Rīga +16°C 
Vectēva mantojums
«Kamēr citi vasaras skaistākajās dienās sauļojas un laiskojas uz laipas pie dīķa, mēs esam līdz elkoņiem lipīgā medū,» saka līderības trenere Žanete Drone.
Viņas pārziņā bites ir jau gandrīz 20 gadu – kopš brīža, kad viņā saulē devās Žanetes vectēvs Arvīds Lūsis. Vēl pusaudža vecumā par pirmo algu viņš bija atnesis mājās bišu stropu ar visu saimi. «Visu mūžu bites bija vectēva lielā mīlestība,» atceras Žanete.
Bites aizgāja līdzi
«Lauku sēta Lejaskukri Ziemeļvidzemē visos laikos piederējusi tikai mūsu dzimtai. Mēs ar māsu esam septītā, bet mūsu bērni jau astotā paaudze, kas tajā saimnieko. Vecvecāku mājās bērnībā gājām visos lauku darbos, bet mūs arī žēloja un ļāva palaistoties.
Kad skaistākajā vasaras laikā vectēvs ar vecomāti gāja pie bitēm, mēs ar vienu acs kaktiņu to tikai vērojām. Vēlīnajos pusaudža gados mani sāka interesēt bites, bet vienlaikus no tām arī ļoti baidījos, jo zināju, ko nozīmē, ja bite iedzeļ. Vēl vairāk paaugusies, sāku savu interesi attīstīt un lūdzu vectēvam, lai ņem mani līdzi pie bitēm. Viņš nez kāpēc bija izvairīgs.
Nekad tā arī nepajautāju, kāpēc vectēvs tik negribīgi ierādīja man savu bitenieka arodu.
Varu tikai minēt, iespējams, vectēvs domāja: ja tiešām gribēšu, pati izkodīšu biškopību – gluži tāpat kā viņš. Varbūt vectēvs negribēja, lai kopju bites pienākuma pēc, varbūt baidījās tās man uzlikt par nastu, jo biškopība ir smags darbs.
Kad jau biju pieaugusi, lūdzu vectēvam: «Nu tad šodien iesim pie bitēm!» Viņš atbildēja: labi, šodien iesim. Un tāpat pamanījās aizšmaukt pie bitēm bez manis.
Vectēvs aizgāja Ziemassvētkos. Viņš bija ļoti mīlēts un cienīts cilvēks, bēres bija lielas, un daudzi tajās pieminēja arī bites. Šajā emocionālajā mirklī visiem apsolīju, ka bites šajās mājās būs vismaz tik ilgi, kamēr es spēšu par tām rūpēties. To pateikušai, nekas cits neatlika – bija jāsāk darīt.
Kad pavasarī vēru vaļā stropus, izrādījās, ka neviena bite nav izdzīvojusi. Daļā stropu tās bija pagalam, bet citi stropi bija pilnīgi tukši – bišu tajos nebija. Vectēvam nekad tā nebija noticis! Protams, visu varētu izskaidrot racionāli, zinātniski un bioloģiski, bet mums patīk stāsts, ka bites aizgāja kopā ar vectēvu.»
Tikai domāju, nevis zinu
«Ieraugot tukšos stropus, sapratu: gribu, lai bites te turpina dzīvot! Tieši tobrīd kāds bitenieks likvidēja dravu, un no viņa dabūjām pirmās saimes. Tā viss sākās.
Man ir svarīgi saprast, ko daru, tāpēc pabeidzu divu gadu biškopības kursus, tomēr lielākā skaidrība atnāk darot. Būtu augstprātīgi teikt, ka tagad par bitēm visu saprotu. Noteikti nē. Pēc sešiem vai septiņiem gadiem sāku apjaust galvenās likumsakarības, lai varētu teikt: es domāju, ka ir tā vai citādi. Bet joprojām – tikai domāju, nevis zinu.
Pie bitēm ejam kopā – es un mana mamma Rūta. Abas eksperimentējam, pamēģinām un reizēm cīnāmies par mazām, vājām saimītēm. Kad nākamajā sezonā tieši tās izrādās visspējīgākās, pilnās medus kāres ceļam ārā ar pavisam lielu prieku. Ikdienā darām darbu, kura rezultāts bieži ir netverams, bet medus burka plauktā nepārprotami atgādina, ka kaut kas patiešām ir izdarīts un izdevies.
Pašlaik Lejaskukros ir piecas bišu saimes, un ģimenes vajadzībām tas ir ļoti daudz. Kamēr citi vasaras skaistākajās dienās sauļojas un laiskojas uz laipas,
mēs esam līdz elkoņiem lipīgā medū.
Mans biškopes sirds brīdis ir bišu mošanās. Jau martā sāku staigāt gar stropiem. Pirmajā mirklī, kad bites izlien no stropa un kādai jau ir pirmās dzeltenās bikses – ziedputekšņu spainīši –, zinu, ka viss turpinās: pavasaris ir atnācis. Man ir sajūta, ka bites izmisīgi cenšas saglabāt dabisko kārtību un ritmu, par spīti tam, ko cilvēks nodara dabai.»
Cienīt bišu darbu
«Ziloņi, bites un skudras spēj izveidot ļoti inteliģentu kolektīvu ar gudrību un rūpēm citam par citu. Ir brīnišķīgi vērot, kā tās, skaisti sadarbojoties, kopā spēj paveikt milzīgas lietas. Stropā katrai ir sava loma. Viena bite spēj panest pavisam nedaudz, bet tas, ko tās var izdarīt kopā, ir neticami, un cilvēks te varētu daudz mācīties. Bites ir mans iedvesmas avots. Var atvērt stropu, ielikt galvu rokās un vienkārši vērot. Apbrīnojami! Mani aizkustina arī tas, kā spietošanas laikā vecā māte dodas prom gandrīz bez nekā, visu atstājot jaunajai: te viss ir, tikai sāc, uzķer valdziņu un dari!
Medu sviežam senatnīgā veidā, ar īpašo dakšu atvākojot kāres. Noņemtos vaska vāciņus jau bērnībā saucām par vaska košļenēm, un man tās joprojām garšo. Arī mūsu medus man ļoti garšo, un citi cilvēki saka, ka tas ir īpašs. Mūsu drava atrodas netālu no Sedas purva un pļavām, un savu zemi apsaimniekojam bioloģiski. Brokastīs man vienmēr ir medus – dažreiz ēdu vienkārši ar karoti, citreiz grieķu jogurtā ar ogām.
Mani aizkustina apziņa,
cik simtu tūkstošu kilometru bitēm kopā jānolido, lai mums būtu medus.
Katru medus karoti patiesi izbaudu un katru medus burku vienmēr iztukšoju līdz pēdējam. Kur vienam liktos, ka burka jau tukša, es saku: «Nē, draugi, medus vēl nav izēsts!» Ņemu gumijas lāpstiņu un burku kārtīgi iztīru, bet pēc tam vēl ielieku to karstā ūdenī, lai iztecētu pēdējā karote. Es zinu, ka tajā ieguldīts milzīgs bišu darbs, un izturos pret to ar milzīgu cieņu.»
