• Šobrīd

    weather img

    Rīga 0°C

    UZVARI CĪŅĀ AR BLAUGZNĀM

    Šķirtene meklē normālu vīrieti! Iepazīšanās kovida laikā (4. sērija)

    Seriāls
    Daiga Liepiņa
    30. marts
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Shutterstock
    Tā bija viena gara nedēļa, līdz pienāca sestdiena un randiņa otrais mēģinājums. Un – ja atmet visu pārējo – arī ļoti patīkama nedēļa, jo no satraukuma ēšana vairs nebija prātā, kas rezultējās ar mīnus diviem kilogramiem…

    Pēc tās nelaimīgās sestdienas, kad randiņu izjauca – teikšu, kā ir, – vispār jau tieši mans suns, jo viņš bija tas lielais rējējs, mēs sākām intensīvi sarakstīties. Katru reizi, kad iepīkstējās telefons, mana sirds vai pamira no satraukuma. Pati sev teicu: nē, nu kaut kāds ārprāts, paskaties taču pasē, cik tev gadu! Vīrietis novēl jauku dienu, un tu jau jūc prātā. Uzraksta, ka nevar vien sagaidīt mūsu tikšanos, un ko tu? Pat sekundi nedomājot, atbildi ar to pašu. Gulēt iedams, nosūta tev bučiņas, un tu jau jūties septītajās debesis. Kādu brīdi neko neuzraksta, un tev jau iestājas pasaules gals. Un tu tur neko nevari padarīt. Pat ja skaidri apzinies – tā dara viņi visi…

    Pirmkārt, ir tik pacilājoši pēc miljoniem gadu atkal sajust, ka kāds par tevi domā un izrāda uzmanību.

    Otrkārt, lai gan triecam par visu ko, tomēr mūsu sarakstē ir arī kaut kas neķītrs un divdomīgs, un tas uzdzen zināmu asumiņu.

    Treškārt, pats svarīgākais, man tiešām patīk ar viņu sarakstīties. Viņam piemīt feins humors, un viņš sasodīti labi raksta. Un es nevaru sagaidīt, kad beidzot satiksimies.

    Jā, smieklīgi, bet ledusskapis tagad dzīvo no manis neatkarīgu dzīvi – mēs vairs netiekamies. Taču es par to galīgi nesūdzos, sen jau bija laiks pieteikt karu tiem pāris kilogramiem, kas kovida laikā uzradušies ne saukti, ne aicināti.
    Bet visvairāk mani pašu pārsteidz, cik tomēr saviļņota jūtos. Laikam pārāk ilgi biju dzīvojusi nebeidzamā sasaluma zonā.
    Beidzot maskas kritīs

    Ceturtdiena. Saņemu ļoti nopietnu atgādinājumu par sestdienas randiņu. Nosmejamies, ka šoreiz tiešām bez suņiem… Bet varbūt drošības labad tajā pašā vietā tomēr ne?  Ņemot vērā, ka brīvdienās sola vēl aukstāku laiku, vienojamies par centrālo jūrmalu – tur vismaz varēsim tikt pie siltas kafijas un tējas.

    Lai nebūtu tāda pati panika kā pirms nedēļas, taisnā ceļā dodos pie skapja. Skaidrs, ka jāsaģērbjas silti. Izvelku savas vecās sniega bikses – tās vismaz tādas tievākas. Iepriekšējo reizi, kad tās laikoju, gan nācās atzīt, ka aiztaisīt vēl puslīdz varu, bet nu paiet grūti… Aleluja! Tagad varu gan aiztaisīt, gan arī soli paspert! Uzvelku arī silto parku, sameklēju cepuri, dūraiņus… Kopskats tā neko, tīri sportisks.

    Tiesa, šoreiz uztraukums vairs nav tik liels, jo tagad ir radusies sajūta, ka pazīstu viņu jau sen… Laikam lieki piebilst, ka šonedēļ Tinderī pat nemeklēju jaunas iespējas iepazīties. Piektdien vēl sirsnīgi paķiķinu, ka nu beidzot maskas kritīs un mēs ieraudzīsim, kāds kurš patiesībā ir. Miljons bučiņu apbērta, ar nepacietību sāku gaidīt rītdienu.

    Kur tad sudrabainais audi?

    Sals no rīta pamatīgs. Ar suni tik vien kā fiksi apeju mazu līkumiņu ap tuvējām mājām un atpakaļ. Labi, ka uz pusdienlaiku kļūst mazliet siltāks. Drošības labad nolemju paņemt termosā līdzi tēju. Sataisu to ugunīgi sildošu, ar kanēli, anīsu, kardamonu. Atceros ielikt somā sejas masku. Un izdomāju tomēr mazliet uzkrāsoties. Kamēr sildu mašīnu, nenoturos un uzsmēķēju. Man ir košļenes, turklāt kovida laikā taču tāpat nebučošos.

    Waze priecīgi ziņo, ka esmu sasniegusi galamērķi. Skatos, kur tad sudrabainais audi? Un tikai tagad pamanu, ka Tinderī pienākusi ziņa: nevaru iedarbināt mašīnu, braukšu ar vilcienu, kavēšos… Žigli paskatos vilcienu sarakstu un saprotu, ka pirmais vilciens, kas vispār no kaut kurienes pienāks, būs pēc 45 minūtēm… Cerams, būs īstais. Bet nu ko – atbraukusi esmu, pagaidīšu. Palasu ziņas, padzeru tēju, izeju cauri savam mīļajam internetveikalam bestsecret.com. Gandrīz jau nopērku bēšu kašmira džemperīti ar 81 procenta atlaidi.

    Re, arī vilciens pienāk. Pēc mirkļa viņš jau piesit pie mana auto loga un kāpj mašīnā. «Maska!» es iesaucos. «Nopietni?» Saņemu ātru buču uz vaiga un milzīgu prieku par tēju termosā… Nepaspēju pat iesaukties, ka iedošu citu krūzīti, kā seko nākamais pārsteigums: viņš jau izvilcis no kabatas Hennessy mazo blašķīti – mazliet pieliešot klāt, jo, gaidīdams vilcienu, esot nosalis un vēl nav sasilis. Kamēr viņš šķendējas par meistariem, kas kaut ko viņa auto nav pareizi saremontējuši, ar šausmām domāju – es nevēlos pastaigāties kopā ar iereibušu vīrieti! Tad mazliet nomierinos – miesās tomēr nav nekāds knapais, gan izturēs to vienu graķīti…

    Nezinu – smieties vai raudāt

    Iesākumā viss tiešām ir brīnišķīgi. Viņš paņem manu plaukstu savējā, un mēs dodamies uz jūru. Apvaicājas, vai ilgi esmu gaidījusi, kā esmu atbraukusi, vai esmu silti saģērbusies un man nebūs auksti… Kad atzīstos, ka tādā salā mans Ahilleja papēdis ir rokas, kas mūždien salst, uzzinu, kādus vingrinājumus man regulāri vajadzētu veikt, lai stimulētu asinsriti. Vislabāk – regulāri paberzēt nadziņus pret nadziņiem… Okey, par jaunām zināšanām tikai priecājos. Tālāk uzzinu, kādus jaunākos seriālus netfliksā viņš noskatījies, noklausos gaušanos par to, kā apnicis kovids un cik ļoti viņam pietrūkst ceļojumu. Tieku izvaicāta, kādi ir mani mīļākie galamērķi. Noskaidrojam, kas ceļojumu laikā parasti pieskata mūsu suņus…

    Te pēkšņi saņemu aizrādījumu iet ar taisnāku muguru. Jebkuros citos apstākļos par šo atgādinājumu tikai priecātos.

    Mums ar draudzeni pat ir nerakstīts likums – kolīdz pamana, ka otrai uzkumpusi mugura, obligāti tas ir jāpasaka. Bet ko tādu dzirdēt randiņā… Izspiežu vārgu smaidu no sērijas tu gan visu uzreiz pamani! Bet ar to vēl nekas nebeidzas – jau nākamajā mirklī viņš nostājas man aiz muguras, saķer aiz padusēm un mēģina to manu muguru stiept un taisnot… Nezinu – smieties vai raudāt… Vēl pēc brīža manas kājas ir atrāvušās no zemes, esmu uzstiepta uz viņa muguras. Vēl mazliet, un mēs abi būtu garšļaukus. Taisni vai brīnums, ka noturamies…

    Turpinājumā seko silts ieteikums pamēģināt cigunu vai jogu – viņš varot atsūtīt video…  Man jau uz mēles gandrīz ir korekts aizrādījums, ka vispār esmu atnākusi uz randiņu, nevis pie fizioterapeita, bet kaut kā tomēr novaldos. Un šajā mirklī drudžaini sāku domāt, vai tikai neesmu randiņā ar kādu citu? Vai tiešām šis ir tas pats patīkamais un humorīgais vīrietis, ar kuru jau nedēļu sarakstos? Neviena joka, nevienas asprātības… kaut kāds sludinātājs! Jūtu, man jau uzmetas viegla zosāda… Nezinu, vai tiešām to tā var redzēt, bet seko zibenīgs piedāvājums iet kaut kur padzert tēju…

    Vismaz man ir mierinājuma balva

    Atrodam kafejnīcu, kur ārpusē izlikti galdiņi un siltuma lampas. Dzerot tēju, izdomāju, ka man skaidri un gaiši beidzot jāpajautā, vai viņš ir viņš? Kamēr domāju, kā to labāk izdarīt, mans brūtgāns sāk izvaicāt mani:

    – Kāpēc tu esi viena?

    – Nu, tāpēc, ka šķīrusies…

    – Un kāpēc tad izšķīries?

    – Nu, dzīvē tā notiek. Un tu kāpēc?

    Izrādās – sieva tā sliktā…

    Man uzreiz iedegas sarkanā lampiņa – ciest nevaru, ja vīrietis sūdzas vai stāsta ko sliktu par bijušo.

    Vīrietim vispār neklājas būt pļāpam. Tāpat kā nepiestāv būt skopam. Un man joprojām nelīmējas kopā bilde, jo kā var būt tāda atšķirība starp to, ko nedēļas garumā esmu lasījusi, un to, kas notiek realitātē?Kamēr mēs tā sēžam, viņš atkal izvelk savu blašķīti un iedzer vienu pamatīgu malku. Tad vēl un vēl vienu… Ceļos jau kājās, lai neatskatīdamās laistos lapās, bet viņš saņem mani aiz rokas: gribi taisnību? Jā, viņš esot nupat izšķīries, visu atstājis sievai un bērniem, un, kamēr dzīvoklī vēl remonts, pats ar suni tagad mitinoties pie drauga. Paldies Dievam, ka esot darbs, jo viss pārējais ir pilnīgā pakaļā… Draugs pierunājis reģistrēties Tinderī – varbūt jaunas attiecības palīdzēšot noturēties. Esmu diezgan līdzjūtīga, bet ne jau Māte Terēze! Katram pašam jātiek ar sevi galā.

    Mašīnā Spotify uz ātru roku sameklēju kaut ko no kategorijas dance, uzgriežu tik skaļi, cik spēj izturēt manas ausis, un braucu mājās… Ja tā padomā – kurš gan šajā virtuālajā pasaulē var būt par kaut ko pilnīgi drošs un pārliecināts? Vismaz man ir mierinājuma balva – mīnus divi kilogrami un mācība, ka nav ko ļaut liet medu ausīs.
    Atbraucot mājās, ar steigu atveru vīna pudeli un nolemju savu neizdevušos randiņu vienkārši norakstīt kā kauna traipu biogrāfijā. Tagad vienkārši lēnām jāizelpo un jāmēģina atkal. Galu galā – otrreiz nekas tāds taču neatkārtosies. Vēliet man veiksmi!

    P. S. Bet es tik un tā nesaprotu, kā cilvēks var būt tiks jauks sarakstē un tāds stīvs gudrītis dzīvē…

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+