Rīga +18°C 
Zinām, ka ir fiziska, emocionāla, seksuāla, ekonomiska vardarbība, bet svarīgi, kā cilvēks bez psiholoģijas zināšanām var to atpazīt. Tāpēc vienmēr pirmais ir jautājums: kā es jūtos saistībā ar to, kas notiek? Piemēram, partnerattiecībās. Vai to, kas notiek attiecībās, varu definēt kā vardarbību? Kā partnera darbības liek man justies? Vai jūtos apdraudēts, kontrolēts, iebiedēts, vai ar mani manipulē, noliedz manas emocijas?
Varbūt jūtu bailes, piemēram, atgriezties mājās, kurās pat īsti nekas nenotiek, tomēr negribas tur iet. Iespējams, tas, kas mājās notiek, saistīts ar vardarbību.
Bieži vien atbildēt uz it kā vienkāršo jautājumu kā es jūtos? sievietei ir grūti, un bieži vien viņa neatpazīst vardarbību. Īpaši, ja bērnībā pati piedzīvojusi vai redzējusi vardarbību. Turklāt fizisku vardarbību mēs atpazīstam itin labi, grūtāk ir atpazīt emocionālu vardarbību. Lai gan – dažreiz cilvēkiem šķiet, ka tikai lauzti kauli vai citas traumas, kas beidzas ar nonākšanu slimnīcā, ir fiziska vardarbība.
Bet fiziska vardarbība ir arī pļauka, spļāviens, iedunkāšana, bakstīšana, raustīšana aiz matiem, fiziska turēšana, nelaišana vaļā, mutes aizspiešana – jebkas, kam otrs nepiekrīt. Ja, piemēram, vīrietis pieskaras un sieviete saka, lai izbeidz un tā nedara, bet viņš turpina, tā ir fiziska vardarbība. Ja kaut kas tamlīdzīgs piedzīvots bērnībā, diemžēl to var uztvert kā normu.
Ja bērnībā redzēts, ka vecāki strīdos pacēla balsi, lietoja rupjus vārdus, fiziski viens otru ietekmēja, tad sieviete to normalizē un vardarbību neatpazīst arī vēlāk.
Vai partneris ir vardarbīgs? Par to, ka partneris ir vardarbīgs, var liecināt emociju noliegšana: «Nē, tā nebija, tu tā nejūties, tā nav vardarbība, pati izprovocēji, pati esi vainīga. » Tā sauktais sarkanais karogs ir kontrolējoša uzvedība, greizsirdība, arī tas, ka viņš zvana piecas reizes stundā. Dažkārt tas tiešām var būt skaisti un romantiski, bet ir jābūt uzmanīgai. Tāpat, ja viņš nemitīgi vaicā, kur iesi, kur brauksi, kādā brīdī tas kļūst apgrūtinoši.
Partneris pat var radīt situāciju, ka apkārtējie ir norobežojušies, pat sanaidojis radiniekus un draudzenes un sievietei vairs nav, kam lūgt palīdzību, jo visi ir novērsušies. To ieraudzīt, saprast un mēģināt atjaunot attiecības ar tuviniekiem pēc ilgāka laika var būt ļoti sarežģīti.
Par iespējamu vardarbību var liecināt arī partnera hiperjūtība: «Tu uz mani ne tā paskatījies, ne tā pateici, tev ir jākontrolē sava uzvedība.» Varbūt viņš arī stāsta, ka visas iepriekšējās partneres un attiecības bija briesmīgas, un viņš par tām nevar pateikt neko labu, tikai nomelnot. Kurā brīdī sākas seksuāla vardarbība?
Seksuālā vardarbība ir skaidri definēta Latvijas Administratīvo sodu likumā. Seksuāla uzmākšanās var būt skatiens, pārāk tuva stāvēšana, skatīšanās uz dzimumorgāniem, aizskarošu piezīmju izteikšana, piemēram, par svārkiem, kleitas izgriezumu, taisnām vai līkām kājām, lielām krūtīm, un par to ir paredzēta atbildība.
Taču tas, vai sieviete to traktē kā seksuālu vardarbību, lielā mērā ir atkarīgs, kā viņa to uztver.
Ja domā, ka skatieni un pieskaršanās liecina, cik viņa ir forša un iekārojama, visdrīzāk viņa policijā iesniegumu nerakstīs. Tāpēc viss atkarīgs, kā viņa šajā sakarā jūtas. Vienai pietiks ar skatienu, bet citai, lai viņa rīcību sajustu kā seksuālu vardarbību, jābūt krūšu aizskaršanai vai kam citam. Tomēr svarīgi arī tas, ko saka likumdošana. Pirms gadiem par vardarbību neuzskatīja arī izvarošanu laulības laikā – sniegt seksuālu apmierinājumu laulības laikā bija sievas vai vīra likumīgs pienākums. Bet nē nozīmē nē – tas ir aprakstīts likumā, un tagad ir skaidrs, ka arī laulības laikā var izvarot. Liela nozīme ir arī tam, cik daudz mēs sabiedrībā vardarbību akceptējam, un arī kultūras kontekstam.
Eiropas valstīs ir vieni likumi un paražas, bet citās valstīs – pavisam cits konteksts un citi uzskati, kas ir vardarbība un kas nav.
Ko nozīmē ekonomiska vardarbība? Tā ir ietekmēšana ar finanšu līdzekļiem – nedot vai atņemt naudu, ņemt kredītus, likt atskaitīties par katru pirkumu, pārbaudīt čekus… Vai arī situācija, kad tikai viens tērē visu naudu – pabalstus, pensijas. Vēl – ģimenē nevis kopīgi plāno budžetu, bet viens pārmet otram, kāpēc viņš nopirka to un to. Šajā gadījumā būs arī emocionālā vardarbība, pazemojums: «Kā tu tā varēji? Kas tu par māti? Kas tu par sievu?» Ekonomiskā vardarbība var izpausties arī tā, ka sieva liek visu naudu atdot viņai.
Protams, var būt tā, ka viens partneris ir galvenais maka turētājs, tomēr tā nav veselīga iezīme, ka vīrietis visu atdod sievai un vēlāk viņam jālūdz pieci eiro, lai nopirktu pusdienas. Vai arī, ja sievietei jālūdz nauda zeķbiksēm vai jaunai kleitai. Ja tādā visnotaļ pazemīgā veidā jāprasa partnerim nauda, tā arī ir ekonomiska vardarbība. Varmāka – tikai vīrietis?
Nav vienota vardarbības veicēja profila (šis jēdziens ir precīzāks nekā varmāka, jo nošķir cilvēka personību no uzvedības).
Tādu nevar izveidot, tāpat kā nevar izveidot vienotu cietušā profilu. Nav viena faktora, kas izskaidro, kāpēc vieni ir vairāk vardarbīgi nekā citi, bet ir dažādi riska faktori. Un, pat ja tie ir, tas nenozīmē, ka cilvēks būs vardarbīgs. Klasiski pieņemam – ja cilvēks bērnībā cietis no vardarbības vai to ir redzējis, iespējams, viņš būs vardarbīgs savā ģimenē. Taču nav pietiekami daudz pētījumu, kas to apliecinātu.
Viņš var būt vardarbīgs un var arī nebūt. Arī vecumam nav nekādas nozīmes.
Ja runājam par riska faktoriem, individuālā līmenī tā, protams, ir vardarbības pieredze bērnībā, var būt arī personības traucējumi, psihiskas slimības. Bet atkal – varbūt viņš būs vardarbības veicējs, bet varbūt nebūs. Vēl uzskata, ka šiem cilvēkiem ir grūtības ar emociju regulāciju, nav attīstītas komunikācijas prasmes, ir grūtības runāt par savām vajadzībām, savām emocijām. Bet tas nenozīmē, ka šie cilvēki veiks vardarbību, tas ir tikai viens no faktoriem.
Redzam, ka ne visi vardarbības veicēji ir vardarbīgi pret visiem. Daļa ir vardarbīgi tikai ģimenē, taču neuzbrūk policistam, kurš par kaut ko viņam aizrāda. Viņš ir vardarbīgs pret sievu, bērniem konkrētos apstākļos, kur neviens viņu neredz, bet sabiedrībā viņš ir brīnišķīgs, iejūtīgs un no malas izskatās kā perfekta ģimene. Tas nozīmē, ka viņš tomēr spēj regulēt savas emocijas, darbības, uzvedību, un tad var runāt par vardarbības veicēja pieņemtiem lēmumiem un uzskatiem. Tas ir nākamais faktors – kādi ir viņa uzskati, kādai jābūt sievai, kādam vīram, kādai ģimenes kārtībai.
Varbūt sievai, viņaprāt, ir jāpakļaujas, un, ja viņa to nedara, seko sods.
Patiesībā nav tik daudz jādomā par vardarbību veicinošiem faktoriem, vairāk jāskatās konkrēta uzvedība. Jo mēs nezinām visus faktorus, kas to varētu ietekmēt.
Varbūt partneris nekad mums neizstāstīs, vai viņam ir bijusi traumatiska bērnības pieredze, kad citi bērni par viņu ir smējušies un viņam bijis jābūt vardarbīgam, lai sevi aizstāvētu. To mēs varam neuzzināt, bet, esot partnerattiecībās, varam redzēt konkrētas darbības. Atdalām faktorus un skatāmies uz konkrētu uzvedību, jo arī tad, ja cilvēkam bijusi bērnība ar vardarbību, viņš var izaugt agresīvāks, bet tikpat labi arī ne. Vai otrādi – cilvēkam nav šādas pieredzes, tomēr viņš veic vardarbību. Un tas nozīmē, ka noteiktā situācijā mēs katrs varam kļūt par vardarbības veicējiem. Jo emocionālāks cilvēks, jo grūtāk savaldīties. Īstenībā mēs neviens nezinām, kā rīkotos, – to mēs uzzinātu tikai konkrētajā brīdī.
Mēs taču bieži arī domājam, ka nekad nekliegsim uz saviem bērniem vai partneri, bet kādā brīdī nākas pārvērtēt savus pieņēmumus pašiem par sevi. Tāpēc svarīgi, kādi instrumenti mums ir, kā spējam refl ektēt par sevi un situāciju, atcerēties, kā esam tikuši galā līdzīgos brīžos. Mums ir dota spēja pieņemt pareizos lēmumus. Arī sievietes nav svētās! Uzskata, ka sievietes retāk ir vardarbības veicējas, un arī tad biežāk viņas ir emocionāli, ne fiziski vardarbīgas.
Arī statistika rāda, ka sievietes visbiežāk cieš no saviem partneriem, bet vīrieši – no citiem vīriešiem (huligānisms, kautiņi).
Taču arī sievietes var būt vardarbīgas, lai gan procentuāli viņas tādas ir retāk nekā vīrieši, – to rāda statistika. Pretēji pieņēmumam sievietes mēdz būt ne tikai emocionāli, bet arī fiziski vardarbīgas, sevišķi ģimenes konfl iktos. Tāpēc, ja partnere ir vardarbīga, par to ir jāziņo. Vīriešiem bieži ir kaun s, viņi baidās no sabiedrības nosodījuma, bet par vardarbību nedrīkst klusēt. Kā sabiedrībai mums ir jānormalizē tas, ka vīrieši par to var runāt un saņemt palīdzību.
Nedari pāri, bet piezvani!
Kopš pagājušā gada Latvijā darbojas vardarbības prevencijas tālruņa līnija: 22045225. Tā domāta tiem, kuri vardarbīgu rīcību ir apzinājušies kā problēmu un jūtas par to slikti. Tā ir cilvēkiem, kas savā uzvedībā ir ieraudzījuši sarkanos karogus vai to, ka nav spējuši kontrolēt impulsus, tāpēc izvēlas piezvanīt. Zvanus pieņem apmācīts krīžu konsultants, kurš ar zvanītāju pārrunā notikušo, kopā cenšas saprast, kas aizgājis vai varētu aiziet greizi, no kā šis cilvēks baidās, un kopā mēģina atrast stratēģijas, ko varētu darīt, piemēram, saņemt sociālo rehabilitāciju. Skaidrs, ka zvanīšana nenozīmē, ka vardarbības veicēja uzvedība uzreiz mainīsies. Tā mainās, ja veic konkrētus soļus, ja vardarbības veicējs ir gatavs strādāt ar sevi. Tad vardarbīgo uzvedību iespējams mainīt.
