Rīga +21°C 
Modernais medus
«Atvedusi pirmo saimi, klausījos bišu zumēšanā, zumēju pretī kā bite un mēģināju saprast, kā viņas jūtas,» atceras uzņēmēja Agnese Ležnina.
Pirms kovida Agnese bija iekrājusi naudu ikgadējam ģimenes braucienam uz Tenerifi, taču sākās pandēmija un ceļojums nenotika. Kādu dienu sociālajos medijos viņa pamanīja neparastu Austrālijā izgudrotu bišu stropu Flow Hive. «Man ļoti patīk inovācijas un tehnoloģijas, tāpēc strops uzreiz iekrita sirdī – vizuāli skaists, ar lodziņiem, pa kuriem vērot bites, turklāt medus iegūšana ir ļoti vienkārša, jo tas no stropa iztek pats. Mūsu ģimenē ir tradīcija sestdienās un svētdienās cept pankūkas, tāpēc pašu iegūts medus bija tieši tas, kas vajadzīgs,» stāsta Agnese.
Strops no Austrālijas
Moderno stropu radījuši Austrālijas biškopji – tēvs un dēls Stjuarts un Sīders Andersoni. Savu ideju viņi publiski prezentēja 2015. gadā, bet tās izstrāde un izmēģināšana bija ilgusi aptuveni desmit gadu. Stropam ir īpaši rāmji, kuru šūnas bites piepilda ar medu un aizvāko. Kad medus gatavs, dravniekam ar īpašu atslēgu jāpagriež mehānisms. Šūnu daļas nobīdās, medus notek rāmja apakšējā kanālā un pa caurulīti ieplūst burkā. Pēc mehānisma aizvēršanas bites šūnas atkal sakārto un piepilda.
Agnese saka: «Man vienmēr patikušas bites un medus, taču no bitēm bija bail. Šāds strops man derēja, jo medus iegūšanai nav lieki jātraucē bites. Tā es pasūtīju pirmo stropu. Kad par savu pirkumu pastāstīju mammai un paziņoju, ka ceļojumam iekrātā nauda ir lietderīgi iztērēta, viņas pirmā reakcija bija: «Vai, meitiņ, tu traka esi?! Mūsu rados nekad neviens nav bijis dravnieks.» Tikmēr 2020. gada 2. maijā mans strops no Austrālijas bija klāt. Pēc mēneša nopirku vēl divus stropus – lai katram bērnam ir savs.»
Konsultācijas barterā
«Sākumā mēģināju saprast, kādu bišu šķirni izvēlēties, jo nosaukumu ir daudz un bites ir ļoti dažādas. Kad ieraudzīju šķirnes nosaukumu – karnika, nolēmu: dzīvoju Carnikavā, tāpēc man jāņem tieši šīs bites. Vēlāk dravnieki paskaidroja, ka karnikas ir vienas no mierīgākajām bitēm.
Sirds pa muti lēca ārā, kad vedu mājās pirmo bišu saimi. Kā es biju uztraukusies!
Vienā rokā turēju biškopības grāmatu, bet otrā – bišu saimi ar tūkstošiem bišu, kas kaut kā bija jāievieto stropā.
Tolaik biju iestājusies universitātē, mājās trīs bērni, darbs un visi pārējie pienākumi – biškopības kursiem laika neatlika, tomēr doma par nopietnāku mācīšanos nekur nav pazudusi. Sāku apzvanīt vietējos Carnikavas dravniekus, lai lūgtu padomu. Ne visi vēlējās dalīties pieredzē, jo daži mani uztvēra kā iespējamu konkurenti. Jau no paša sākuma uzsvēru, ka man bites nebūs biznesam – tās būs pašas priekam un ģimenes palutināšanai ar svaigu medu.
Kad pieķeros kādai jaunai nodarbei, man par to vajag uzzināt iespējami daudz. Izbraukāju lielu daļu Latvijas biškopības veikalu un iegādājos gandrīz visu iespējamo papildaprīkojumu. Biju nopirkusi pat bišu māšu audzēšanas komplektus un citas lietas, ko iesācējs ar dažiem stropiem parasti nepērk. Dravnieki, kuri ieradās pie manis sniegt konsultācijas, saķēra galvu: «Ak Dievs, Agnese, ko tu esi sapirkusi? Pusi no tā visa tev nekad nevajadzēs!» Tad mums izveidojās savdabīgi bartera darījumi – viņi mani konsultēja, bet es pretī devu lieko inventāru, ko biju aizrautībā sapirkusi.»
Zumēju kā bite
«Manam modernajam stropam ir divi stāvi. Apakšējā dzīvo bišu saime un karaliene, bet augšējā daļā atrodas medus rāmīši. Starp abām stropa daļām ir mātes šķirsiets, tāpēc karaliene augšā netiek un tur atrodas tikai tīrs medus. Stropa augšējā daļā ir lodziņi, pa kuriem var redzēt, vai šūnas jau aizvākotas. Sākumā pa tiem skatījos gandrīz katru dienu – man ļoti patīk meditēt, vērojot bites.
Atvedusi pirmo saimi, sēdēju pie stropa un runājos ar bitēm: «Sveikas, manas meitenes, mēģināsim sadraudzēties.»
Klausījos bišu zumēšanā, zumēju pati pretī kā bite un mēģināju saprast, kā viņas jūtas.
Ievēroju: ja kustos straujāk, bites kļūst nemierīgākas. Lūdzu viņām, lai nedara man pāri, lai nedzeļ, un mums izdevās sadraudzēties. Visu laiku ar bitēm runājos, kustējos lēnām, bet centos nepieciešamo izdarīt iespējami ātri. Visu šo gadu laikā man iedzēlusi tikai viena bite – agrā pavasarī, kad gribēju pārbaudīt, vai bites jau ir modušās un vai tām visa pietiek.
Vietējie dravnieki stāstīja, ka savus stropus ved uz Kadagu un citām vietām, kur pieejami nektāraugi. Kā gan es, nepieredzējusi biteniece, kraušu stropus un kaut kur vedīšu bites? Ienāca prātā cita doma – kāpēc bites jāved pie nektāraugiem, ja nektāraugus varu atvest pie bitēm? Nopirku sēklas un dziedādama sēju facēliju un citus nektāraugus. Tie ziedēja, bites palika mājas tuvumā, siltumnīcā raža bija krietni labāka, bet rožu dārzs pie dīķa sāka ziedēt vēl krāšņāk.»
Medus tek burkā
«Pirmā medus tecināšana bija ārkārtīgi aizraujoša. Nezināju, cik daudz medus būs. Biju sagatavojusi burciņas – rūpīgi izmazgātas un izkarsētas, vāciņi nopulēti. Bet medus tecēja un tecēja vēl un vēl. Mainīju burciņu pēc burciņas, līdz sapratu, ka tomēr būs par maz, un steidzos uz veikalu piepirkt vēl.
Ar pirmā medus prieku un emocijām dalījos sociālajos medijos. Radi un draugi stājās rindā – visi gribēja medu. Pati turējos pie pēdējās burciņas un gaidīju, kad bitītes sanesīs atkal. Šā gada sākumā man bišu nebija, bet tagad – atkal ir, un man atkal būs savs medus.
Vērojot bites, saprotu, cik liels spēks ir komandā, – viens pats nav darītājs. Tas man atgādina, ka gan darbā, gan ģimenē visiem jāsadarbojas un citam citam jāpalīdz. No bitēm var mācīties arī strādīgumu. Ne velti saka – čakla kā bitīte. Bites mani ļoti nomierina. Viņas iemācījušas man nesteigties un visam pieiet ar vēl lielāku mīlestību.»
