Rīga +20°C 
Negribu novecot
Mēs esam dažādas, un daļa sieviešu novecošanu uztver kā dabisku dzīves sastāvdaļu, bet daļa tai pretojas un ar dažādiem veidiem mēģina izlikties, ka gadi viņas nav skāruši. Psiholoģiski veselīgi gan ir pieņemt realitāti un ar cieņu pret to attiekties.
«Daudzām 60 gadi ir tāda kā robežšķirtne, jo viņas labi atceras, ka bērnībā un jaunībā vecvecāki, kam bija 60 gadu, viņām šķita veci. Tas zemapziņā saglabājas, un, kad pašai pienāk septītais gadu desmits, zvaniņš iezvanās – vecums ir klāt! Un šis vārds nav rosinošs, tajā pietrūkst vitalitātes. Tāpēc teicieni, ka tu esi vērtīga arī šajā vecumā vai ka katram vecumam ir savs skaistums, bieži vien ir tikai tukši vārdi. Tas ir saprotams, jo pieņemt situāciju ne vienmēr ir viegli.
Tomēr tās, kuras nespēj pieņemt savu novecošanu, patiesībā bēg no realitātes, ko bieži izraisa iekšēja panika un dzīves jēgas pazaudēšana. Tādēļ vienmēr jāsāk ar pieņemšanu un sapratni, ka ķermenis noveco, bet gars ir tavās rokās un tam jāuzticas.
Gadi paliek pasei, bet dzīves uztvere ir tava, un, paldies Dievam, tev ir pieredze, ka cieņpilni vari izturēties pret savu būšanu dzīvē joprojām.
Un tālākais jau ir saprast, ar kādām konkrētām lietām šo pieņemšanu uzturēt. Varbūt vārdu vecums var nomainīt ar vārdu briedums. Tam ir cita skaņa. Briedums un viedums taču skan labāk, un tas palīdz, vai ne? Tas šo dzīves posmu padara vērtīgāku un vieglāk pieņemamu. Briedums dod sapratni, ka arī šis laiks ir vērtīgs un tavs miers ir daudz svarīgāks nekā, piemēram, cīnīšanās par savu taisnību.
Par to, ka zini labāk, jo esi nodzīvojusi pietiekami ilgi. Ne visās cīņās ir jāiesaistās. Var uzspiest pa bremzēm un saprast, ka katram ir sava patiesība un daudz svarīgāks ir miers nekā stress, – cīņa par savu taisnību vienmēr ir saistīta ar stresu, jo par katru cenu kaut kas ir jāpierāda. Ne visas cīņas ir jāizcīna! Tas ir tieši saistīts ar mierpilnu dzīvošanu.
Nekas nenotiks vienmēr tā, kā tu gribi, dzīve mainās, un cilvēki mainās, bet cīnoties tu tikai nodari sev sliktu.
Tāpēc tava atbildība vispirms ir rūpēties par sevi un savu labsajūtu. Nav jāzaudē pozīcija, bet nevajag arī aizstāvēt tikai to uzskatu sistēmu, kas tev ir izveidojusies, varbūt tāpēc, ka esi nelaimīga, neapmierināta un tev pietrūkst resursa noturēt savu mieru, un tad uz katru informācijas impulsu tu reaģē iesaistoties.
Manuprāt, ir ļoti svarīgi pateikt nē tam, kas grauj pašsajūtu. Tu esi dzīves upē, tava straume tevi nes uz tavu dzīves turpinājumu, un mēs nezinām, cik ilgs tas būs, bet tajā var iet ar mierpilnāku attieksmi. Tāpat kā jūra – brīžiem tā viļņojas, brīžiem spēj nomierināties. Paņem jūras sajūtu, jo zini, ka, pateicoties savai pieredzei, vari sevi nomierināt un ļauties, lai tā straume nes,» aicina Aina Poiša.
Dzīvoju bērnu, ne savu dzīvi!
Kaut kā iegājies, ka daudzas sievietes tā vietā, lai vispirms rūpētos par sevi, galvenokārt dzīvo savu bērnu un mazbērnu dzīvi. Rūpēšanās un raizēšanās par bērniem zināmā mērā mums nozīmē mīlestību. Aina Poiša skaidro, ka novecošana nozīmē arī to, ka sāc zaudēt kontroli pār dzīvi, tev paliek arvien mazāk laika, un tad krampjaini vēlies justies vajadzīga un noderīga: «Tā rūpes nemanot pāriet kontrolē, bet kontrole attiecībās ar bērniem rada toksiskumu. Un daudzām to ir grūti atzīt. Saprotams, ka arī lieli bērni spiež sirdi, un tas ir normāli. Bet, ja pieaugušais bērns zvana un stāsta savas raizes, vari viņu tikai uzklausīt un būt klātesoša.
Un arī tad, ja viņš vaicā, ko darīt, simt reizes jāievelk elpa un jāpadomā, vai tiešām man jāsaka, ko viņam darīt?
Vai tomēr labāk teikt: nomierināsies un pats izdomāsi, kas būs labāk tev. Šī ir atšķirība, tā ir psiholoģiska diplomātija, kad nepārņem savā aprūpē pieaugušu bērnu problēmas, bet esi ieinteresēta, sūti labākās domas un ticību, ka viņš tiks galā, bet tā ir viņa dzīve, kurā viņš piedzīvo grūtības un pieņem savus lēmumus. Svarīgākais ir neuzņemties iniciatīvu un nesākt kārtot pieaugušo bērnu dzīvi. Tāda veselīga pasivitāte, kad esi emocionāli tuva un tev nav vienalga, bet kad arī neatņem bērnam atbildību.
Otrs grāvis ir situācija, kad sieviete no bērniem gaida pārāk daudz.
Ja viņa bērnu dēļ ir uzupurējusies un visu mūžu bērni ir bijuši viņas dzīves centrā, reizēm viņa paģēr: es devu tev, tagad tu man! Tā viņa saņem piederības sajūtu, kas ir ļoti svarīga, sevišķi, ja nav partnera, un tas nav nekas slikts. Vecāki grib, lai bērni kaut kad par viņiem atceras un sniedz uzmanību, bet tas ir brīvprātīgi! Paģērēšana tikai izraisa pretreakciju, un tad viņi to dara ar sakostiem zobiem vai pienākuma dēļ, bet tur nav klāt sirds.
Ja neesi upurējusies, bet esi devusi mīlestību un rūpes un visu laiku bijusi arī sava dzīve, tev nevajadzēs dzīvot bērnu dzīvi, bet būs interesanti pašai ar sevi, savām draudzenēm, ar piedāvājumiem, kādu cilvēkiem, kuri noveco, ir gana daudz, ja vien spēj tos saskatīt. Tas gan arī nenozīmē distancēšanos no bērniem, tu vari prasīt mazliet uzmanības. Piemēram, piezvanīt un teikt, ka esi noilgojusies. Ka kļuva skumji un gribēji zināt, kā jums iet. Izrādīt interesi veselīgā veidā nenozīmē dzīvot bērnu dzīvi, bet tas nozīmē sasiet pavedieniņus un iegūt sajūtu, ka tev viņi ir un, kamēr vēl esi dzīva, ar tevi kāds grib parunāties.
Protams, šo visu ir viegli pateikt, bet tas ne vienmēr ir vienkārši. Taču sapratne un vienošanās, kurā nav agresijas un pieprasīšanas, ir daudz labāka nekā dusmas un laušanās durvīs, kas tev vairs nav pilnībā vaļā, jo bērni ir atdalījušies.»
Jūtos viena un vientuļa
Kā jau zināms, vienatne un vientulība nav viens un tas pats. Vienatni parasti mēs izvēlamies un izbaudām, bet no vientulības ciešam. Kā norāda Aina Poiša: «Diemžēl vientulības eksāmens novecojot ir jākārto, jo kādas kārtis mums rokās ieliktas, ar tādām jāspēlē. Taču, ja pārāk ilgi sevi savā vientulībā žēlo, vēlāk ir šausmīgi grūti no tā izkļūt. Un tad sākas – kad draudzene tādu vientuļu sievieti aicina: «Klau, tur ir tāds un tāds pasākums, laižam?»
Tad viņu, kas jau iekritusi apātijā, reizēm arī depresijā, ka nevienam nav vajadzīga, ka vairs nekas neinteresē, ir ļoti grūti izkustināt.
Tāpēc būtiski ir tikt galā ar slinkumu – gan fizisko, gan mentālo slinkumu. Ja nevari uzvarēt savu slinkumu un tev patīk būt cietējai, tā ir visneveselīgākā izvēle. Vari nedarīt visus darbus, bet savas labsajūtas vārdā tev jāsaprot, ka tavs ķermenis prasa, lai tu to kustini, tavs prāts prasa, lai tu to kustini, – tu nevari padoties pāragri. Jo slinkot mēs visas mākam. Ai, šodien ārā slikts laiks, nekur neiešu. Ai, tur nekas nebūs – spriedums priekšlaicīgi. Nu, ko tad jaunu man tajā lekcijā pateiks?
Bet tu vari pamēģināt aiziet uz rokdarbu pulciņu un pamēģināt saglabāt atvērtību dzīvei. Un tā lēnām, maziem solīšiem līst ārā un sākt uzticēties un ieraudzīt, ka dzīvē ir kaut kas, ko nebiji domājusi un kas tevi pārsteidza. Svarīgi ir izkustināt pirmo akmeni, pārvarot slinkumu. Un tā ir izvēle – kamēr elpo, tev ir izvēle, kā tu vari savu dzīvi padarīt tādu, lai tajā ienāk prieks, brīnīšanās, pārsteiguma momenti, tāda bērna ziņkārība, turklāt esot pašai ar sevi un negaidot no bērniem vai citiem cilvēkie m.» Domāt par sevi nav egoisms Dzīves pieredze uzkrāj zināmu nogurumu, tā ir taisnība, bet vienmēr var darīt kaut ko, lai atgūtu dzīves smeķi.
Daudzām sievietēm 60+ jāmācās pieņemt, ka veselīgs skats uz sevi un rūpes par sevi nav egoisms, bet gan veselīgas dzīves pamats, jo tu pati sev esi svarīgākā.
Ja nebūsi apmierināta, daudzmaz vesela, ja tev nebūs prieka, nebūs nekā. Ne tev pašai, ne citiem, tajā skaitā bērniem. Tāpēc katru dienu izdomā vienu mazu lietiņu, ko darīsi, lai saglabātu darbošanās prieku. Tās, kurām ir dārziņš vai puķu dobīte uz balkona, ko katru rītu aprušināt, redz, kā katru gadu kaut kas izaug, un tas ir spēcīgs simbols, ka dzīve iet un turpinās arvien no jauna.
«Ej dabā, iesaisties kopienās, kur esi kopā ar citiem cilvēkiem, ar kuriem ir kopīgas intereses, – dodies pārgājienos, ej pa meža takām, brauc ekskursijās. Galvenais ir saglabāt interesi par ārpasauli, lai sadalītu fokusu un tas nebūtu vērsts tikai uz ģimeni. Lai tavs skats būtu vērsts uz dzīves piedāvātajām iespējām un to piepildīšanu atbilstoši tavām interesēm un vajadzībām. Ar sajūsmu klausos par senioru kopām, kurās viņi dzīvo ļoti pilnvērtīgu dzīvi – viņiem ir ballītes, kopīgi svētki, ekskursijas, teātri un koncerti. Tu nezini, cik ilgi tev atlicis, tāpēc fokuss jāvērš uz to, ka katra diena var būt jēgpilna un ka tu to piepildi, kamēr vien vari.»
Kas man palīdz uzturēt labsajūtu?
Atbild Aina Poiša:
«Pirmkārt, esmu aktīva, jo man ir Dieva dota enerģija, un, otrkārt, rūpējos par sevi. Divus mēnešus dzīvoju dabā un apzinātā veidā uzlādēju savas baterijas. Lieku strādāt savām sajūtām, nevis prātam.
Atsakos no visiem ziņu kanāliem, šajā laikā nezinu, kas notiek pasaulē, jo smadzenēm vajag atpūtu.
Tā ir mana apzināta izvēle. Tas nenozīmē, ka neinteresējos par citiem, bet daru to ar daudz mierīgāku attieksmi. Saprotu, ka pasaulē joprojām ir karš, joprojām notiek nejēdzības, bet esmu šajā punktā un daru to, kas padara katru manu dienu piepildītu.»
Projektu Tu esi SEV svarīga finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild Žurnāls Santa.
