🎁 75 % atlaide mēneša abonementam – tikai 48h! 🎁 
Rīga +13°C 
Krioanalgēzija jeb ārstēšana ar aukstuma palīdzību ir īpaša metode, kas ļauj ilgstoši mazināt sāpes, pārtraucot sāpju impulsu pārvadi nervu sistēmā. Procedūras laikā ar aukstumu uz laiku tiek bloķēta sensoro jeb jušanas nervu darbība, neiznīcinot šo nervu struktūru pilnībā, bet to tikai pabojājot līdz tādai pakāpei, lai audi vēlāk varētu atjaunoties.
Krioanalgēzijas metodei ir vairākas priekšrocības.
Pirmkārt, tā ir saudzīga un pacienti var atbrīvoties no sāpēm un ātri atgriezties ikdienas aktivitātēs – jau pēc vienas ambulatoras procedūras, neuzturoties slimnīcā. Otrkārt, krioanalgēzijas augstā efektivitāte – sāpju samazināšanās – var saglabāties līdz sešiem mēnešiem, bet dažkārt līdz pat gadam.
Procedūru iespējams atkārtot. Tai nav nekādu ierobežojumu, ne vecums, ne citi, vienīgais izņēmums – to nedrīkst veikt cilvēkiem, kuriem ir aukstuma alerģija un Reino sindroms jeb slimība, kad perifērās asinsrites traucējumi roku un kāju pirkstos rada nejutīgumu un aukstuma sajūtu. Tāpat aukstuma terapiju nedrīkst veikt, ja asinīs ir krioglobulīni – antivielas, kas aukstuma ietekmē var veidot nopietnas autoimūnas reakcijas.
Valsts šo procedūru neapmaksā, tātad jārēķinās ar tēriņiem (sākot no 222 eiro par perifēro nervu krioanalģēziju).
Kad un kam noderēs?
Tās ir situācijas, kad konkrētie specifiskie nervi vairs neveic savu pamata funkciju – locītava ir tik izmainītā stāvoklī, ka nervi raida tikai patoloģiskus impulsus, signālus bez jebkādas papildu vērtības. Bet, tā kā procedūra rada nervu bojājumus, tad tajās reizēs, kad iespējama izārstēšanās, krioanalgēziju nekad neveic. Kad tad ir vērts veikt šādu procedūru?
- Pirmkārt, cilvēkiem ar hronisku (smagu, ielaistu) lielo locītavu – jostas, gūžas un ceļa – artrītu jeb skrimšļa nodilumu, kas izraisījis locītavas disfunkciju un sāpes. Tātad locītava vairs nespēj normāli funkcionēt un pienācis laiks to protezēt. Kriodestrukcija ir efektīva sāpju mazināšanas alternatīva ne tikai pacientiem, kuri gadiem ilgi gaida rindā uz locītavu endoprotezēšanu, bet arī tiem, kam operācija nav iespējama un tiek atlikta kādu blakus slimību dēļ.
- Otrkārt cilvēkiem, kuriem vairs neizdodas ar medikamentiem locītavu sāpes adekvāti turēt grožos vai arī šo medikamentu lietošana medicīnisku apsvērumu dēļ ilgāk vairs nav iespējama.
- Treškārt, arī cilvēki, kuriem sāpes saglabājas pat pēc endoprotezēšanas operācijas, varētu kandidēt uz šo procedūru. Locītavu nomaiņas operācijas ir apjomīgas, un pēc tām sāpes var nākt vai izstarot no dažādiem avotiem – no muguras, no sakroiliakālās locītavas, kas savieno mugurkaula apakšējo daļu jeb krusta kaulu ar iegurni. Tās var būt muskuļu sāpes, cīpslu kairinājuma vai iekaisuma radītas sāpes… Katrs gadījums ir individuāls.
- Ceturtkārt, procedūra izmantojama konkrētu skartu un bojātu nervu gadījumos. Piemēram, ja ir ādas nerva nospiedums (medicīniski – meralgia paresthetica), kam arī raksturīgas sāpes, nejutīgums vai dedzinošas sajūtas. Arī ārstējot Mortona neiromu, kad pēdas pirksta nerva saspieduma rezultātā izveidojies labdabīgs veidojums.
- Piektkārt, aukstuma terapija var būt efektīva pleca locītavas hronisku sāpju gadījumā.
- Sestkārt, krioanalgēzija noder arī tajās situācijās (tiesa – retāk), kad sāpes skārušas seju, augšējās ekstremitātes, krūškurvi, vēdera sienu un iegurni.
Pamatprincips ir viens – aukstuma terapiju drīkst veikt tikai jušanas (sensorajiem) nerviem. Veicot to motorajiem (kustību) nerviem, tiek panākts muskuļu vājums un veicinātas ar to saistītās komplikācijas. Tātad bieži sastopamo sēžas nerva sāpju gadījumā šī procedūra nav izmantojama, jo tas ir motorais nervs. Vienīgais izņēmums – kad pēc kājas noņemšanas parādās fantomsāpes, amputācijas stumbra sāpes, kad nervs reāli vairs nekustina kāju, taču sāpes neizzūd.
Kā notiek?
Pirms katras procedūras vispirms tiek veikta pārbaude, proti, diagnostiska blokāde, kuras mērķis ir ar anestēzijas līdzekļa palīdzību uz salīdzinoši neilgu brīdi atslēgt to nervu, kuru nepieciešams atsaldēt. Tas ir līdzīgi kā tad, kad zobārsts ar anestēzijas palīdzību padara nejutīgu to konkrēto nervu, kas inervē ārstējamo, izraujamo zobu. Impulsu vadības bloķēšanai pieejami divi anestēzijas līdzekļi: viena darbības laiks ir stunda, bet otra – četras stundas, un to izvēli nosaka konkrētais jušanas nervs, kuru vēlāk paredzēts atsaldēt.
Šāda pārbaude, ļaujot modulēt, paredzēt, kā ar sāpīgo locītavu saistītais nervs uzvedīsies pēc aukstuma procedūras, mazina iespēju kļūdīties.
Proti, ja ar anestēzijas līdzekli netiek panākta īslaicīga atsāpināšana, tad nervs, visticamāk, arī nereaģēs uz aukstumu vai reaģēs vāji, un šādos gadījumos vispār nav jēgas veikt aukstuma terapiju. Precīzu rezultātu iegūšanai pacienti saņem īpašu dienasgrāmatu, kurā viņiem jāpiefiksē savas izjūtas pēc anestēzijas līdzekļa ievadīšanas, tā iedarbība – cik tā izteikta, cik ilga un tamlīdzīgi.
Pacienti nereti vaicā, vai šie pārbaudes testi tik tiešām ir nepieciešami un svarīgi… Jā, ir būtiski, īpaši situācijās, kad pastāv šaubas par precīzu diagnozi, kad sāpju iemesls var būt mugura, gūžas, muskuļi vai kāda cita struktūra. Vēl viens iemesls, lai veiktu pārbaudes testus, – cilvēku ķermeņi atšķiras, bet krioablācija tiek veikta, vadoties pēc vispārzināmiem anatomiskiem parametriem un orientieriem. Ārsts zina, kur nervam vajadzētu būt, bet ne vienmēr manipulācijas laikā to redz – piemēram, ceļa locītavā vairumā gadījumu nervi ir redzami, bet gūžas locītavā ne.
Tāpēc pārbaudes procedūra 80 procentos gadījumu sniedz nekļūdīgu pārliecību, ka, ievadot zondi tajā pašā vietā, kur sākotnēji anestēzijas līdzekli, efekts būs tāds pats.
Pati procedūra notiek ambulatori. Pēc lokālas anestēzijas kriozonde tiek precīzi ievadīta, lai skartu konkrēto nervu, kas pārvada sāpju impulsus, – sasniedzot mērķa nervu, zondes gals, kas diametrā ir tikai nedaudz lielāks par injekcijas adatu, tiek atdzesēts līdz mīnus 80 grādiem. Pati procedūra nozīmē sērijveida aukstuma pievadi – tās ir divas sesijas, katra divas minūtes gara. Šis ir standarts visiem pacientiem – nervu struktūra pamatā visiem ir vienāda, tāpēc procedūras kvantitatīvie parametri nemainās atkarībā no pacienta vecuma, svara utt.
Cilvēks procedūras laikā var just tādu kā spiedienu. Pašu saldēšanu, aukstumu pacients nemana, tikai nelielu diskomfortu. Pēc procedūras zondes ievadīšanas vietai uzliek aukstuma kompresi, lai mazinātu tūsku. Pēc manipulācijas divas trīs dienas var būt lokālas sāpes zondes ievadīšanas vietā, bet pati locītava jau tiek atsāpināta uzreiz – vairumā gadījumu cilvēks pieceļas bez sāpēm.
Sarežģītākais un neparedzamais
Locītavas cilvēkiem deformējas dažādos veidos, un dažkārt tas var būt visai izaicinošs un liels šķērslis procedūrai. Arī pacienta liekais svars var izrādīties par traucēkli. Šie faktori nepadara procedūru par neiespējamu, bet apgrūtina un visai būtiski. Dažkārt tiek izmantota dubultā uzraudzība – ievada adatu ultraskaņas kontrolē, lai droši apietu visus lielos asinsvadus, un pēc tam vēl paskatās kontroles bildes rentgenā. Taču pamatā visam ir ārsta roku veiklība, tā nosaka 80 procentus no sekmīga rezultāta.
Arī efekts pēc krioanalgēzijas var atšķirties, tas atkarīgs no tā, cik tuvu nervam procedūras laikā zonde bija un cik dziļi tas tika bojāts.
Ja bojājums ir neliels, tad nerva jutība var atjaunoties trīs mēnešu līdz pusgada laikā. Ja bojājums lielāks, tad var paiet pat gads.
Hroniskas sāpes – ārsta ieteikumi
- Iemācies vadīt, kontrolēt savu stresu – stress veicina iekaisumu veicinošu vielu izdalīšanos, savukārt šis iekaisums var nelabvēlīgi ietekmēt locītavu veselību.
- Apzinies, ka viss ir savstarpēji saistīts – svars, kustības, uzturs. Ir pētījumi, kas apliecina, ka arī paaugstināts holesterīns sekmē ātrāku artrīta progresiju.
- Cilvēkiem, kuriem ir jau ielaista slimība, jāsāk ar maziem soļiem. Nevajag nekādus tīģera lēcienus – no pilnīga mazkustīguma līdz trim aktīvām nodarbībām nedēļā. Sākumā pietiks ar ārstniecisko vingrošanu reizi nedēļā.
- Hroniskām slimībām palīdz hroniski (ilgstoši) risinājumi, nevis kampaņas. No vienas sanatorijas tūres ieguvums būs īslaicīgs, un nereti šī forsētā slodze var izrādīties par intensīvu. Galvenais ir regularitāte un ilglaicīgums – dzīvesveida maiņa, spēja atpazīt situācijas un nodarbes, kas organismam un sāpošajām vietām liek justies sliktāk, un otrādi.
- Tajā brīdī, kad sāpes locītavā ir tik lielas, ka ik dienu nepieciešams lietot atsāpinošos līdzekļus, vairs nedrīkst vilcināties un noteikti jāmeklē ārsta palīdzība. Pretsāpju līdzekļu ilgstoša lietošana ir kaitīga organismam, katrs no tiem ir saistīts ar konkrētiem riskiem – piemēram, var sekmēt kuņģa čūlas, nieru un sirds mazspējas, arī insulta un infarkta rašanos.
- Īpaši uzmanies ar steroīdu injekcijām, proti, blokādēm. Biežas blokādes (ik pēc diviem trim mēnešiem) paaugstina cukura līmeni, kāpina asinsspiedienu, rada sirds ritma traucējumus (pārsitienus). Būtu labi no tām iespēju robežās izvairīties vai veikt iespējami reti.
- Apzinies, ka hroniskas sāpes veicina arī depresiju, apgrūtina kognitīvās funkcijas, rada miega traucējumus, svara pieaugumu, asinsspiediena kāpumu, sociālo atstumtību – sāpju dēļ cilvēks spiests atteikties no līdzšinējā dzīvesveida, aktivitātēm… Tas ir vēl viens spēcīgs arguments, kāpēc hroniskās sāpes būtu vismaz jāierobežo.
