar sniegto pakalpojumu, uzskatot, ka ārsti nav pareizi noteikuši diagnozi un nav pareizi tuvinieku ārstējuši. Šobrīd tikai aptuveni 9 procentiem no valstī mirušajiem veic autopsiju, galvenokārt Valsts tiesu medicīnas ekspertīzes centrā.

Ja nav skaidrs nāves cēlonis un cilvēks miris mājās, arī ģimenes ārstam ir tiesības nosūtīt mirušo uz patologanatomisko autopsiju. Neatliekamās palīdzības ārstiem, ja viņi konstatējuši nāves iestāšanos, ir pienākums par to ziņot policijai, kura tālāk izlemj, vai nozīmēt mirušā tiesu medicīnisko ekspertīzi (sekciju).

Valsts tiesu medicīnas centra pienākums ir organizēt komisijas ārstu ekspertīzes par iespējamu ārstniecības personu nolaidīgu rīcību attiecībā pret savu profesionālo pienākumu pildīšanu, ja tādas nozīmējušas tiesību sargājošās iestādes. Šo ekspertīžu skaits ar katru gadu pieaug, jo ir atvērts ārstniecības riska fonds, kas paredz tuviniekiem par šādu nodarījumu saņemt kompensāciju.

Nosaka miesas bojājumu pakāpi

Tiesu medicīniskās ekspertīzes tiek veiktas gan dzīviem cilvēkiem, gan mirušiem visos tajos gadījumos, kad ir aizdomas par vardarbību – ir nodarīti miesas bojājumi vai uz cilvēka ķermeni ir iedarbojušies kādi citi ārēji mehāniski faktori. Tad policija, izskatot konkrēto gadījumu, pieņem lēmumu par ekspertīzes veikšanu.

Cilvēki paši centra durvis visbiežāk vaļā ver kā cietušie, lai konstatētu viņiem nodarītos miesas bojājumus un noteiktu to smaguma pakāpi. Smaguma pakāpi ir svarīgi noteikt tāpēc, ka par maznozīmīgu miesas bojājumu nodarīšanu vainīgajam iestājas administratīvā atbildība, bet sākot no vieglu miesas bojājumu nodarīšanas – kriminālatbildība. Attiecīgi cietušais cilvēks ir vērsies policijā un policija, iepazīstoties ar lietas apstākļiem, viņu ir nosūtījusi uz ekspertīzi. Tiesa, pēc pašreizējiem grozījumiem kriminālprocesa likumā miesas bojājumu nodarīšanas gadījumā tiesas medicīniskā ekspertīze vairs nav obligāta.

Un, ja policija to kāda iemesla dēļ nenozīmē, cilvēks, lai varētu saukt vainīgo pie atbildības, uz ekspertīzi var nākt pats pēc savas iniciatīvas, maksājot par šo pakalpojumu no personiskajiem līdzekļiem atbilstoši Ministru kabineta apstiprinātajam cenrādim.

Nereti pēc negadījuma cilvēks pēc palīdzības vispirms ir vērsies slimnīcā vai pie ģimenes ārsta un nemaz nav spējis uzreiz doties uz ekspertīzi.

Šādos gadījumos, lai novērtētu miesas bojājumus, viņš pēc ārstēšanās kursa beigām var informēt policiju, lai tā ekspertīzes pabeigšanai pieprasa no ārstniecības iestādes medicīniskos dokumentus, jo ekspertīzes tiek veiktas arī pēc medicīnisko dokumentu oriģināliem. Miesas bojājumu noteikšana veido aptuveni 80–90% no visām Tiesu medicīnas centrā veiktajām ekspertīzēm dzīviem cilvēkiem – vēl tiesu medicīnas ambulancē veic veselības stāvokļa ekspertīzes, ekspertīzes dzimumnoziegumu gadījumos un citas.

Dažkārt tiesu medicīnas ekspertīzes centra pakalpojumus par maksu izmanto sievietes, kuras ģimenē cieš no vardarbības. Sākumā viņas varbūt uzreiz nevēlas pret varmācīgo dzīvesbiedru vērsties policijā vai arī domā par šķiršanos un vāc pierādījumus, kas var būt noderīgi tiesā. Pēc piedzīvotas vardarbīgas epizodes viņas vēlas gūt apstiprinājumu par zilumiem, pušumiem un pat lūzumiem. Tomēr šādu dokumentu uzglabāšana var izrādīties riskanta, kļūt par šantāžas objektu un izraisīt jaunus konfliktus. Ja ir radušies nopietnāki miesas bojājumi (lūzumi u. c.), ir pamats krimināllietas uzsākšanai un nopietnām soda sankcijām.

Notiek arī tā…

Palīdzību laboratorijā meklē arī gadījumos, kad vienam vai otram dzīvesbiedram rodas aizdomas par krāpšanu. Uz ģenētikas un seroloģijas laboratoriju tiek atnesti palagi vai apģērbs ar aizdomīgiem traipiem, lai varētu izpētīt, vai tās ir siekalas vai sperma/maksts izdalījumi. Dažkārt ir vēlme iet – tā teikt – līdz galam. Ja par kādu personu ir aizdomas, noskaidro arī to.

Šobrīd noteikt DNS ir ļoti vienkārši, bet pretim vajag paraugu, ar ko salīdzināt, un tad tiek atnesti, piemēram, mati.

Tāpat centra pakalpojumus bieži izmanto, lai noskaidrotu, kurš ir bērna tēvs. Citkārt vecāki bērniem somā atrod pulverīšus, tabletes, šļirces un lūdz noskaidrot, kas ir tas, ko viņi atraduši.

Darbs kā kriminālfilmās

Centra eksperti tiek iesaistīti, kad tiek izmeklētas slepkavības, nelaimes gadījumi, smagas autoavārijas, pašnāvības un noslīkšanas gadījumi. Dežurējošie tiesu medicīnas eksperti uz notikuma vietu izbrauc operatīvās grupas sastāvā un – tāpat kā rāda filmās – veic mirušā cilvēka izpēti. Pēc tam darbs notiek centra sekciju zālē, kur no mirušā tiek paņemti paraugi laboratoriskai izmeklēšanai, un tikai tad, kad veikti laboratoriskie pētījumi, visi mirušā izmeklēšanas rezultāti tiek apkopoti un sniegta galīgā atbilde uz jautājumiem, kurus ir izvirzījis izmeklētājs. Kriminālos gadījumos ekspertam savs slēdziens jāaizstāv arī tiesā.

Centra laboratorijās strādā ne tikai ar dzīvu un mirušu cilvēku bioloģisko materiālu (dobumu šķidrumi, asinis, iekšēji orgāni, audi, mati utt.), bet tiek veikta arī lietisko pierādījumu ekspertīze.

Lietiskie pierādījumi, izņemti no nozieguma vietas, var būt dažādi: ieroči, priekšmeti, ar kuriem nodarīti miesas bojājumi, apģērbs, uz kura ir bioloģiskas izcelsmes pēdas.

Ja, piemēram, uz apģērba ir asins traipi, ekspertam jāizvērtē, kāda to rašanās brīdī ir bijusi savstarpējā pozīcija starp cietušo un vainīgo. Sarežģītas autoavārijas gadījumā jānosaka, kādi bijuši avārijas apstākļi, kurš atradies pie stūres, kurš bijis pasažieris vai gājējs, kā arī satiksmes negadījuma iespējamie apstākļi. Nereti izmeklētājiem jautājumi uzrodas ar novēlošanos, jo lietā parādās jauni apstākļi, citi liecinieki, un tad tiek veikta vēl papildu ekspertīze, jauni laboratoriskie pētījumi.

Citreiz noziegums atklājas tikai pēc gadiem, un ir jāveic ekshumācija – mirušā izrakšana no zemes.

Tas notiek reti, bet notiek. Izmeklējot pašnāvības gadījumus, tiesu medicīnas eksperts, protams, nenoteiks, vai cilvēku pirms tam mocījusi depresija, bet viņš varēs konstatēt – ir vai nav tas pašnāvības inscenējums. Iespējams, cilvēks pirms tam ticis fiziski iespaidots, saņēmis kādas injekcijas, lietojis medikamentus vai viņam bijušas smagas fiziskas, ar kādu slimību saistītas ciešanas. Iespējamo noziegumu apstākļu pilnīga noskaidrošana – vai gājis pats slīcināties vai nejauši noslīcis dzērumā, vai kāds viņu noslīcinājis, vai cilvēks pats pārkritis pāri balkona malai vai ticis pagrūsts – ietilpst nozieguma izmeklētāja kompetencē.

Lai gan cilvēks ir miris, pret viņu Valsts tiesu medicīnas centrā izturas ar iejūtību, līdzcietību, ārkārtīgu uzmanību un precizitāti, lai tad, kad viss nepieciešamais ir izpētīts, cilvēku pienācīgā izskatā un kārtībā var atdot radiniekiem un aizvadīt mūžībā.

Tiesu medicīniskās ekspertīzes jomu stingri regulē likumdošana, ikviena darbība laboratorijā tiek dokumentāli fiksēta. Līdz ar to, ja kāds domā, ka no mirušā pa kluso tiek izņemti orgāni vai audi acu traumu ārstēšanai vai kauli un saistaudi transplantiem, tad nē – tā nenotiek, un tas nav iespējams. Šīs darbības stingri uzrauga likums par miruša cilvēka ķermeņa aizsardzību un cilvēka audu un orgānu izmantošanu medicīnā.

Sarežģītākās – toksikoloģiskās analīzes

Ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē šobrīd vissarežģītāk klājas tiesu toksikoloģijas laboratorijām, kurām jāspēj noteikt, ar ko saindējies gan dzīvs, gan miris cilvēks. Šobrīd pagrīdes farmakoloģija iet pa priekšu zinātniskajai farmakoloģijai, līdz ar to ne visām psihoaktīvajām vielām ir pieejami tā sauktie references materiāli jeb kontrolparaugi, ar kuriem salīdzināt konkrēto atradni cilvēka bioloģiskajā materiālā (asinis, urīns u. c.).

Visas pazīmes liecina, ka notikusi saindēšanās, bet jaunās psihoaktīvās vielas klātbūtni nevar pierādīt, līdz ar to saindēšanās diagnozi var uzstādīt pēc vispārējām saindēšanās pazīmēm, trūkstot citiem konkurējošiem nāves iemesliem – traumai vai kādai dzīvību apdraudošai slimībai. Centra toksikoloģijas laboratorijai ir sadarbības līgums ar Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcu, kas ļauj palīdzēt cilvēkiem, kas slimnīcā ievesti ar neskaidru saindēšanos. Ātri noskaidrojot, ar ko cilvēks saindējies, var operatīvi sākt pareizu ārstēšanu.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Noderīgi un interesanti

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs

Santa+