Pēdējais no Jura Podnieka komandas — operators Aleksandrs Demčenko

In memoriam
Aiva Kanepone
18. februāris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: No personiskā arhīva
Jura Podnieka grupā viņi bija četri operatori – 1991. gada 20. janvārī Bastejkalnā lodes noguldīja Andri Slapiņu un Gvido Zvaigzni, bet pats Juris pēc pusotra gada visai neskaidros apstākļos noslīka Zvirgzdu ezerā. Dzīvs palika tikai ceturtais – ALEKSANDRS DEMČENKO. Diemžēl aizvadītā nedēļa atnesa skumju ziņu, ka Aleksandrs Demčenko devies mūžībā. Šī vienmēr paliks viena no viņa pēdējām intervijām.

Aleksandrs ir tas, kurš 13. janvārī, nedēļu pirms šaušanas Bastejkalnā, filmēja unikālos kadrus pie Viļņas televīzijas torņa, kad cilvēku pūlī, daudzus sašķaidot, iebrauca tanki. Viņu pašu ar šautnes laidni nežēlīgi sadauzīja lietuviešu OMON virsnieks.

PIETURZĪMES:

  • Dzimis 1954. gada 5. janvārī Ukrainā.
  • Kopš 1980. gada dzīvo Latvijā.
  • Pabeidzis Ļeņingradas Teātra, mūzikas un kinematogrāfijas institūtu.
  • Strādājis Rīgas kinostudijā.
  • Bijis Jura Podnieka asistents un operators.
  • Piedalījies vairāku filmu uzņemšanā, tostarp Veļ Sizifs akmeni, Vai viegli būt jaunam, Mēs. Impērijas gals, Krustceļš. Pēcvārds.
  • Pēc ārvalstu pasūtījuma kā operators filmējis militāro konfliktu vietās Armēnijā, Čečenijā, Bosnijā.
  • 2008. gadā saņēmis Viestura ordeni.

Mēs tiekamies Pārdaugavā Aleksandra un viņa sievas Guntas mājās. Aleksandrs man pretī izbrauc ratiņkrēslā – beidzamajos gados veselība atspēlējoties par visiem trakajiem filmēšanas gadiem. Darot savu darbu, viņš ir bijis gan piekauts, gan kontuzēts, gan pārdzīvojis vājprāta stresu un nāves bailes. Kā teic pats Aleksandrs – viņš desmit gadu pavadījis karā.

Iepriekšējā dienā juties tik slikti, ka baidījies, vai saruna vispār izdosies, bet šodien esot labāk. Aleksandrs ir ukrainis, un, lai gan jau 40 gadu dzīvo Latvijā un par savu darbu saņēmis Viestura ordeni un vairākus citus apbalvojumus, viņš joprojām ir nepilsonis. Sarunājamies mēs krieviski – kopš veselība pasliktinājusies, Sašam ar latviešu valodu kļuvis pavisam grūti.

Mobilo telefonu laikmetā to grūti aptvert, taču kinodokumentālistu kadri brīžam ir vienīgā reālā liecība par lieliem vēsturiskiem notikumiem. Pēc sarunas ar Aleksandru internetā sameklēju un vēlreiz noskatījos Podnieka filmu Krustceļš. Pēcvārds (jeb Krustceļš. Post scriptum), kurā iekļauti gan Viļņā filmētie kadri, gan Andra un Gvido aiziešana. Nu īsts karš. Daļa šo Jura un Sašas filmēto Viļņas janvāra kadru pēc tam aizgāja pa pasauli.

Tieši zem tankiem

1991. gada janvāra notikumi viņiem abiem ar Juri Podnieku sākās Viļņā, kur viņi nonāca pašā notikumu degpunktā, – tas izskaidrojams tikai ar kinodokumentālistu intuīciju un drosmi. Skaidrs, ka omonieši paši uzbrukumu neizsludināja, vispirms no Lietuvas paziņām pienāca ziņas par neizskaidrojamu armijas vienību pārvietošanos, tad armijas vienības Viļņā, tāpat kā pirms tam Rīgā, ieņēma Preses namu. Bet uz Viļņu viņi trijatā kopā ar skaņu režisoru Anriju Krenbergu devās, lai tur Žurnālistu savienībā parādītu filmu Krustceļš. «Likās, ka tur nekas nenotiek, un mēs jau grasījāmies braukt mājās, kad izdzirdējām – krastmalā kaut kas sākas. Ieskrējām viesnīcā pēc kamerām un braucām filmēt, es biju pie stūres. Uzzinājām, ka pa krastmalu brauc tanki. Juris teica: braucam uz turieni! Un tā iekļuvām situācijā, ka mūsu mašīna brauca kopā ar tankiem, – nebija, kur nogriezties, jo malās saliktas lietuviešu mašīnas. Pie televīzijas torņa beidzot varējām piestāt malā, paņēmām kameras un sākām filmēt. Ieraudzījām, kā omonietis, uzkāpis uz autobusa jumta, lauž Lietuvas karogu pie radio un televīzijas ieejas. Ieslēdzu lukturi, lai var nofilmēt, bet Juris kliedz:

«Saša, ko tu dari – mašīnā sēž divi snaiperi un uz tevi tēmē!»

Pēc tam gājām filmēt cilvēkus, un kādā brīdī pūlis sāka spiesties televīzijas torņa virzienā. Desantnieki kliedza, lai viņi atkāpjas, pēc tam sāka šaut, un virsnieki cilvēkus sita ar laidēm. Pūlis panikā metās atpakaļ, Juris bija pašā vidū, un pūlis viņu burtiski aiznesa. Es biju pakāpies malā un filmēju no sāna. Sākumā priekšā stāvēja kāds lietuvietis, tāpēc manu kameru nevarēja redzēt, pēc tam viņš pagāja malā, un omoniešu virsnieks, mani ieraudzījis, pienāca klāt un no visa spēka iegāza ar šauteni! Es nekad mūžā neesmu tā vaidējis sāpēs – lai arī esmu bijis sportists un dienējis jūras kājiniekos. Vēlāk izrādījās, ka man izsisti pieci muguras skriemeļi, sajutu, ka vairs neklausa labā roka un labā kāja. Filmēt vairs nevarēju.

Gribējām braukt uz parlamentu, bet uz manas mašīnas bija uzbraucis tanks un to saspiedis! Kaut kā izdevās ar līmlenti salīmēt izkritušo stiklu un iedarbināt mašīnu. Virs mūsu galvām vēl izšāva tanks – tāds troksnis! Bet ar tukšu lādiņu. Man labā roka neklausīja, stūrēju ar kreiso. Juris Podnieks ar sev raksturīgo humoriņu pēc tam smējās: Saša, tas viss notika pēc tava scenārija, vai ne?»

Pēc tam mums atļāva paslēpties kādā dzīvoklī pretī parlamentam. Juris filmēja no balkona un arī pie torņa, kur bija nogalināti cilvēki, es devos filmēt uz morgu, tas arī pilns ar televīzijas torņa upuriem. No rīta Juris brauca uz Rīgu aizvest safilmēto, bet mēs abi ar Anriju palikām Viļņā. Mani paziņas otrā dienā aizveda mani pie ārsta, un tur man teica: jums tagad trīs, četras nedēļas vajadzīgs miera režīms. Kāds miera režīms! Iedzēru pretsāpju līdzekļus, un viss.

Protams, mēs nebijām vienīgie operatori, filmēja kādi divdesmit cilvēki, bet citi lielākoties filmēja pa logiem, caur zariem. Mēs bijām iekšā šajos notikumos! Lietuviešu žurnāliste lūdza, vai nevaram iedot kadrus, ko esmu uzfilmējis, – kā uzbrūk televīzijai, kā sit cilvēkus. Iedevām. Juris mani arī aizsūtīja intervēt Lietuvas omoniešus. Gājām abi ar Anriju. Viņi bija apmetušies skolā, aizbarikadējusies ar smilšu maisiem. Pasauca komandieri un aicināja, lai nākam iekšā. Komandieris mums daudz izstāstīja, un es visu nofilmēju, arī viņa teikto, ka labā roka nezina, ko kreisā dara, – to pēc tam iekļāvām filmā. Arī kadrus, kur cits omonietis runā par to, ka par vainīgajiem nevar uzskatīt virsniekus, kas aizstāv valsti. Un pēc sarunas šis pats omonietis mums pastāstīja: «Pie Viļņas televīzijas redzēju vienu maitasgabalu, kurš filmēja. Ar laidi tā sadauzīju, ka viņam bija jābūt beigtam! Bet viņš aizgāja un vēl aiznesa sev līdzi visu safilmēto.» Tad sapratu, ka šis ir tas cilvēks, kas mani piekāva,» stāsta Aleksandrs.

Kas īsti notika Bastejkalnā?

20. janvārī, kad nošāva un ievainoja viņa biedrus, Aleksandrs vēl nebija Rīgā un par notikušo uzzināja, klausoties radio, – Kauņā darbojās pārvietojamā radiostacija: «Klausoties radio, uzzinājām, ka nošauts Andris Slapiņš un sašauts Gvido Zvaigzne. Viļņa bija aizbarikādēta, bet draugi mums parādīja, kā izbraukt, braucām uzreiz šurp.»

Saša ir pilnīgi pārliecināts, ka Andris Slapiņš nošauts tīšām, tikai uz viņu tēmēja kā uz Juri Podnieku. «Gvido ievainoja nejauša lode. Bet uz Andri Slapiņu šāva snaiperis. Tas, ko Juris darīja un runāja, daudziem nepatika. Kad Bastejkalnā sākās šaušana, Andris bija ātrumā paķēris Jura BETACAM kameru, bet Juris filmēja ar manējo. Un Andrim arī mugurā bija ādas jaka, tāpat kā parasti Jurim. Pēc tam es satiku Natašu Slapiņu – viņa bija stāvoklī, otrajā mēnesī –, un Nataša bija paņēmusi un noslēpusi lodi, kas nogalināja Andri (visi domāja, ka tā ir pazudusi). Lodi viņa iedeva man, un es aizvedu uz Maskavu pie paziņām pārbaudīt. Padomju Savienības Iekšlietu ministrija bija izdevusi noteiktu skaitu ieroču, un izrādījās, ka tas bijis viens no ieročiem, kuri iedalīti Latvijai.»

Aleksandrs uzskata, ka Andri Slapiņu nogalināja kādi no savējiem.

Pēc tam arī Rīgas omoniešu 2. rotas komandieris teicis, ka ar Podnieka operatoru nāvi viņiem nav nekādas saistības, viņi vispār nav šāvuši Bastejkalna virzienā. To, kurš meloja, mēs nezinām.

Nācās dzīvi turpināt bez Jura

Apglabāja Andri un Gvido, bet darba dēļ skumt nebija laika – Saša un Juris strādāja pie seriāla Mēs par lielās padomju impērijas sabrukumu un turpināja filmēt karstajos punktos. Un neviens nenojauta, ka arī nākamais – 1992. gads – Podnieka grupai būs liktenīgs…

1991. gada nogalē Saša aizbrauca uz Gruziju, bet Juris palika Latvijā, lai pabeigtu filmu Krustceļš. Post scriptum. «Juris teica: līdzi tev nevienu nevaru iedot. Varu iedot bruņuvesti, naudu, un – uz priekšu!  Tālāk tava drosme un nekaunība.»

«Lidmašīnu nolaižoties apšaudīja, pilsētā nācās redzēt daudzas nāves un pašam skriet tieši zem lodēm – kaut vai glābjot kādu meiteni, kuru sāka apšaudīt, kad viņa šķērsoja Rustaveli bulvāri.»

Nākamā gada aprīlī Aleksandrs atkal devās filmēt uz Gruziju, kur turpinājās asiņainie etniskie konflikti. Taču jūnijā viņš jau bija Latvijā, abi ar Juri Podnieku vēl paguva Siguldā nofilmēt kādu gruzīnu mūku, bet pēc tam Juris devās uz Zvirgzdu ezeru svinēt Jāņus un atpūsties kopā ar ģimeni. 

«Kad pēc svētkiem atgriezos studijā, tur visi drūmi kā negaisa mākoņi. Juris pazudis… Septiņas dienas no rīta līdz vakaram staigājām apkārt Zvirgzdu ezeram,» atceras Aleksandrs. Gala slēdziens bija – Juris noslīcis. Taču Aleksandrs joprojām tam īsti netic. Bijušas aizdomīgas sakritības. Piemēram, savāda mašīna ar Lietuvas numuru pie ezera, kas piepeši aizbraukusi. Arī ārsti pēc tam daudz ko apšaubījuši, bijušas aizdomas, ka Juris saņēmis spēcīgu sitienu pa galvu. Vēl pēc gada piezvanījis cilvēks, kurš apgalvojis, ka piedalījies ķermeņa apskatē, un plaušās ūdens neesot bijis. Bet, kas īsti notika, vairs nevar pateikt neviens…

«Gribu būt tavs asistents!»

Aleksandrs stāsta, ka darbā pie Jura uzprasījies pats. Viņš ir dzimis Ukrainā, dienestā nosūtīts uz jūras kājiniekiem, vēlāk liktenis viņu atsviedis uz Rīgu: «1984. gadā strādāju Rīgas Kinostudijā par gaismotāju. Tas bija laiks, kad augu gadu staigāju krekliņā ar īsām piedurknēm un par visu priecājos. Reiz studijas kafejnīcā satiku Juri Podnieku – uz galda bija desmit kafijas tasītes, un Juris viss trīcēja. Izrādās, pārsalis, filmējot Vanšu tilta balstu iekārtā, ko sauc par zvanu, – to laiž lejā zem ūdens. Juris, mani ieraudzījis, prasīja:

«Kas tas tāds par trako, kurš staigā puspliks, nesalst un visu laiku smaida?»

Atbildēju: «Esmu Demčenko!» – «Un es – Podnieks!» Paņēmu kafiju un apsēdos blakus parunāties. Un, jo vairāk par viņu uzzināju, jo vairāk man šis cilvēks iepatikās. Pēc kāda mēneša atkal satikāmies, un es prasīju:

– Tev vajadzīgs asistents?

– Operatora asistents?

– Nē, tavs asistents.

– Tādas profesijas nav!

– Tad es to izveidošu!

Un Juris mani paņēma darbā. Ne visi Juri saprata – tuvojas tautas atmoda, bet viņš pieņem darbā krieviski runājošu cilvēku. Reiz, vedot mašīnā Juri un viņa tēvu, slaveno diktoru Borisu Podnieku, nejauši dzirdējis abu sarunu.

– Tu tiešām nevarēji pieņemt darbā latvieti?

– Tēt, man vajadzīgs ne jau vienkārši asistents, man ar viņu jāstrādā!»

Un Saša kļuva par Podnieka grupas asistentu, šoferi, administratoru, pēc tam par operatoru un žurnālistu – visu vienā personā. Pabeidza Ļeņingradas kino institūtu, ieguva profesiju, piešāva aci un intuīciju, kļuva par operatoru, kurš spēj ieraudzīt labu kadru. «Par operatoru gan nemācījos, tāpat kā Juris nav mācījies par režisoru, – viņš visu apguva praksē. Es ieguvu režisora profesiju, tāpēc filmējot redzu kā režisors. Kad Ansis Epners skatījās manis safilmētos Gruzijas kadrus, viņš pateica interesantu lietu – es kadru redzot citādi, man katrā kadrā notiekot darbība, drāma. Tāpēc manus kadrus tā novērtēja,» stāsta Aleksandrs.

Strādājot kopā ar Juri Podnieku, brīžiem gājis karsti, un gadījies nonākt dažādās situācijās. Piemēram, kad Juris Podnieks ar savējiem filmēja leģendāro Pērkona koncertu Ogrē, kur safilmēto pēc tam izmantoja filmā Vai viegli būt jaunam?, – pēc tam izrādījās, ka jaunieši, pēc koncerta atgriežoties Rīgā, izdemolējuši vilciena vagonu. Aleksandrs to uzzināja no rīta, kad Juris bija izsaukts uz Iekšlietu ministriju, bet pie Sašas ieradusies Kinostudijas priekšniecība: parādi, ko jūs ar Juri uzfilmējāt!

«Ko iesākt? Atdot uzfilmēto? Skaidrs, kas ar to notiks. Un neviens no kolēģiem ar mani pēc tam vairs negribēs strādāt. Neatdot? Padzīs no Kinostudijas.»

«Iegāju operatoru telpā, izmisis apsēdos un ieraudzīju, ka zem galda stāv izgaismoti filmu ruļļi. Nolēmu riskēt. Ieliku četrus izgaismotos ruļļus kārbā, pavirši to aizvēru un nesu atdot. Stiepju roku un – it kā nejauši izmetu kārbu no rokas, tā atveras, filmas izkrīt, atritinās un izgaismojas, un viss. Priekšnieks pat nopriecājās – nav filmas, nav problēmu!»

Kad Juris ieradies, viņš jau zinājis par izbirušajām filmām, bijis pilnīgi sašauts un dusmīgs. Patiesību – ka četras filmas neskartas un noslēptas stāv plauktā – Saša izstāstījis tikai vēlāk, jau mašīnā. O, kā viņi vakarā to svinējuši! Taču pēc tam vēl vajadzēja filmas slepeni attīstīt. Podnieka grupa filmēja Dziesmusvētkus, un Saša izdomāja tās nodot attīstīšanai kā Dziesmusvētku materiālu. Studijā visu attīstījuši un pēc tam sākuši pētīt: kas tad tur – Pērkons? Ā, nofilmēju un nejauši pieliku. Viss izgājis gludi.

Divreiz pasludināts par mirušu

Pēc Jura Podnieka mistiskās aiziešanas viņā saulē Saša turpināja braukt uz karstajiem punktiem. «Juri apglabāja, jādzīvo tālāk, un es atkal braucu filmēt uz Gruziju. Un tad man piedāvāja kopā ar kaujiniekiem doties uz Abhāziju, kur notika karš. Lidoju pilnībā piebāztā lidmašīnā – un uz to izšāva raķeti! Sākumā netrāpīja, bet tās bija raķetes, kas apmet loku un mērķi sasniedz tik un tā. Gaidījām, ka uzsprāgsim, taču mūs izglāba tas, ka blakus lidoja pasažieru lidmašīna TU130, lielāks mērķis, un raķete sašāva to. Lidmašīna nokrita. Briesmīgi.

Pēc tam vienā no kaujām lode man trāpīja bruņuvestē. Zaudēju samaņu, mani aizveda, citiem izskatījās, ka esmu nogalināts, un puiši piezvanīja sievai. Viņa bija izmisumā, raudāja. Kad atģidos, uzreiz meklēju telefonu, zvanīju uz mājām un paziņoju, ka tomēr esmu dzīvs. Apsolīju, ka drīz būšu mājās, bet, kad mājupceļā ierados Maskavā, tur sācies augusta pučs, sāku filmēt. Tik daudzus nogalināja… Pēc tam, atgriezies mājās, aizeju uz televīziju, prasu caurlaidi, bet man jokojot saka: nelaiķiem caurlaides nedodam!

Un augšā kolēģi stāsta: Saša, par tevi šodien baznīcā lasīs pēcnāves lūgšanas! Par mani, dzīvu cilvēku?!

Aizbraucām uz baznīcu, un mācītājam, mani ieraugot, gandrīz infarkts. Tur bija nonākušas ziņas no Abhāzijas…»

Abhāzijā Saša piedzīvoja kontūziju un palika dzīvs tikai tāpēc, ka ar kinokamerām bija iekārtojies zemes ieplakā. Sprāga šāviņš, un pārējie, kas vienkārši gulēja uz zemes, gāja bojā. Aleksandram trāpīja šķemba, bija mikroinfarkts un kontūzija. Lai atgūtos, viņš apmeties sagrautas mājas pagrabā, kur četras dienas un naktis dzēris C vitamīnu un miega zāles un gulējis. Par bīstamām situācijām Aleksandram ir daudz, ko stāstīt. Kalnu Karabaha, Čečenija, Bosnija… Tbilisi lidostā apšaudīta viņu lidmašīna, bet viesnīcā vienudien lode izšāvusies cauri durvīm un iespindzējusi istabiņā. Un kur tad vēl Černobiļa! Pirmoreiz viņš tur nonāca gandrīz uzreiz pēc sprādziena – brauca uz Ukrainu apciemot ģimeni, bet Juris Podnieks lūdza noskaidrot, kas notiek ar reaktoru. «Iekļūt zonā es varēju, bet mani ātri aizturēja un izmeta ārā. Visa grupa mēs tur bijām četras reizes, bet es – astoņas reizes. Man bija uzdevums filmēt uz sarkofāga, bet radiācijas līmenis tur bija šausmīgs,» stāsta kinodokumentālists.

Vai sieva nekad neiebilda par riskantajiem braucieniem? «Reti, jo es taču strādāju Jura Podnieka komandā. Nebija nekādas jēgas iebilst. Ja Juris brauc filmēt uz Černobiļu, kā es nebraukšu! Bet 1997. gadā, kad mani otrreiz pasludināja par mirušu un atkal kļūdījās, sieva izlēma, ka vairs neturpinās ciest šo pārdzīvojumus, un iesniedza dokumentus, lai šķirtos. Centos pierunāt, bet viņa nebija ar mieru,» atklāj Saša. Drīz pēc tam Aleksandrs nolēma, ka viņa karš ir beidzies, un pārtrauca braukt uz bīstamajiem reģioniem.  

«Pēc tam strādāju ar Dzintru Geku, kopā braucām filmēt uz Sibīriju. Ap to laiku iepazinos ar savu tagadējo sievu Guntu. Viņa ir māksliniece. Pirmajā tikšanās reizē kafejnīcā divas stundas runājām, mums bija tik interesanti. Drīz sākām satikties. Guntai ir divas meitas, jaunākajai, Martai, tad bija tikai kādi astoņi gadi. Bet meitenes mani pieņēma, un tagad mēs ar Guntu kopā esam jau 18 gadu. Pagājušā gada pavasarī nolēmām reģistrēt laulību,» stāsta Aleksandrs un ar mīlestību paskatās uz sievas uzburtajiem košajiem ziediem gleznā pie sienas. Un vēl atceras, kā sievasmāte smējusies: kas to būtu domājis, ka znots, kurš ir ukrainis un kuram pat nav Latvijas pilsonības, aizvedīs manu meitu pie valsts prezidenta! Tas notika 2008. gadā, kad Aleksandram pasniedza Viestura ordeni, – viņš ir pirmais nepilsonis, kurš saņēmis šo apbalvojumu.

Pirms četriem gadiem veselība sāka kļūt aizvien sliktāka, un nācās aiziet no studijas un darba. Aleksandra filmētie kadri izmantoti ļoti daudz, arī kolēģu filmās. Taču jautājums par autortiesībām un autoratlīdzību palicis līdz galam neatrisināts. Pats viņš līdz šim par to daudz nav bēdājis, bet tagad tomēr nolēmis šo jautājumu sakārtot.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs