Mākslinieks Osvalds Zvejsalnieks: Tādas pasaules vairs nav

Personība
Ieva Smilga
28. augusts
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Publicitātes foto
Viņa vārds tiek rindots kopā ar Latvijas izcilākajiem māksliniekiem. Viņa darbība Latgales kultūras attīstībā pielīdzināta izcilākajiem Latgales politiķiem. Rēzeknes goda pilsonis. Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks. Mākslinieks. Pedagogs. Mednieks. Osvalda Zvejsalnieka stāsts par pasauli, kurā viņš uzauga un kura redzama viņa gleznās.

Uzaudzis plūdos

Kādā grāmatā Osvalds Zvejsalnieks reiz nosaukts par varakļānieti. Lai arī dzimis Varakļānu slimnīcā, mākslinieks stāsta, ka tas esot vienīgais, kas viņu saista ar šo pilsētu. Tas bija četrdesmit ceturtā gada marts, un jaunās dvēseles dzimšanu pavadījusi aizejošā kara duna.

«Bērnībā dzīvoju Zvejsalās. Tas ir tur, kur Lubāna klāni.

Pavasaros pie mums vienmēr bija milzīgi plūdi, kas varēja ilgt pat vairākus mēnešus. Gluži kā Edvarta Virzas Straumēnos.

Visas pļavas apkārt applūda, un no mājas uz māju bija iespējams pārvietoties tikai ar laivām. Arī uz skolu tad vajadzēja airēties ar laivu, un gadījās kādu reizi arī iekrist, bet nekas jau nenotika – peldēt vienmēr esmu mācējis. No mājas stūra līdz ūdenim bija tikai daži metri. Tagad tas liktos traki, bet toreiz pie tā bija pierasts.

Toreiz daba bija fantastiska. Pavisam citādāka nekā mūsdienās. Kad sāka ziedēt kārkli un purenes, gaiss no smaržām bija burtiski dzeltens un tāds… biezs. Apkārt kliedza un bļāva putni un kukaiņi. Tādas pasaules vairs nav. Un tādu vairs nevar dabūt. Tā ir aizgājusi. Vairs nav tādu plūdu, un vairs nav tādas plūdu dabas.»

Tomēr ne tikai daba ir tā, kas spilgti iespiedusies mākslinieka bērnības atmiņu ainās. «Atceros, ka pēckara gados mežos bija daudz mežabrāļu. Tie nāca naktīs, bet pa dienu nāca zaldāti, lai veiktu kratīšanas. Vecāki stingri piekodināja neko nevienam nestāstīt. Līdz pat kādiem piecdesmitajiem gadiem mežabrāļi slēpās Lubānas masīva mežos. Šķiet, tieši te viņi visilgāk arī turējās.

Sākumā viņi bija savējie, bet, redzējām, kā pamazām cilvēki degradējas, mežā dzīvodami.

No kaut kā viņiem taču bija jāpārtiek, tāpēc vajadzēja sākt laupīt. Un, kā sāka laupīt, tā zuda atbalsts no apkārtējiem. Tur bija visādi cilvēki – gan tie, kuri dezertējuši no armijas, gan tie, kuri glābās, gan tie, kuri gāja mežā idejas vārdā. Bet nestāstiet man, ka var dzīvot mežā un palikt ar kaut kādiem ideāliem gadu desmitiem ilgi.»

Pēckara represijas Zvejsalnieku ģimeni skārušas neesot. Par izvešanu Zvejsalnieki tikuši laicīgi informēti – Osvalda tēvs vācu laikā kādu vietējo bija izglābis no vajāšanas. Tagad šis cilvēks bija pie varas un dzīvības pakalpojumu atmaksāja. «Pēckara gadu represijas atceros ļoti miglaini. Zinu, ka izvešanas laikā devāmies dziļi mežā. Vienas no pirmajām atmiņām ir par to, kā dzīvojām tēva uzceltā zaru būdā. Naktī guļot mani uzmodināja apkārt žēli gaudojoši vilki, no kuriem man bija ļoti bail.»

Tos pašus vilkus, visticamāk, dzirdējuši arī tie bērni, kuri tajā naktī tika pamodināti un aizrauti svešumā.

«Manā bērnībā meži vēl bija pilni ar munīciju. Mums gan teica, lai neejam mežos, bet kurš tad klausīja? Interesēja taču, kā tās lietas sprāgst, tāpēc meklējām, spridzinājām patronas. Diemžēl daudzi uzspridzinājās, sakropļojās… Pašam gandrīz rokās uzsprāga tāda lode, bet, paldies Dievam, neķēra.»

Tieši bērnības atmiņas un daba ir tās, kas iedvesmojušas lielu daļu no gleznām. Viena no slavenākajām mākslinieka gleznām tā arī saucas – Zvejsalas. «Šī glezna vēl ir pie manis. Ir bijušas arī citas gleznas, bet nezinu, kur tās ir palikušas. Savas gleznas labprāt dāvinu cilvēkiem – man nav žēl. Gleznas īsti nepārdodu un galerijām nedodu. Pagaidām esmu profesors, un situācija man ļauj tā darīt. Kā būs vēlāk – to redzēsim.»

No saimnieku dzimtas

Ganos iešana mazajam Osvaldam gājusi gar degunu, jo pēckara gados tik vien kā viena gotiņa bijusi. Tomēr – tēvs nemaz nepieļautu, ka viņa dēls ganos ietu. Saimnieka dēls no Zvejsalnieku cilts taču!

«Tēvs nevarēja pieņemt padomju varu. Viņš bija Ulmaņa piekritējs. Latgalē vairākums balsoja par katoļu partijām, bet vecais – par Ulmani. Vēlākos gados es viņam teicu: «Bet tev taču bija ārkārtīgi smagi – tēvs nomira tev vēl mazam esot, visu vajadzēja darīt pašam – strādāt laukos, pelnīt naudu, pirkt īpašumus…» Uz ko viņš man atbildēja: «Jā, bet es biju izsities, jau labu tehniku sagādājis, gatavojos pirkt vēl zemi, taču padomju vara man to visu nojauca. Jā, tagad ir vieglāk. Daudz vieglāk. Bet tad es biju saimnieks.»

Tēvam bija tāda saimnieka apziņa, pat kolhozā neiestājās. Man tā nekad nav bijis, un es to viņa spītu arī nesapratu.

Tagad domāju – labi, ka tēvs nepiedzīvoja deviņdesmitos. Viņš taču būtu to savu zemi ņēmis atpakaļ un mani spiedis saimniekot. Un man tas būtu jādara! Bet mani tas neinteresē. Man nevienā darbā nav bijusi sajūta – esmu priekšnieks un šis ir mans. Nē. Šādās kategorijās neesmu nekad domājis. Varbūt tā ir mana padomju laiku mantotā domāšana. Un, paldies Dievam, ka tāda.»

Ar plinti rokās

«Jaunībā milzīgi patika medības. Plinti rokās turēju jau no četrpadsmit gadiem. Arī mans tēvs bija mednieks. Pašos pirmajos pēckara gados medības skaitījās kā sports – nebija ne biedrību, ne kādu īpašu likumu.

Tiem, kas nav dzīvojuši tajos laikos, ir grūti tam noticēt, ko tagad teikšu, bet manā bērnībā, pirmajos pēckara gados, kas bija Staļina laiks, ieroci bez īpašām problēmām varēja nopirkt veikalā.

Nevajadzēja ne atļauju, ne reģistrāciju – nekā. Vēlāk, kad nodibinājās mednieku biedrības, tikai tad ieročus sāka reģistrēt.» Pirmo plinti Zvejsalnieks saņēmis jau četrpadsmit gadu vecumā no tēva, kurš bija atzinis puiku par gana pieaugušu medībām. 

«Gāju medībās arī viens pats, pamatā šaujot pīles, kuras ganījās Lubāna klānos. Uz rubeņiem esmu sēdējis un zaķus baidījis, vazājoties pa tīrumiem. Toreiz nebija ne likumu, ne aizliegumu. Plinte ir – ej un sporto. Vēlāk šāvu arī cūkas un aļņus, bet tad jau biju pieaudzis.»

Un ne viņš viens bijis traks uz medībām. «Kādreiz mums te baznīcā bija dekāns – tāds monsinjors Trūps. Nu kaislīgs mednieks! Domāju, ka viņš nelaida garām nevienu izdevību braukt medībās. Cik reižu Nagļu dīķos, airējot savu laiviņu, skatos – stāv dekāns ar plinti grāvja galā. «Oi, ku labi, ka jūs man te trāpījāties,» dekāns man tad uzsauca. «Tikko pusdienot sataisījos! Nu kā tad viens pats? Ejam paskatīties, ko man tā saimniece līdzi iedevusi.»

Saimniece vienmēr viņam bija iedevusi līdzi ar rezervi, jo zināja, ka dekāns nekad viens pats nepusdieno. Kad viņam jau bija kādi astoņdesmit, bet varbūt astoņdesmit pieci, viņš dzīvoja garīgā semināra ēkā Rīgā, un mēs, rēzeknieši, aizbraucām viņu apsveikt. Viņš ļoti nopriecājās!

Visus izfīrēja ārā, pat bīskapu, jo rēzeknieši atbraukuši! Mums par godu nomainīja konjakus – salika smalkākos!

Toreiz jautāju viņam, kā tad nu ar medībām, uz ko viņš atbildēja: «Gana! Esmu gana Dieva radībiņu nobendējis. Tagad jāsāk nožēlot grēkus!» Ar mani tagad tāpat – medības pārtraucu acu operācijas dēļ, bet kopš tā laika neesmu vairs atsācis. Gana bendēts. Laicīgie prieciņi jau man vispār maz palikuši. Vajag pakāpeniski no visa atteikties. Ja atmetīs visu uzreiz – būs ārkārtīgi sāpīgi. Tāpēc jāatmet pakāpeniski un pa mazam – tad ir vieglāk.»

Atrastie akvareļi un zīmuļi

1951. gadā septiņu gadu vecumā Osvalds Zvejsalnieks uzsāka skolas gaitas Nagļu septiņgadīgajā skolā. Klasītē esot bijuši deviņi bērni. Mākslinieks pastāsta – tas būtu pārāk skaļi teikts, ka par mākslu sācis interesēties jau skolas laikā. «Jā, man patika zīmēt, bet tie bija pēckara gadi, kad valdīja nabadzība un krāsas iegādāties nevarēja. Trūka arī papīra un rakstāmlietu. Pie māsīcām biju atradis akvareļus, un ar tiem tad arī smērējos.»

Pirmā mazā Osvalda talantu pamanījusi skolas zīmēšanas skolotāja Anna Orole, iesaistot puiku noformēšanas darbos. Teikusi pat, ka puika ir labākais zīmētājs.

«Cik zinu, talants man nav no vecākiem. Šķiet, visā dzimtā nav neviena, kas ar šādu lietu nodarbotos. Jaunākais brālis, kurš pirms gadiem desmit gāja bojā autokatastrofā, bija arhitekts.»

Pēcāk, jau mācoties Viļānu pamatskolā, Zvejsalnieks aizrāvies arī ar sportu. «Biju īso distanču skrējējs, bet talants nebija tik liels, lai sapņotu par panākumiem, tāpēc šis dzīves posms dabīgā ceļā izbeidzās. Palika bildīšu smērēšana.» Pēc vidusskolas beigšanas lauku puikam nācās pārcelties uz Rīgu. «Visi jau tādu ceļu gāja – ne es viens. Toreiz lauku jaunatne, kas kaut ko varēja un kaut ko gribēja, gāja vidusskolā un tālāk pārcēlās uz Rīgu, jo citur jau nebija īsti kur iet.»

Tajos gados Mākslas akadēmijā iestāties nebija viegli – uz vienu vietu reizēm kandidējuši pat septiņi cilvēki. Zvejsalnieks tika. «No savas, tagad jau ilgās, pedagoga pieredzes, varu teikt – ja talanta nav, tad darbs ir bezjēdzīgs. Kaut kādam talantam ir jābūt. Cik liels – tā ir cita lieta.»

Pēc Akadēmijas beigšanas ceļš veda mākslinieku atpakaļ uz Latgali. «Tas bija septiņdesmitais gads, vēls rudens. Man Rīgā īsti nebija, kur iekārtoties, un Rēzeknē bija piedāvājums strādāt par Lietišķās mākslas vidusskolas zīmēšanas un gleznošanas pedagogu. Man bija izveidojušās labas attiecības ar rektoru Induli Zariņu, kas man izteica šo piedāvājumu, pieminot, lai nesitos pa Rīgu, – re, Rēzeknē būs gan dzīvošana, gan darbs nodrošināts.»

«Piekritu, un paldies Dievam, ka tā, nevienu brīdi – ne skaidrā, ne neskaidrā prātā – neesmu nožēlojis. Domāju, ka šeit es noteikti izdarīju vairāk, nekā būtu paveicis Rīgā.»

Balles ir jau bijušas

Osvalds Zvejsalnieks nu jau gandrīz piecdesmit gadus strādā Rēzeknē gan par pedagogu, gan Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskolas direktoru. Palīdzējis izveidot un kādu laiku arī vadījis Latvijas Mākslas akadēmijas Latgales filiāli. Kad taujāju, vai būs lielas svinības par godu apaļajai darba jubilejai, viņš ir atturīgs. «Dzīvē jau daudzas balles bijušas. Diez vai šī būs tā reize, kad balle būs liela, jo ir jau gana.

Ir šauti tādi salūti, ka pat policija braukusi skatīties, kas notiek.

Vislabākās balles bija plenēros – tur ļaudis sabrauca no visām malām, viņi bija brīvāki, jo nebija vakarā jābūt mājās, un uz darbu nākamajā dienā ar nebija jāiet. Nebija nekādu rūpju! Studiju laikā – kas bija, tas bija – alkoholu lietojām pastiprināti: to noliegt būtu muļķīgi. Gan alu, gan šņabi, kas bija vieglāk pieejams. Tā arī veidojas tā bohēmiskā sadzīve. Mākslai gan tas neko nepalīdz, bet tādi mēs bijām.

Man tīri labi patika saviesīgā dzīve, un es tai nekad nepretojos. Man, šķiet, ir iedzimta izturība pret alkoholu. Daudzi no maniem talantīgajiem laikabiedriem diemžēl nodzērās, jo viņiem nebija izturības pret šo dziru. Man, piemēram, nekad nav bijušas paģiras vai vēlēšanās uzlāpīties, līdz ar to nekad nav draudējis alkoholisms.»

Krāsu dzirde

Kad esam izrunājušies par jaunību un apēduši gardās bulciņas, kas tiek ceptas tepat – Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskolas ēkas pirmajā stāvā –, izlemjam aizbraukt uz Latgales vēstniecību Gors, kur tajā brīdī notiek mākslinieka personālizstāde. «Dzīve ir kā ceļš un tāpat arī māksla,» mākslinieks lēnām un nosvērti atsaka, kad jautāju par viņa gleznu krāsām un to simbolisko nozīmi.

«Kad man jautā par krāsām manās gleznās, atbildu, ka tā ir vecuma plānprātība,» viņš nosmej. «Bet vispār jau mainās dzīve, mainās apkārtne un mainos pats, tāpēc mainās arī tas, ko gleznoju. Augstākā gleznošanas pilotāža ir spēja emocionāli uzlādēt krāsas – likt uz audekla tādus krāsu salikumus, kas emocionāli uzlādē skatītāju. Bet, lai to izdarītu, ir nepieciešama krāsu dzirde – tā es to saucu. Ja tā ir, tad ir. Ja nav – iemācīties to nevar.

Es caur gleznām vēlos nodot to enerģiju, ko tur atstāju, – tas ir diezgan pagrūts process. Tāda literārā doma manās gleznās ir reti. Parasti blandos apkārt un meklēju, kas mani interesē. To tad arī gleznoju.

Sēdēt un gaidīt, kamēr nāks iedvesma no augšas, – nē, tā man nav.

Gleznošana īstenībā ir liels enerģijas patēriņš – tu sevi izliec gleznā, un jāpaiet laikam, lai atkal uzlādētos. Uz vecumu tas sanāk aizvien grūtāk, un atlabšanas un uzlādēšanās periods ir ilgāks. Vairs nevaru, kā agrāk: no rīta uzmālēt divas studijas un pusdienās – vēl vienu. Tā tas notika jaunībā, kad braucām plenēros. Tagad, ja es vienu esmu pa dienu uzkrāsojis, ir gana. Tad vakarā vajag iedzert alu ar puišiem un izrunāties.»

Mākslinieks pamatā savās gleznās attēlojis Latgali, bet bijuši arī periodi, kad tikusi gleznota Spānija un Lietuva. Tuva ir arī mūzika, kas, viņaprāt, ir gleznošanai tuvākā no mākslām.

«Labprāt klausos tieši lietuviešu un latgaliešu tautasdziesmas. Ilgu laiku tās tad arī gleznoju.

Bija vairākas sērijas, kurās pūlējos ielikt to, kas skan dziesmās. Bet tas ir grūti – tautasdziesmas radījuši tūkstošiem cilvēku, simtiem gadu laikā, un vienam duraciņam to visu uzlikt uz auduma ir grūti.

Kaut kas izdevās, kaut kas – ne. Bet man ar to pašu ir gana.» Atrodami arī pāris vēsturiskie motīvi. «Man patīk pētīt vēsturi, un īpaši nozīmīga šķiet tieši 1905. gada revolūcija, kuru esmu attēlojis arī vairākās savās gleznās. Mājās ir diezgan pieklājīga bibliotēka ar kādiem desmit tūkstošiem sējumu, no kuriem krietna daļa ir par vēsturi. Patīk lasīt memuārus, jo tas nav kāda svešinieka pārstāsts, bet gan paša cilvēka stāsts. Gandrīz kā grēksūdze.» Par saviem memuāriem mākslinieks gan vēl neesot domājis. «Man gan laikam vajadzētu sākt, jo, objektīvi skatoties, dzīve jau ir nodzīvota. Dzīves nogrieznītī lielums jau noiets.»

Mamma no Cilvēka bērna

Interesants ir fakts, ka Zvejsalnieks savulaik piedalījies arī filmas Cilvēka bērns filmēšanā, bijis galvenais mākslinieks – cilvēks, kuram vajadzēja parūpēties, lai apkārtējā vide izskatītos kā Jāņa Klīdzēja aprakstītajā laikā – Latgale 20. gadsimta divdesmitajos gados.

«Ar Cilvēka bērnu stāsts ir tāds, ka Klīdzēja grāmatas varones Bigijas prototips ir mana mamma.

Viņa dzīvoja Klīdzējam kaimiņos un šad tad auklēja to mazo puiku, ko viņš pēcāk apraksta grāmatā – sevi.»

Neskatoties uz to, ka Jānis Klīdzējs jau Zvejsalnieka dzimšanas gadā emigrējis, abi latgalieši dzīvē ir tikušies. «Kad Klīdzējs atbrauca no Amerikas, man bija iespēja tikties ar viņu. Tikšanās gan bija gaužām īsas, jo viņš bija Amerikā cietis avārijā, un kopš tās reizes viņam veselība bija slikta. Tā viņš bija liela auguma, stiprs un plecīgs. Tādu es viņu atceros.»

Savukārt filmas izdošanās pamatā noteikti jāpiemin tas, ka filmas režisors Jānis Streičs un Osvalds Zvejsalnieks bija ne vien kolēģi, bet arī draugi, ar vienādu sajūtu par to, kādu viņi vēlas parādīt un iemūžināt Latgali. «Tajos gados visiem likās, ka Latgale ir bēdu ieleja, ka tur valda posts un pazušana. Tā nebija, un mēs ar Streiču uzsvērām, ka tā ir skaista, bagāta, drīzāk laimes, nekā nelaimes zeme. Un tādu Latgali arī parādījām filmā.

Filmēšana notika Rēzeknē. Pie Rēzeknes bijām arī atraduši mājas, kurās Streičs dzīvoja, un vakaros es braucu pie viņa dzert rūgušpienu, ko saimniece pasniedza, kamēr mēs pārrunājām darbus. Pārējā filmēšanas grupa dzīvoja viesnīcā. Atceros, tas bija laiks, kad šņabi varēja dabūt tikai par taloniem. Mums bija vesels bars ar jauniem, stipriem puišiem, kuriem, protams, to šņabi vajadzēja. Es tad sadabūju no ārzemēm atsūtītu kopētāju, ar kuru varēja pavairot tos talonus. Tad nu es sadrukāju un dalīju puišiem šņabja talonus. Šie tik uzsauca, ka man tie taloni tādi jocīgi – vienā veikalā ņem, citā – ne. Tā mēs dzīvojām. Skaists laiks tas bija. Ārkārtīgi skaists… Ar Streiču draugi esam joprojām. Bieži satiekamies, sazvanāmies.»

Politika ierauj

Deviņdesmitie gadi šķir jaunu lapaspusi Latvijas vēstures grāmatā, paverot jaunas iespējas, izdevības un brīvības. «Tie bija deviņdesmitie gadi, un toreiz jau visādas lietas varēja,» par Latvijas Mākslas akadēmijas Latgales filiāles izveidošanu stāsta Zvejsalnieks. «Bija sliktāk ar naudu, nekā ir tagad, bet idejas izbīdīt cauri bija vieglāk. Tagad tas būtu vai nu neiespējami, vai ļoti grūti. Redz, nu mums filiālē ir gan glezniecība, gan diezgan spēcīga grafika, tēlniecība un tagad arī – restaurācija, kas ir ļoti veiksmīga programma.»

Pavērās arī iespēja pašiem diktēt noteikumus savā valstī, veidot savu politiku. Osvalds Zvejsalnieks darbojies gan Tautas frontē, gan pēcāk arī 8. Saeimā. «Es politikā negāju – mani ierāva. Tie bija Tautas frontes laiki, un tad viss bija citādāk – ar to visu bija pilns gaiss. Un, kad redzēju, ka viss aiziet ne tur, kur gribējām, cerējām un sapņojām, es aizgāju pie Bojāra uz sociķiem. Bet, tā kā sabiedrībai mūs nevajadzēja, tad nekas mums nesanāca. Cilvēki gaidīja Laimes Lāci, bet Bojārs pateica, ka Laimes Lāča nav – stājieties arodbiedrībās! Cilvēki negribēja, jo ticēja tam Laimes Lācim, kamēr viņiem aiz muguras pāris tipi veikli izlaupīja valsti. Bet varējām jau citādāk. Daudz citādāk.

Neviens mums neliedza iet tādu ceļu kā Norvēģija, Zviedrija vai Somija. Mēs atļāvām alkatīgu blēžu grupai laupīt.

Sabiedrībai vajadzēja organizēties! Bet ko nu par to – gaitas politikā esmu pilnībā pabeidzis, tas man vairs nepatīk. Tautas frontē jau bijām mēs visi – tas bija kā atvars, kas ierāva sevī. Jā, es tur pa priekšu skrēju, bet tas bija tāds ideālisms. Kādreiz ļoti aktīvi iesaistījos arī Rēzeknes kultūras dzīvē. Tagad – jau mazāk.»

Par vienu no saviem lielākajiem panākumiem mākslinieks uzskata pieminekļa Vienoti Latvijai, kas tautā tiek saukts par Latgales Māru, atjaunošanu. Pieminekli, kas simbolizē Latgales atbrīvošanu no svešām varām, Rēzeknē uzstādīja 1939. gadā, divas reizes to gāza, lai 1992. gadā atklātu no jauna. Par darbiem Latgales kultūras attīstībā Osvaldam Zvejsalniekam piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis.

Dēlam mākslu neļauj

Lai arī pats savu mākslinieka arodu nekad nav nožēlojis vai apsvēris darīt ko citu, dēlam uz mākslinieka profesiju Zvejsalnieks skatīties ir aizliedzis. «Man ir piecpadsmitgadīgs dēls, jā, un māksla viņam ir noliegta. Otas ir atņemtas un salauztas – šo ceļu viņam nevajag.

Šis ceļš ir ejams tikai tad, ja ir ārkārtīgi liels talants vai aicinājums. Līdzīgi kā uz garīdzniecību.

Jo šodien šo ceļu iet ir grūti, un to es viņam nenovēlu. Ja būtu tā kā tad, kad es biju jauns, kad šī profesija bija prestiža un sabiedrības kontekstā – cienījama, tad jā. Bet šobrīd visi gleznotāji lielākoties ir saistīti ar pedagoģisko lauciņu, jo nezinu, vai mūsdienās var dzīvot tikai ar gleznošanu. Un uz ielu stūriem tirgot savu mākslu arī maz prieka. Arī saviem studentiem stāstu to, ko godīgi zinu un māku. Stāstu viņiem savu izpratni par mākslu. Neslēpju arī to, ka būs grūti. Ir jau tajā visā arī savs skaistums. Gleznošana kā nodarbe pati par sevi ir skaista, bet jārēķinās, ka nopelnīt viegli nebūs.»

Tomēr Osvaldam Zvejsalniekam māksla ir aicinājums. Vienmēr ir bijusi un būs. «Ja man pēkšņi parādītos kāds, kas teiktu, ka varu sākt visu dzīvi no sākuma, es lielos vilcienos darītu visu tāpat. Protams, no šādām tādām muļķībām izvairītos, bet, neskatoties, ka ir manījušies laiki un apstākļi, ietu tādu pašu ceļu, kādu esmu nogājis.» Lēnām pošoties uz māju pusi, Zvejsalnieks vēl nosaka, ka vairums mākslinieku ir sentimentāli, tikai dažiem to ir kauns atzīt. Viņam neesot. «Saka jau, ka cāļus skaita rudenī. Lūk, man tas rudens nu ir pienācis, un jāsāk skaitīt tos cāļus. Ja mēs dzīvi uztveram kā nogriezni, tad brīdī, kad esi lielāko daļu nodzīvojis, sāc jau skatīties atpakaļ, jo priekšā vairs īsti nekā nav. Un tur aizmugurē ir viss. Tur ir tava dzīve.»

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs