Rīga +16°C 
Bijušais prezidents Zatlers reiz intervijā uzdeva jautājumu pats sev – kas es esmu? Un izskatījās, ka viņš no šī jautājuma apjuka. Kas ir Raimonda Vazdika?
Ja man tā oficiāli jāraksta, tad rakstu – aktrise, režisore, dziesminiece, jo par komponisti sevi nevaru uzskatīt. Es vienkārši saceru dziesmas. Un, ja nenopietni, tad ar draugiem smejamies – mākslā jebkas!
Kura no mākslām jums visvairāk iet pie sirds?
Uzskatu, ka esmu cilvēks, kas rāpjas uz paaugstinājuma, lai kaut ko vēstītu. Tas sevī ietver iziešanu uz skatuves – vai es spēlēju teātrī, dziedu, vadu koncertu vai runāju dzeju. Tā ir dalīšanās ar savām jūtām, pārliecībām, priekiem un bēdām.
Kad biju bērns, gribēju kļūt par pirātu. Par ko gribējāt kļūt jūs?
Skolā par to pat bija jāraksta sacerējums. Rakstīju, ka gribu būt skolotāja, jo mana mamma bija angļu valodas skolotāja. Man šķita ļoti jauki, ka vasarā ir atvaļinājums, turklāt trīs mēnešus. Savukārt klasesbiedre rakstīja – gribētu būt aktrise. Domāju – ak Dievs, laimīgā! Viņa noteikti būs aktrise. Neuzdrošinājos pat tā domāt, kaut arī jau skolā sāku rakstīt skečus. Teātris lēnām atnāca. Sāku apmeklēt izrādes. Atceros, reiz biju Leļļu teātrī kaut kādā mazā zālē, viena pati tukšā telpā. Un pēkšņi jutu, ka tajā tukšajā skatuvē pirms izrādes ir tāds aicinājums, visa iespējamība un romantika. Ātri gan sapratu, ka teātris un aktrises būšana nav princešu kleitas. Tur ir baigais čakars ar sevi. Tas ir psihofizisks darbs. Aktiera ķermenis ir instruments, un tur ietilpst viss, sākot ar sevis graušanu un plosīšanu, beidzot ar fizisku stutēšanu un spēlēšanu, vienalga, slims vai vesels.
Jūs iemiesojaties tēlos, kurus spēlējat?
Galvenais ir klātesamība un sevis pieslēgšana, nevis formāla būšana. Ja tev īsti nav, ko teikt, tad loma nesanāks. Piemēram, es teju 20 gadus esmu spēlējusi Marlēnu Dītrihu. Man šķiet, ka caur lasītām grāmatām, skatītiem kinokadriem un arī pašai rakstot scenārijus esmu iepeldējusi šajā tēlā un tajā ļoti labi jūtos. Tāda vēsā dāma (smejas).
Vienu brīdi klausījos Marlēnu Dītrihu, man ļoti patika. Atceros bildes, ko esmu redzējis, un jūs tiešām esat līdzīga viņai. Vai drīzāk – Marlēna jums.
(Runā Marlēnas Dītrihas balsī) Man ir saglabājušās bildes, kur esmu kā Marlēna, un aizvien mēdzu melodeklamēt kā viņa. Man pat pirmizrādē teica – nevajag dziedāt tik labi. Melodeklamē!
Vai ir bijusi kāda loma, kas jāspēlē, bet šķiet – šis nav man?
Ir bijušas lomas, kas ne pārāk saista, bet nekādu moku nav bijis. Cilvēkā visas rakstura īpašības sēž un tās var izmantot. Citreiz varbūt kostīms ir tik neērts, ka negribas vilkt un spēlēt. Spiež, griež, sajūta kā svešās drēbēs. Tā gan man ir bijis.
Man pašam Kriminālās ekselences fondā bija par mazu bikses. Tās bija saspraustas ar adatu un vienlaikus gan krita nost, gan spieda.
Man arī tagad ir izrāde, kurā kaut kas ar adatām jāsasprauž, kaut kas jāvelk pa virsu. Bet teātrī jau nevajag reālo smukumu, tur vajag imidžu. Piemēram, tas slavenais pirmais žurnāla SANTA vāks 90. gados, kur sēžu uz galda melnā kleitā – varētu pat teikt, ka pirmais erotiskais vāks Latvijā. Bet tā jau nemaz nebija kleita – melns drēbes gabals, ko māksliniec Ieva Laure aizmugurē ar knaģiem sasprauda. Galvenais bija neizkustēties, lai tas nenokrīt. Bet visiem bija: vai, cik skaisti!
Tad jau var teikt, ka aizsākāt erotikas žanru Latvijā, kas tajā laikā vēl bija tabu. Es toreiz biju mazs un žurnālā Literatūra un Māksla atradu vienu kailas sievietes foto. Tas bija satraucošs atklājums, jo nekur citur jau nebija.
Nebija, nebija. Īstenībā tas bija arī pirmais žurnāls, kas aizsāka sieviešu žurnālu sēriju. Man bija gara intervija, kurā atļāvos būt tam laikam pat šokējoši atklāta. Man bijušas arī intervijas apšaubāmākos tā laika izdevumos. Žirafē gluži ne, bet tuvu tam. Es gan neesmu tā izģērbusies pavisam. Vēl bildēties piedāvāja Playboy, kad Jurģis Liepnieks to vadīja. Manos tā laika 50 plus gados aicināja uz fotosesiju. Prasība esot pēc sievietēm gados, ne tikai jaunajām. Ilgi lauzos un teicu, ka varētu kā Marlēna Dītriha. Rādīju fotogrāfiju, kur viņa sēž melnā kleitā ar augstu melnu krādziņu un garu, kailu kāju.
Viņš saka – nē, tur ir prasības, vajag krūšu galus rādīt. Atbildēju, ka mamma būs šokā, neļaus (smejas).
Teātrī un filmās kailums ir bijis. Mani vairāki režisori ir gribējuši izģērbt – Viesturs Kairišs, Igors Linga, Una Celma. Inta Gorodecka vienā iestudējumā man svārkus rāva uz augšu līdz pat vidum. Bet tagad ir tie kailuma konsultanti. Viss skaidrāk. Tas laiks arī pagājis, kad jāmetas kailai. Kaut gan ar prieku filmējos jaunās režisores Alises Lindas filmā Ofēlijas. Tur bija aina, kur man jānolaiž kleita drusku zemāk. Teicu, ka man šai ainai nevajag koordinatori. Mācēšu sevi nokoordinēt tā, lai lencītes par daudz nenošļūk.
Kaut kur erotika sāk pazust. Modē meitenēm milzu žaketes, kankari… Vai nebūs tā, ka bijāt pirmā erotiskā sieviete Latvijā un arī pēdējā?
Pirmā noteikti neesmu. Mirdza Martinsone jau kaila nofotografējās filmai Sieviete ar mežakuili. Tā bilde ir spēcīga. Un pēdējā arī noteikti nebūšu. Domāju, sieviešu, kuras grib izģērbties un justies skaistas un iekārojamas, pasaulē netrūkst – ne dzīvē, ne uz skatuves.
Vai mīlas ainās ir arī kādas izjūtas? Vai tas ir tikai darbs? Skatītājs jau neredz, bet, kino filmējot, apkārt ir vesela komanda – gaismotājs, skaņotājs, operators.
Komanda visapkārt tiešām ir graujoši liela. Kino ļoti daudz cilvēku staigā turpu šurpu, kaut ko bīda, nes, gaismo un skaņo. Mani nemaz neietekmē tas, ka kāds uz mani skatās. Tas ir darbs. Bet ir gadījies tāds partneris, ka vēl otrā dienā atceries un nodomā: ja mēs būtu kopā, tas būtu skaisti. Aktrise filmēšanas laukumā var arī iemīlēties.
Par skaistām sievietēm bieži valda priekšstats, ka viņas ir ļoti nepraktiskas. Kā ir ar jums?
Paldies par komplimentu. Tātad sapratu, ka esmu skaista sieviete (smejas). Es varu būt ļoti skaista, bet varu būt arī neglīta. Man ar to nav problēmu. Protams, jābūt kaut kādiem ārējiem dotumiem, bet galvenais ir iekšējais starojums. Protams, žēl tā skaistuma, kas zūd, protams, kā jau katrai sievietei. Ieskatāmies spogulī un redzam rūpju rievas un visu, kas ar mums noticis.
Jā, es esmu bagāta. Viss, kas ar mani noticis, redzams sejā.
Vienam kilogrami nāk klāt, cits atkal izdilst. Man ir žēl, ka daba ir tik nežēlīga, bet mēģinu ar to samierināties un nepsihot. Vingroju, staigāju, braucu ar velosipēdu. Mēģinu nekļūt sev par nastu un sevi frišināt.
Jūs protat gatavot?
Man nav bijusi normāla ģimenes dzīve ar vīru, kas pelna naudu un nes mājās. Kopš dēla piedzimšanas – viņam šogad būs 40 gadi – visu pati esmu nopelnījusi un risinājusi visas sadzīves problēmas. Nekad dzīvē neesmu aizņēmusies naudu. Tas varbūt arī nav labs rādītājs. Varbūt man bijušas pārāk mazas prasības. Un es katru dienu taisu ēst. Siltos ēdienus, salātus. Bet pīrāgus un tortes gan necepu.
Kas ir jūsu mīļākais ēdiens?
Man patīk itāļu virtuve, spageti, visādas gaļas. Patīk cepti kartupeļi ar kotleti un mazsālītu gurķi. Vienkārši ēdieni, kas neprasa 15 kastroļos kaut ko pārcilāt, uzsildīt, atsaldēt, vēlreiz sakult, sagriezt un saslāņot. Man liekas, ka nevajag tik ļoti vergot vēderam.
Vai ar māsu mēdzat aprunāt vīriešus?
Nekad īpaši neesam runājušas par vīriešiem. Visvairāk runājām par Aivaru Brīzi, īpaši pēc viņa aiziešanas, jo tas bija traģisks notikums, kas ģimeni pilnīgi satrieca. Mēs ar Aivaru un Elitu (Elita Veidemane – PDz) daudz laika pavadījām kopā, braucām slēpot uz Itāliju. Māsai ir deviņas grāmatas, tostarp Vīrieši manā mūžā. Par to es viņu apceļu. Un viņa vienmēr liedzas – tur jau rakstīts arī par manu tēvu, Raimondu Paulu un ko tik vēl ne. Viss nevainīgi.
Kā jūs tikāt pie sava vārda Raimonda?
Vārds jau bija izdomāts. Vecāki gribēja, lai viņiem ir arī dēls. Bet piedzimu es, laikam nemainīja šo vārdu un nosauca par Raimondu. Tas droši vien bija ļoti rets vārds. Esmu par to ļoti priecīga. Kad biju maza, teicu: «Es apprecēšos ar kādu, kam uzvārds ir Pauls, un tad būšu Raimonda Paula.»
Raimonds jau tāds franču bruņinieku vārds. Esat cīnītāja?
Man ir cīnītājas gars. Droši vien arī kaut kādi Latgales gēni. Mani vecāki ir no Latgales. Māte no Rēzeknes, tēvs – Aglonas.
Jūs protat runāt latgaliski?
Protu. Vecmamma visu mūžu mājās runāja latgaliski. Ikdienā nerunāju, bet izrādēs Kāzas Latgalē runāju gan.
Latgaliešiem parasti ir laba humora izjūta.
Uzskatu, ka man ir ļoti laba humora izjūta, un izmantoju to, kur vien iespējams. Man patīk pajautroties un pasmieties. Ļoti patīk arī melnais humors. Ja nebūtu humora, dzīve būtu nepanesama. Man liekas, Hemingvejs ir teicis, ka jautrība ir varonības veids. Pie tā arī pieturos.
Kurš no latviešu komiķiem patīk vislabāk?
No jaunības man patika un arvien patīk Edgars Liepiņš – ģeniāls skatuves mākslinieks. Patika arī Imanta-Babīte. Daudz esmu spēlējusi kopā ar Jāni Jarānu. Patīk arī Skutelis. Taču man ļoti nepatīk tagad populārais žanrs – tā saucamie cepieni. Pirmo reizi tādu redzēju, kad cepa Renāru Zeltiņu. Skatījos ar atvērtu muti. Nespēju noticēt, kāpēc tik daudzi cilvēki ņirgājas par vienu, bet viņš atļauj un vēl smejas.
Savā ziņā tā ir kā apdziedāšanas tradīcija.
Nāk kaimiņiene un saka – tev tur zālīte nenopļauta, bet tu dod pretī – tu pati nenopļauta! Tur ir viens pret otru. Bet cepienā sanāk, ka visi vienu sit.
Jūs lietojat sociālos tīklus TikTok, Instagram?
Tiktoku ne, bet instagrams man ir. Un feisbukā man patīk tā lielā lauku ciemata sajūta – varu apskatīties, kur katrs bijis, kas notiek.
Kā izdomājāt, ka vajag rakstīt dzeju?
Pirmo dzejoli uzrakstīju 13 gadu vecumā par aizgājušo bērnību. Man tik ļoti sāpēja sirds par bērnības māju, kurā nekad vairs neatgriezīšos, par zaļajām pļavām, takām un bērziem, kas apvij to pirmo saulaino dzīves ieleju, ka sarakstīju dzejoli – triptihu – un pat sacerēju dziesmas. Drāmas karaliene jau tad biju. Vēlāk, protams, sākās mīlas mokas, kad jāraksta par mīlu un tās iztrūkumu.
Jums ir arī divi kaķi. Reiz man bija interesanta saruna ar kardinālu Pujātu. Viņam jautāju, vai dvēsele ir tikai cilvēkam. Viņš atbildēja, ka, vērojot kaķi, viņam šķiet, ka tam zvēram arī varētu būt dvēsele. Kā domājat jūs?
Es domāju, ka, skatoties uz kaķi, mērkaķi un suni, nav ne mazāko šaubu, ka viņiem ir dvēsele. Viņi skatās tev acīs. Pārējie dzīvnieki tā neskatās. Gotiņa, zirdziņš, aitiņa redz tevi, bet tā nekontaktējas. Putniņš redz, bet neskatās acīs. Taču šie trīs dzīvnieki vēlas tev kaut ko pateikt. Kā es varētu iedomāties, ka viņi ir vienkārši kaut kāds olbaltumvielu sakopojums?
Ja jūs būtu cits dzīvnieks, tad kurš?
Droši vien kaķis. Esmu diezgan neatkarīga un arī mīlīga, kad pašai gribas.
Kura šķirne?
Kaut kāds parastais sētas kaķis. Man gan patīk lielie meinkūni. Sapnis ir pamurcīt rokās mazus tīģerēnus. Man liekas, tas ir kaut kas dievišķs.
Lietuvā esot tāda iespēja.
Ka nesanāk tā, kā man bija ar delfīniem. Klaipēdā biju ekskursijā uz delfināriju, kur piedzīvoju milzīgu emocionālu katarsi, kam nebiju gatava. Kad viņi mūzikas pavadījumā lēkāja, man sāka tecēt asaras. Domāju, kaut neviens neredzētu, ka sēžu un raudu, skatoties, kā delfīni lēkā. Pēc tam grupā aizbraucām uz Taizemi, un tur bija iespēja delfinārijā samīļot delfīnu. Aizbraucām, tur visiem lika nogriezt nagus, lai nesaskrāpētu delfīnu, visa tā gatavošanās… Tad parādīja nabaga delfīnu. Viņam bija saskādēta mugura, kaut kādas stalažas uzkritušas virsū. Viņš bija balts, liels, nomocīts. Man bija žēl delfīna un arī sevis. Tur vēl bija Rihards Pīks ar Sarmīti, un viņiem bija cits delfīns. Mēs gājām to žņurdzīt. Bet viss pasākums likās izjaukts, jo nedabūju to katarsi.
Tas delfīns arī būtībā ir skatuves persona.
Jā, bet viņam neviens nav prasījis, vai viņš to grib. Es labāk paļaujos uz nejaušībām mežā. Piemēram, gāju pa mežu diezgan nomāktā noskaņojumā. Man bija sēņu grozs un drūmas domas. Pēkšņi redzu: stiga, un aiznesas zaķis. Līkločiem, dibens tāds balts. Man palika jautri, sāku smieties un domāju: vajag tikai ieraudzīt vienu baltu pakaļu mežā, un viss dzīves smagums prom. Ieraugu kamenīti lidojam, un uzreiz kļūst mierīgi un omulīgi. Ja istabā ielido bitīte vai taurenītis, ķeru ar krūzīti un, kamēr kaķis nav apēdis, palaižu laukā. Tik labi kļūst – esmu izglābusi dzīvību.
Jūs arī esat ļoti latviska – tātad jūs var sastapt ar drūmu seju un nazi rokā mežā?
Esmu riktīga sēņu vecene.
Man ir laba acs. Ir tādi aklie sēņotāji, kas baravikai uzkāpj virsū un neredz. Es ieraugu. Pat šonakt sapnī redzēju, ka sēņoju. Tā ir laba zīme.
Ko darāt, ja jums ir bail iziet uz skatuves?
Man vairs nav bail no skatuves, jo zinu, kas jādara. Man gan ir klasiskie nakts murgi, kas atkārtojas – tūlīt jāiet uz skatuves, pēkšņi nevaru atrast kurpes, nevaru paspēt pārģērbties vai nezinu, kas šī par lugu. Taču uz skatuves var ievilkt elpu, apgriezties ap savu asi, partneris pametīs pretī kādu teikumu. Kā visiem māksliniekiem man ir drusku bail no melnajiem caurumiem. Bet citādi satraukums var būt par enerģijas trūkumu vai slimību, kas traucē izdarīt darbu. Tas gan ir nepatīkami.
Tā arī ir bijis?
Manā dzīvē, šķiet, atceltas tikai divas izrādes, kurās daudz jādzied. Un tikai tāpēc, ka bija tāds vīruss, ka balss vispār nav.
Jūs teicāt, ka sevi saucat par dziesminieci. Vārdus sacerat pati?
Man ir trīs albumiņi ierakstīti. Ir dziesmas ar maniem vārdiem, ir ar Imanta Ziedoņa, Elsberga un Vācieša vārdiem. Lielākā daļa dzejoļu rodas tādā stāvoklī kā dziesmā – kad dvēsele ir vaļā. Neliegšos, ka jaunībā daudzi dzejoļi radušies arī pie sarkanvīna, ir bijis pamats ciest. Mūzika man šķiet universālākā no mākslām. Citreiz kaut kas ieskanas galvā, ātri iedziedi diktofonā, pēc tam apsēdies pie klavierēm un noslīpē. Tā bija ar manu populārāko dziesmu Apsoli man neko. Dvēsele bija vaļā, un dziesma radās bez mokām. Piecu minūšu laikā vārdi un melodija sagāja kopā. Uzskatu, ka tā man tika uzdāvināta. Turklāt tas notika mana dēla dzimšanas dienā, 20. novembrī. Visumam ienāca prātā to padarīt par ļoti ražīgu datumu. Novembrī dzimuši arī abi mani mazbērni. Novembris ir tumšs un drūms, bet ļoti labs mēnesis Latvijai un man.
