Latvijas brīvmūrnieks numur viens Māris Gailis. Par slepenajiem rituāliem, miljoniem, ietekmi un Zaigu

Kur gan citur mēs vēl varētu runāties, ja ne Gaiļu Ķīpsalas mājas dārzā, kur smaržo pēc flokšiem un āboliem? Pirms sarunas Rīgas grāmatnīcās izmeklējos tikko iznākušo Māra grāmatu, bet neatradu. «Un neatradīsiet!» viņš uzjautrināts smejas. Jo to viņš sarakstījis tikai savējiem – bērniem, mazbērniem, mazmazbērniem, draugiem un vēl kādiem labiem cilvēkiem. Viņš bija vaļsirdīgs, smējīgs un brīžam mazliet ironisks – kā jau Māris Gailis. 

Jūs tikko esat pārbraucis no Amerikas. Ko īsti jūs tur darījāt?  

Devos uz Vašingtonas Kolumbijas pavalsts Brīvmūrnieku lielložas 250 gadu svinībām. Esmu brīvmūrnieks un esmu Latvijas Lielložas lielmeistars. Tur bija sabraukuši brīvmūrnieki no dažādām vietām – Indonēzijas, Āfrikas, Kongo, Dienvidamerikas, Eiropas. Akcents bija uz Amerikas vēsturi, katru dienu bija priekšlasījumi, tāda amerikāņu stila propaganda. Pašas Amerikas Savienotās Valstis ir simtprocentīgs brīvmūrnieku projekts – gan idejas, kas ieliktas viņu konstitūcijā, gan arī viens no dibinātājiem, Džordžs Vašingtons, bija brīvmūrnieks. Amerikā katrā štatā ir sava lielloža, bet Eiropā katrā valstī tikai viena. Zviedrijā lielmeistars simtiem gadu bija karalis, Anglijā lielmeistars ir karaliskās ģimenes loceklis.

Brīvmūrniecība nemaz nav tik slepena, tikai par rituāliem mēs nedrīkstam runāt. Un neatklājam vārdus.

Kas šobrīd ir aktuāli brīvmūrniekiem pasaulē?

Dažādi. Vecajās valstīs brīvmūrniecība noveco, vidējais vecums kļūst arvien lielāks. Latvijā brīvmūrniecība atgriezās deviņdesmito gadu beigās, jo starpkaru periodā tā mums jau bija. Tagad ložu skaits pieaug, un visvairāk to ir Rīgā.