Rīga +20°C 
Man nebija ne jausmas, ka Lietuvā pie Panevēžas–Šauļu maģistrāles, kas Zemgales iedzimtajiem asociējas ar padomjlaiku pārtikas ceļu, ir tāda sena pilsēta Šeduva. Savulaik rosīga pilsēta, kur dzīvoja daudz ebreju. Jā, vārds štetls to arī nozīmē – miestu vai mazpilsētu, kur vairākums iedzīvotāju ir ebreji; starpkaru Lietuvā bija vairāk nekā divi simti štetlu. Gandrīz visus ebrejus, kuri Šeduvē bija palikuši no reiz lielās kopienas, 1941. gada augusta beigās nošāva. Tagad pilsētā ir trīs tūkstoši iedzīvotāju, un starp viņiem nav neviena ebreja.
Kad tīmeklī pamanīju dažu arhitektūras gardēžu fotogrāfijas ar minimālisma estētikā ieturētu būvju ģeometriju, kuras gaišajos, tīrajos laukumos atspoguļojas vien padebešu pelēcīgais zilums, oļi un vēja liektas smilgas, un izlasīju, ka nesen atklātais Dingęs štetlas, lai kas tas arī būtu, atrodas vien pāris stundu braucienā un nu iemantojis Prix Versailles – 2026. gada pasaules skaistākā muzeja titulu –, devos turp.
Noskaidroju vien, ka tas ir ebreju vēstures muzejs, kura celtniecībā ieguldīti vairāk nekā 200 miljoni eiro, un lielākais finansētājs ir kāds ebreju ģimenes pēctecis, kurš izvēlējies būt anonīms. Muzeja ēkas projekts ir ievērojamā somu arhitekta Rainera Malameki un viņa biroja darbs, bet pastāvīgās ekspozīcijas dizainu izstrādājusi Ralph Appelbaum Associates – pasaules lielākais birojs, kas specializējies muzeju vides plānošanā. Proti, iesaistīti labākie no labākajiem, kas man, muzejmīlei, ir daudz vairāk par aveņu debesmannu. Vairāk par šīs piemiņas vietas konceptu un ekspozīciju nelasīju, noskaidroju tikai, ka ieeja ir bez maksas, audiogidi, tāpat kā elektroauto uzlādes vietas, ir uz izķeršanu, un labāk ir pieteikt ekskursiju gida pavadībā.
Stāsts, kas nelaiž vaļā
Ekskursija tik tiešām ir jārezervē, turklāt laikus, un, ja vien iespējams, darbdienā (izņemot pirmdienas). Sestdienā, kad muzeju apmeklēju es, cilvēku bija ļoti daudz, un, tā kā nebiju rezervējusi ne audiogidu, ne ekskursiju, nācās samierināties ar redzēto un rakstīto vārdu angļu un lietuviešu valodā, turklāt vietumis arī padrūzmēties. Nestāstīšu par ekspozīcijas informatīvo, dokumentālo un vizuālo daudzslāņainību, nedz arī par tehnoloģiskajiem risinājumiem, jo man vienmēr svarīgs ir stāsts – vienalga, vai tas ir par vīnu no īpašas muižas, par notikumiem, kuri mani var pat neskart, par cilvēkiem, kuri ir tik dažādi savos uzskatos un dvēseles dāsnumā. Un arī muzejos mani interesē tieši tas – kā top izstāstīts stāsts. Joprojām nelaiž vaļā Viktorijas un Alberta muzeja jaunais atvērtais krājums un Anglijas Bankas arhitekta sera Džona Soana muzejs Londonā, izstāde par sausumu un plūdiem Londonas bibliotēkā, kā arī verdzības un obolicionisma problemātikai veltītā izstāde Rise Up Ficviljama muzejā Kembridžā. Un runa te ir par to, kāds iznāc no pustumšās zāles pasaulīgajā gaismā. Mazliet satriekts – tāpēc, ka lietas, kas šķietami neinteresē, tomēr tā spēj atbalsoties domās un sajūtās. Jo esi ko izpratis dziļāk, un tas, iespējams, ļauj mierīgāk elpot pasaulē, kura kļuvusi pavisam traka.
Zudušajā štetlā aizkustināja veids, kā ar mani, kopienai nepiederīgu cilvēku, runā – tik īsti un vienkārši.
Un beidzot izstāsta visu stāstu – kā šausminošo un nožēlojamo, tā silto, jautro, traģikomisko un cilvēcisko. Tevi ielaiž mājā, aicina pie ikdienas vakariņu un svarīgu svētku galda, pamāca, kā cept kitki, ļauj ieskatīties kurpnieka darbnīcā vai veikalā, kur iepērkas kaimiņi lietuvieši, izskaidro, kā jāuzvedas sinagogā, kas ir Toras tīstoklī, kāpēc viņi dara tā, kā dara, neaizmirstot padižoties ar mūziku, mākslu un kinematogrāfu, un tas šķiet tik pašsaprotami un mīļi. Un tieši tāpēc holokausta nodarītais stindzina, jo iznīcina to, ko esi iepazinis kā brīnišķīgu cilvēku, nevis atsvešinātu upuri.
Lai domām ir, kur nomierināties
Kavējoties pie ekspozīcijas, galvā rodas daudz domu, un ne visas tās iespējams izdomāt līdz galam. Bet arhitekti to ir paredzējuši, piedāvājot materiālā, tonalitātē un formā askētisku interjeru – lai domām ir, kur apstāties un nomierināties. Un gūt estētisku pārdzīvojumu. Arī Zudušā štetla ārtelpa kalpo šim mērķim – tas ir ainavu dārzs ar smilgu skupsnu, sārtu pelašķu un ziedošo savvaļas burkānu ieslēptiem celiņiem un vietumis ierīkotiem soliem. Pieticīgo pļavas augu jūrā šur tur iemests pa košākam akcentam, bet tikai mazliet – ehinācijas, kaķumētras, perovskijas, ežziedes. Te ir dīķis ar vilkuvālēm, divas nojumes un daudz pusaugu bērzu, kurus vēl māca turēties pretim vējam.
Ir arī sena kapsēta. Pirms vairāk nekā desmit gadiem šajā kapsētā lietuviešu ebreju kultūras mantojuma pētnieks Sergejs Kanovičs, skatoties uz nezālēm aizaugušo līdzās esošo lauku, izsapņoja zudušo štetlu muzeju – kādu būvi, kas liecinātu par kopienas likteni, neļaujot visam atkal ieaugt nezālēs…
Bija plānots pēc Šeduves iebraukt Šauļos – pilsētā, kas lepojas ar saviem 20 muzejiem. Bet vairs negribējās, piedzīvotais bija pārāk jaudīgs, tāpēc ieturējām maltīti ceļmalas krogā un devāmies mājup.
