Rīga +17°C 
Pieredzes stāsts
Gints Čūders strādā tirdzniecībā, kur laba redze ir absolūta nepieciešamība. ilgāku laiku Gints sadzīvoja ar redzes pasliktināšanos – vispirms kļuva grūtāk saskatīt tuvumā, bet vēlāk arī tālumā. Sarežģītas kontaktlēcas, vienas brilles tuvumam, otras – tālumam. Nepārtrauktā pielāgošanās Gintam kļuva par nogurdinošu rutīnu, tāpēc viņš izlēma meklēt iespēju veikt operāciju, kas palīdzētu atkal redzēt skaidri bez palīglīdzekļiem.
Redze man pasliktinājās pakāpeniski. Sākumā vairāk tuvumā, bet ar laiku tā kļuva sliktāka arī tālumā. Pirms gadiem desmit pārgāju uz bifokālajām kontaktlēcām, tās nēsāju ikdienā, bet arī tas bija piņķerīgi – no rīta nedrīkstēju tās likt uzreiz acīs, vajadzēja vismaz 30 minūtes pastaigāt bez tām. Reizēm tam nebija laika, un tas bija kaitinoši. Tāpat vakarā pēc izņemšanas uzreiz nav ieteicams iet gulēt. Izskatīju variantu iegādāties brilles ar progresīvajām lēcām un tā dēvēto hameleona efektu, lai ērti vadītu auto. Bet tās maksātu aptuveni 600 eiro, un es tās izmantotu vien stundu no rīta un stundu vakarā, kamēr nelietoju kontaktlēcas. Tāpēc nopirku biroja brilles tuvumam un tādas, kas palīdz redzēt, maksimums, trīs metrus tālumā. Tā dzīvoju pēdējos divus trīs gadus pirms operācijas.
Aizsteidzoties notikumiem priekšā, nosacījums nelietot kontaktlēcas desmit dienas pirms redzes pārbaudes man bija reāla problēma – man nebija briļļu, ko nēsāt pa dienu darbā un braucot ar auto. Izgatavot brilles īsajam periodam pirms operācijas man nešķita saprātīga investīcija.
Par redzes korekciju biju interesējies jau iepriekš, pat sazinājies ar kādu no klīnikām, taču, uzzinot par ilgo sagatavošanās periodu, pārbaudēm un ierobežojumiem, ideju uz laiku aizmirsu. Man tas šķita pārāk sarežģīti. Turklāt toreiz man paskaidroja, ka ar lāzerkorekciju es nevarēšu atrisināt abas redzes problēmas, kas man bija. Teica, ka tik un tā vai nu tuvumam, vai tālumam man vajadzēs brilles.
Tomēr ikdiena ar kontaktlēcām vai brillēm kļuva arvien apgrūtinošāka. Tāpēc pamazām nobriedu lēmumam veikt redzes korekcijas operāciju. Nodomāju – labi, vismaz tālumu nokoriģēšu, bet lasīšanai turēšu brilles vienmēr kabatā.
Atzīšos, ka neveicu nekādu lielo izpēti, apskatījos, kur visērtāk nokļūt, izpētīju, kā tikšu mājās ar sabiedrisko transportu, jo pēc operācijas zināju, ka nevarēšu vadīt auto, un pierakstījos Dr. Solomatina Acu klīnikā.
Izmeklēšana klīnikā bija rūpīga un ilga, izmantojot dažādas iekārtas. Pēc tā visa ārsts man izskaidroja, ka manas redzes dioptrijas plusi ir par lielu, lai veiktu lāzeroperāciju, tā nedotu vēlamo rezultātu. Bet labs risinājums būtu lēcas nomaiņas operācija – būtībā tāda pati, kādu veic kataraktas gadījumā, tad es redzētu gan tuvumā, gan tālumā. Nodomāju, ka, iespējams, pēc gadiem tas tik un tā būtu jādara, un piekritu, ka tas ir labs risinājums. Tagad tas ir izdarīts, un nākotnē par to vairs nav jādomā.
Dakteris Maksims Solomatins man veica lēcas nomaiņas operāciju abās acīs, implantējot multifokālās lēcas.
Lai gan klīnikā profesionāli un korekti labi tika izskaidrots, kas un kā notiks, satraukums pirms operācijas bija liels. Stress palielinājās, kad izlasīju līgumu par iespējamām blaknēm, – viena pat ir redzes zaudēšana. Acis man tikai divas, un otro reizi pamēģināt nevarēs. Atklāti sakot, pēc šī dokumenta izlasīšanas nolēmu, ka pirmo operēšu nevis labo, bet kreiso aci, jo tā ir vājāka. Ja nu tiešām kaut kas noiet greizi, man paliks mana veselākā acs.
Pirmā operācija izrādījās sarežģītāka, nekā plānots. Dakteris Maksims Solomatins skaidroja, ka man esot anatomiska īpatnība – acis esot mazas –, tāpēc dakterim bija grūtāk piekļūt lēcai.
Bija plānots, ka operācija notiks minūtes divdesmit, bet galu galā ievilkās aptuveni uz četrdesmit minūtēm. Operācijas laikā sāpes nejutu, drīzāk bija izteikts diskomforts. Acs tiek atvērta ar īpašu ierīci, lai to nevarētu samirkšķināt vai reflektori aizvērt, un vienlaikus tajā spīd spēcīga gaisma – kā jau operāciju zālē. Nekas patīkams, bet, protams, zinot, kāpēc to dari, – izturams.
Bija plānots, ka vienu aci izoperēs otrdien, otru – burtiski pēc pāris dienām, bet tā nenotika. Pēc pirmās operācijas redze vakarā bija ļoti vāja – saskatīju tikai gaismas pleķus. Bija tūska, acs bija samocīta. Dakteris Maksims Solomatins izrakstīja papildu ārstnieciskus pilienus un teica, ka otro aci neaiztiks, kamēr ar pirmo nesākšu redzēt.
Par laimi, redze sāka uzlaboties, un pēc divām nedēļām un dažām dienām tika veikta arī otras acs operācija. Vismaz pēc manas izjūtas tā noritēja vieglāk.
Tik un tā kopumā atveseļošanās periods bija nopietns – divas nedēļas mājās, mēnesi slimības lapa. Daudzi stāsta, ka pēc nedēļas jau gandrīz aizmirsuši par operāciju, man tas viss bija lēnāk un ilgāk. Bet tik un tā uzskatu, ka rezultāts ir tā vērts.
Tagad es redzu bez brillēm gan tuvumā, gan tālumā. Kaut vai naktī, paņemot telefonu no naktsgaldiņa, uzreiz saskatu pulksteni. Ja kāda ziņa atnākusi, varu izlasīt bez brillēm vai kontaktlēcām. Tāpat no rīta – nav jānogaida, jāliek lēcas, nav jāplāno. Vakarā nav ņemšanās ar lēcu izņemšanu un tīrīšanu.
Jūtos apmierināts ar rezultātu. Ja man kāds draugs jautātu, vai iesaku Dr. Solomatina Acu klīniku un ārstu Maksimu Solomatinu, noteikti atbildētu – jā.
Viss sākas ar sarunu. Piesakies konsultācijai Dr. Solomatina Acu klīnikā un sper pirmo soli pretī skaidrai redzei!
Daktera MAKSIMA SOLOMATINA SKAIDROJUMS
Ginta gadījums bija izaicinošs, jo anatomiski sarežģītāks un ķirurģiski prasīja lielāku precizitāti un uzmanību. Tālredzības dēļ acis anatomiski mēdz būt īsākas un mazākas – tas apgrūtina gan pašu operācijas gaitu, gan, piemēram, instrumentu ievietošanu. Tā kā operācija tiek veikta ar atsāpināšanu, bet ne vispārējā anestēzijā, ļoti būtiska ir pacienta sadarbība. Gints ļoti labi sadarbojās, un tas arī man palīdzēja veikt operāciju.
Vienmēr pirms operācijas ar pacientu detalizēti tiek pārrunāta situācija, iespējamie riski, prognoze un atlabšanas process. Ņemot vērā, ka Gints ir jauns, sportisks, ar aktīvu dzīvesveidu, redzes traucējumi – nepieciešamība lietot kontaktlēcas un dažādas brilles gan tālumam, gan tuvumam – būtiski ietekmēja viņa ikdienu. Pieņēmām lēmumu nomainīt lēcu un operāciju veikt pakāpeniski: vispirms viena acs, sagaidot redzes stabilizāciju, un pēc tam operēt arī otru.
Lai gan pacientam operācija šķita ilgāka, objektīvi tā noritēja paredzētajā laikā – aptuveni 30 minūtes. Laika izjūta uz operācijas galda var mainīties, īpaši, ja pacients jūt, ka darbs nav vienkāršs. Gintam vēl nebija izteiktas kataraktas, tomēr bija tās sākuma stadijas pazīmes, tāpēc operācija tika veikta pēc kataraktas operācijas principa, nomainot dabisko lēcu. Rezultātā katarakta vairs nevar attīstīties, redze tuvumā ir simtprocentīga, un Gints ir atbrīvots no brillēm.
Atzīstu, ka Ginta gadījums nebija no vienkāršākajiem, taču rūpīga izmeklēšana, detalizēti izplānota operācija, laba sadarbība ar pacientu – un galarezultāts ir labs un sniedz gandarījumu gan pacientam, gan ārstam.
PIERAKSTIETIES UZ KONSULTĀCIJU JAU ŠODIEN!
RĪGĀ, MARIJAS IELĀ 2 | TĀLR.: 67217317, 67217318, 20016968
E-PASTS: [email protected] | WWW.ACUCENTRS.LV
