Rakstnieks Zigmunds Skujiņš. Kautrais nekautrīgais. Latvijas dārgums

Zigmunds Skujiņš. Arī viņš ir Latvijas dārgums. No Spilves pļavām nācis, vien astoņus gadus jaunāks par valsti, maģiski dzīvesgudrs, paradoksāls un jauneklīgs. Viena no spožākajām personībām mūsu literatūrā. Populāro romānu Gulta ar zelta kāju (1984), Siržu zagļa uznāciens (2001) autors. Kad viņa Kailumu 70. gadu sākumā izdeva Amerikā, padomju cenzūra romānu uz divpadsmit gadiem ierakstīja nevēlamo darbu listē.
Dzīvesstāsts
Ineta Meimane
IEVAS Stāsti
6. augusts

Drukāt

Saglabāt

Foto: Dmitrijs Šuļžics ( F64)

Skujiņa romāns Miesas krāsas domino (1999) iekļauts Latvijas kultūras kanona paplašinātajā sarakstā. Tulkots desmit svešvalodās, daudzos miljonos eksemplāru. Jaunvārdu vaļasprieks, tālrāde ieviesējs…

Šobrīd rakstniekam vairs intervijas nepatīk, par savu dzīvi visu esot jau pasacījis rakstos. Tāpēc viņu mazliet aprunāsim. Mums stāstīs rakstnieka meita Inga Skujiņa, tekstilmāksliniece un tulkotāja no angļu valodas. Par laimi, mans diktofons glabā arī nepublicētu sarunu ar Zigmundu Skujiņu pirms viņa 90. gadu jubilejas pirms diviem gadiem. Tā bija saruna par dzīvi un brīnumiem. To arī jums atklāšu. Toreiz rakstnieks cieši uzsvēra, ka vairs neko jaunu nerakstot:

«Savu esmu padarījis. Pārlasu tapušo, un man lielākoties nav jākaunas par kvalitāti. Bet manas dzīves svaru svērs citi.»

Brīnums, bet, kā man pačukstēja rakstnieka krustdēls, literatūrpētnieks Jānis Oga, pašlaik topot atkal jauna Zigmunda Skujiņa grāmata – Skujiņš. Aplikācija par rakstnieku un laikmetu. Tajā būs apkopoti komentāri agrāk publicētiem darbiem un šobrīd tapušās pārdomas par laiku. Redz, kā.

Bet toreiz sarunā Skujiņš uzsvēra, ka viņa dzīve vispār esot brīnumiem pilna. «Nodzīvot manu mūžu un neticēt brīnumiem pats par sevi būtu brīnums. Esmu dzimis Ziemassvētku naktī. 17 gadu vecumā vācieši mani aizrāva karā, pēdējā iesaukumā, 1944. gada augustā, bet karojis neesmu nevienu stundu – ne pats esmu uz kādu šāvis, ne uz mani ir šauts.

Uz savas ādas izjutu kara agoniju. Rakām zemi, taisījām nocietinājumus… Un, zināt, ko es izdarīju? Iešāvu sev rokā! Aizņēmos revolveri, uzliku uz rokas rupjmaizes gabalu un iešāvu. Par to draudēja nāvessods… Bet nekad to nebūtu darījis, ja tā būtu bijusi Latvijas armija. Varēja būt asins saindēšanās, bet – neķēra ne kaulu, ne nervus. Arī tas ir viens no brīnumiem. Ar sanitāro vilcienu mani aizveda līdz Dānijas pierobežai.

Nu, ko es iešu 1945. gada janvārī cīnīties par Lielvāciju? Neesmu taču traks, ka, bēgot no vāciešiem, sākšu cīnīties ar krieviem.

Visas lidmašīnas, kas slaucīja Vāciju no zemes, lidoja mums pāri, aiz sevis vilkdamas baltas strīpas, taču mums apkārt – klusums un miers. Beigās notika fantastika – man iedeva izziņu, ka jādodas meklēt savu karaspēka daļu un… palaida! Es gāju savu gaitu lielajā Vācijā, un atkal – brīnums. Vienu dienu gāju pa ielu un skatos: pretī nāk mani latviešu puikas – Kirke, Plociņš un mans sirdsdraugs Andrejs. Arī nebija karojuši, pa jūrmalu vandījušies… Brīnums!»

Ticība brīnumiem

«Brīnumiem es ticēju jau tad, kad rakstīju savu pirmo romānu Kolumba mazdēli. Kolumbs neatklāja Ameriku, viņš atklāja brīnuma shēmu: mūs vada Lielais Nezināmais. Kolumbs meklēja ceļu uz Indiju, bet nonāca Amerikā. Gribēja vienu, bet notika pavisam kas cits. Apstākļi tā izkārtojās. Es ticu brīnumiem, kas sagatavo apstākļus, kas palīdz šīs iespējas īstenot.»

1940. gadā es biju pionieris, viens no pirmajiem – atjaunojām brīvās Latvijas pionieru organizāciju, kuras galvenais patrons bija Rainis.

«Manos Rakstos ir tāda bilde, kur Rainis ir kopā ar sarkanajiem pionieriem, un mūsu Iļģuciemā arī tādi bija. Man toreiz bija kādi trīspadsmit gadi, kad svinēja Starptautisko jaunatnes dienu. Un – brīnums – es kopā ar Sudmali, Berklavu, ar pirmo Latvijas jaunatnes delegāciju Maskavā tiku vērot svētkus. Neviens jau nesaprata, kas notiek. Prezidents bija Ulmanis, bet notika mistiskas lietas – parādījās Kirhenšteins, sociāldemokrāts, no Somijas atbrauca sociāldemokrāts Bruno Kalniņš…»

«Toziem man vajadzēja ziemas mēteli – biju ļoti izaudzis, tādēļ vasarā aizgāju uz Padomju Jaunatni pie galvenā redaktora Rafaela Blūma par izsūtāmo zēnu. Mans uzdevums bija vēlu vakarā vienpadsmitos aiziet uz aģentūru LETA Vecrīgā pēc pēdējām ārzemju ziņām un aiznest uz redakciju Blaumaņa ielā. Strādāju vienu mēnesi līdz skolai, nopelnīju 40 latus, par ko mierīgi iznāca kārtīgs ziemas mētelis. Bet pa to laiku lati tika pielīdzināti rubļiem un – mētelis jau maksāja 240 rubļu. Nekāds mētelis vairs neiznāca… Kaut kā bija jāiztiek.» 

«Rudenī pār mājām zemu lido gulbji baltiem spārniem. Bērnībā man šķita, ka tie varētu būt eņģeļi, tā varētu lidot sargeņģeļi. Novelē Poruka nakts Rīgā par tiem rakstīju. Un dzīve apliecina, ka neesmu nemaz bijis tik dumjš: ik brīdi esmu sargāts. Dzīvē tas piepildījās: ik brīdi kāds mani sargāja un virzīja.

Nevienu savas dzīves izšķirošu pagriezienu neesmu apzināti plānojis, allaž esmu tiem pievests. Kā hokeja ripa esmu izvadīts cauri dzīvei.

Un mani eņģeļi bijuši satiktie cilvēki. Tie, kuri izrādījušies ļoti cilvēcīgi un man palīdzējuši. Tā arī nonācu literatūrā. Kā Rozentāla mākslas vidusskolas audzēknis reiz Padomju Jaunatnes redakcijā ienesu parādīt savus zīmējumus. Redaktors mani pazina vēl no izsūtāmā zēna laikiem. Viņš teica – mākslinieku mums nevajag, bet pamēģini rakstīt. Dabūju darbu! Tūliņ ielika par speciālkorespondentu ar fantastisku 880 rubļu algu un honorāru vismaz 400 rubļu. Biju bagāts cilvēks – mātei Iļģuciemā nopirku govi. Ja varēja izslaukt 15 litru piena, tad arī māte bija bagāta.»

Stāstnieks

To, ka apveltīts ar neparastu stāstnieka talantu, Skujiņš sapratis ap trīsdesmit gadu vecumu, tad arī nolēmis savu dzīvi veltīt literatūrai. «Rakstnieka vissvarīgākais darbarīks ir temperamentīgs modinātājpulkstenis. Tas ir mans simbols laikam. Rakstnieks laiku pārvērš darbā. Kad biju jauns un daudz rakstīju, labākais laiks bija agros vasaras rītos, četros, mazā gaismiņā – tad spēks ir iekšā, galva strādā.»

Vismaz lappuse dienā – tāds bijis Skujiņa obligātais literārās jaunrades minimums gadu desmitiem, un ik pārgadus iznākusi jauna grāmata, tirāžas – milzīgas.

Rakstnieka meita uzsver, ka apzīmējums komercrakstnieks viņas tēvu nebūt neapvaino. «Katrs par savu darbu grib saņemt atlīdzību. Ja kāds raksta tikai tādēļ, ka ir tāda tieksme, tad jau viņš ir traks. Tas ir mīts par pilnām atvilktnēm un rakstīšanu bez maksas. Protams, nekas nav vienkārši. Tikt pie publicēšanas bija grūti – tikai viena daiļliteratūras izdevniecība un visvisādi sieti. Sarežģīti un savā ziņā pretīgi. Tēvs juta milzīgu atbildību – vajadzēja uzturēt ģimeni. Jā, un strādāja agri no rītiem.

Atceros, kad mēs dzīvojām Dubultos un viņš strādāja Dadzī, tad cēlās četros, gāja uz jūrmalu paskriet, tad strādāja līdz braukšanai uz darbu. Kad divus gadus rakstīja Jakubānam teātra recenzijas, tad vakaros gāja uz izrādēm un pēc tam pa nakti rakstīja. Man viņa bija žēl – jo vairs jau nebija tik jauns, otrā rītā mamma pārrakstīja un tad veda uz redakciju. Jā, tēvs raksta tikai rokrakstā. Māk kaut ko uzklapēt datorā, bet nekad pats to nav darījis.

Kad Rakstnieku savienība vēl nebija uzcēlusi sev māju par Litfonda līdzekļiem, rakstniekiem iedeva dzīvoklīšus šur un tur pa citām mājām. Dzīvojām Patversmes ielas komunālā dzīvokļa pusotrā istabā uz trijiem, otrā istabā – Jānis Plotnieks un viņa sieva Maiga. Kad Plotnieki dabūja atsevišķu dzīvokli, tad lielajā istabā ienāca Lija Brīdaka. Blakus mājā dzīvoja Vāczemnieks ar savām meitenēm.

Tēvs strādāja Padomju Jaunatnē, kur tolaik publicēja stāstus, tos ievadrakstus jau neviens nevarēja palasīt, bet stāstus gribēja.

Arī tēvs sāka stāstiņus rakstīt. Vēlāk viņš Rakstnieku savienībā mazliet konsultēja jaunos literātus. Un – kā izlasīju jaunajā grāmatā, ko tagad uztaisījis, – tajā dienā, kad viņam pateikts, ka jaunos rakstniekus vajadzētu pieskatīt arī politiski, viņš uzrakstījis atlūgumu. Un viss. Tajā brīdī tēvs palika bez darba, ar mazu bērnu un nestrādājošu sievu. Viņam bija jāraksta, viņš bija ģimenes maizes devējs. Uzticams cilvēks būdams, viņš arī to pildīja.»

Viņam bijis miljoniem iespēju nīkt ar gudrām runām pie šņabja pudeles, spaidot končikus izdzertās tējasglāzēs… Bet tāda bohēma tēvu nekad nav interesējusi

Stilīgais autors

Skujiņš ir stilīgs autors. Palasiet kaut vai 1964. gadā tapušo romānu Fornarina – tik moderns un enerģētiski fascinējošs stāsts par meiteni, mākslinieka mūzu – kā Rafaela Fornarina –, kas dodas strādāt uz triecienceltni… Inga Skujiņa zina teikt, ka tēvs jaunības laika darbus «negrib ne atcerēties, ne par tiem domāt. Tad es biju cits cilvēks – viņš saka. Tad es biju muļķis, uzrakstīju Fornarinu, un slikti, ka to darīju. Bet ja tā padomā – nemaz nav padomiski. Vai tad šodien nebūvē? Mainās valsts iekārtas, bet dzīve jau nemainās.»

Un – lasītāju vēstuļu kalni – jau kopš pašiem pirmajiem romāniem. «Cilvēki viņam ir rakstījuši šausmīgi daudz. Tolaik biju maziņa, bet atceros, kā katru dienu pienāca kādas desmit vēstules. Uz rūtiņu papīra, izplēstas no burtnīcas, no cietumiem, no karaspēku daļām, no bibliotēkām, teātriem… Krājās čemodānos, kastēs. Dažas krievu valodā rakstītas vēstules atnāca vēl arī relatīvi nesen – par Gultu ar zelta kāju

Inga uzsver, ka Skujiņš labprātāk ar cilvēkiem komunicējot rakstiski nekā aci pret aci. «Lai sevi pasargātu no komunikācijas, nevēlas runāt pa telefonu, grūti satikt cilvēkus uz ielas. Saka labdien un nezina, ko tālāk darīt, un citi tad domā, ka tēvs ir augstprātīgs. Bet nē – kautrīgs.

Viņš ir slikts runātājs, jo ir kautrīgs cilvēks, tāds bijis kopš bērnības un tieši tāpēc, manuprāt, kļuvis par rakstnieku.

Un kautrību viņš maskē ar izaicinošu uzvedību… Viņš stāsta gadījumu, kad mācījies otrajā klasē. Nāk Lieldienas, vajag pūpolus, visi izskrien ārā un skatās, kur tos dabūt… Tēvs iet pa mazu ieliņu un saimnieka atvēzienā rāda uz kokiem – nu skatieties, vai tad nav pūpolu? Nu ejiet, lauziet! Un tie puikas iet arī. Bet izrādās, ka tas ir svešs dārzs, lamādamies nāk saimnieks, ķer puikas aiz auss un stiepj atpakaļ uz skolu. Skujiņš vainīgs! Jo teica – ejiet, lauziet.»

Skujiņa kautrība rezultējusies arī krāšņā vēstuļu draudzībā. Vesela paka vēstuļu no Imanta Ziedoņa, paka no Veltas Sniķeres, Ritas Gāles. «Vēstules tika arī man, īpaši atceros bērnībā sūtītās,» stāsta Inga. «Tēvs uz pāris mēnešiem bija paņemts dienestā pie Kaļiņingradas, tā sauktajos sboros. Rakstīja mammai un man arī. Tas bija tik īpaši – sešos gados saņemt vēstuli no tēta. Tur bija zīmējumi un pat dzejoļi. Ja Dreslers ir dzejnieks, tad Skujiņš arī. Mums mājās nav bijušas nevienas brokastis, kad nebūtu uzrakstīts kāds pantiņš. Un apsveikuma kartītes viņš arī neraksta vienkārši tāpat, bet – ar dzejoli. Tās ir rīmes, bez šaubām.»

Precīzs trāpījums

Vai nu cilvēki Skujiņu ar siltu sirdi pieņem, vai ienīst, tā saka meita. Jo viņš ļoti sāpīgi spēj trāpīt. «Viņš man ir pateicis tā, ka esmu plēsusi savus darbus, raudājusi. Arī lietišķās skolas laikā. Atnāk, nostājas aiz muguras un pasaka trīs vārdus. Un tie ir graujoši. Bet patiesi. Tagad atceroties domāju – nu, protams, šausmas, citu neko jau nevarēja pateikt…

Neordinārs cilvēks ar neordināru domāšanu. Esam nodzīvojuši kopā sešdesmit gadus, bet es nekad nevaru paredzēt viņa reakciju – patiks vai nepatiks, gribēs vai negribēs… Un viņa mērķis nav otru nokaut.»

Viņš vienkārši un skaidri pasaka – balts ir balts un melns ir melns. Subjektīvi, protams, bet bieži tā ir patiesība. Ja negribi dzirdēt viņa domas, tad viņam netuvojies.

Mūsu sarunā pirms diviem gadiem Zigmunds Skujiņš sacīja, ka dzīvojis vienos eņģeļos – gan darbā, gan privātajā dzīvē. Draugus pie manis «kāds» atsūta, viņš teica. «Cilvēki, kurus iemīlam, kļūst par mūsu dzīves daļu. Tāda bija arī mana draudzība ar ķirurgu Vitālu Ogu, arī literātu un dzejnieku. Kad viņš nomira, viņa dēls Jānis vēl bija pavisam mazs. Es Vitālu izvadīju, tās dienas runa nodrukāta manos Rakstos, kur par Vitālu rakstu.»

Inga Skujiņa: «Vitālam Ogam uz manu tēvu bijusi liela ietekme. Romāns Gulta ar zelta kāju nebūtu radies, ja nebūtu šīs draudzības. Viņi iepazinušies agros jaunības laikos, kad Vitāls spēlējis teātri Āgenskalna ģimnāzijā, un mans tēvs arī pa teātriem riņķojis – tad elektriķis, tad dekorāciju gleznotājs… Pēc tam abi satikās Rakstnieku savienības poliklīnikā, kur Vitāls bija galvenais ārsts. Es, mazs skuķis, biju salauzusi atslēgas kaulu, un poliklīnika vēl nebija īsti ievākusies savās telpās. Vitāls sēdēja tukšā istabā uz ķebļa, paņēma mani starp ceļiem, salika kaulus un ieģipsēja, un tā viņu sāku pazīt arī es.

Kopā laivojām pa upēm, braucām uz Ainažiem, braucām sēņot. Īsts ģimenes draugs, jā. Katru vakaru, kad Vitāls brauca mājās uz Bulduriem, vienmēr pie mums Lielupē iebrauca. Un, kad ar mammu gājām uz tirgu, viņa teica – jānopērk tas, jo Vitālam garšo, un šis, jo viņam garšo… Kad Vitāls aizgāja, laiki bija grūti – Jānīša mamma viena pati ar diviem bērniem. Savukārt manam tēvam droši vien būtu gribējies dēliņus… Un viņi bija. Tā viss sanāca. Un tagad Jānis daudz dara.»

Viņš īsteno savu sapni: izdevis pilnu Zigmunda Skujiņa literāro mantojumu – Rakstus desmit sējumos un līdz šim plašāko Skujiņa noveļu izlasi Dziļurbums laikā.

Mantojums

Kas Ingā ir no tēva Zigmunda Skujiņa? Ļoti daudz, viņa atbild. Arī mākslinieciskās intereses – noteikti no viņa. «Ģenētiski, no paaudzes paaudzē cilvēki manto kādas noslieces, un es ģimenē tāda neesmu vienīgā – māsīca Gundega Strauta ir lieliska vitrāžas māksliniece, viņas dēls Kristaps Strauts ir tēlnieks… 

Arī man, tāpat kā tēvam, nevedās eksaktās zinātnes.

Brīnišķajā 49. vidusskolā biju teicamniece, visu iemācījos, bet tālāk ķīmijas prasmes attīstīt negribēju. Pamatskolas beigās vecākiem pateicu – iešu kaut ielas slaucīt, bet vidusskolā nepalikšu. Tad vienīgais ceļš bija Lietišķās mākslas vidusskola, kur man ļoti gribējās iekļūt. Pēc daudziem gadiem, kad mainījās laiki, sapratu, ka ar savu mākslošanu nekur tālu netikšu, visa mūsu ģimenes sistēma ir tāda, ka man ir jāiet darbā, tādēļ izmācījos Universitātē angļu valodu un septiņus gadus nostrādāju skolā, mācot angļu valodu.»

Esmu Skujiņa absolūti īpašais cilvēks, Inga saka. «Viņš manī ieguldījis ļoti daudz laika – parādījis visu Rīgu, vecpilsētā izrādījis visas mājas, izvadājis pa kāpņutelpām… Izstāstījis Latvijas kultūrvēsturi, vadādams pa kapsētām un rādīdams pieminekļus. Viņš mani ir vedis rādīt Krimu, Tallinu, Pēterburgas muzejus… Viņš mani ir ņēmis līdzi uz Londonu.»

Pie brīnumiem Zigmunds Skujiņš pieskaita arī to, ka vienmēr varējis rīkoties, kā pats grib. Teiksim, ka, komjaunietis būdams, padomju gados gājis uz baznīcu, tērpies frakā. «Man būtu jābūt vislielākajam čekistam, bet es nebiju. Un tik un tā esmu apceļojis visus kontinentus.»

Skujiņš ir laikmetu savienotājs. Tā ir viņa laime un nelaime, atzīst meita. «Viņš tagad ir tik vecs cilvēks, ka, izgājis vairākiem režīmiem cauri, mazliet iemantojis paredzēšanas spējas. Vienmēr labi jutis briesmas, jo patiesībā visas šīs sistēmas ir līdzīgas. Un kas ir vara? Tie ir cilvēki. Manu tēvu nevar pakļaut, pie visām varām viņš saglabājis neatkarību. Neiestājās partijā un ar to aizkaitināja daudzus cilvēkus, neattaisnodams uz viņu liktās cerības.»

Bijušas reizes trīs, četras, kad viņš kārtīgi ņemts aiz čupra. Kā bērns atceros, ka pāris reizes tēvs ir saukts uz čeku. Bet arī tās cerības viņš pievīlis. Un sekas jūt līdz šim laikam – cilvēki jau nepiedod.

Inteliģents

Skujiņš allaž izstarojis pirmskara modernā inteliģenta galanto tēlu. Švīts, kam daudzi gribējuši līdzināties. Pieskaņotas kaklasaites, rakstnieku kongresā viņam vienīgajam: krūšu kabatā – puķe. Mans diktofons glabā Skujiņa sacīto, ka apģērbs tā pati zvēra āda vien ir, arī ar maskēšanās un iespaidīgas izrādīšanās funkciju. «Es tiekot uzskatīts par konservatīva džentlmeņa etalonu. Ne dzīvē, ne literatūrā neesmu dzinies pakaļ modei vai glorificējis lietas.»

Jā, kvalitāte mani magnetizējusi vienmēr, pa visām līnijām. Kvalitāte – bez ākstībām. Bet ar ģērbšanos jau laikam ir tāpat kā ar balsi, savu tembru nekur nepaslēpsi.

Rakstnieka meita domā, ka diez vai tēvs cenšas būt elegants. Vienkārši – necieš nevīžību. «Šobrīd, kad visi tie kundziņi staigā apkārt nopucēti no galvas līdz kājām, viņam tas vairs neinteresē. Padomju laikos, kad cilvēki bija nolaidušies, nepucēja kurpes un bija ar mieru staigāt trīs gadus negludinātās biksēs, viņš par spīti pucējās. Viņam ir kādi savi ideāli, kādi standarti, ko jaunībā pieņēmis. Un tā arī dzīvo.

Viņš arī man ir prasījis – kāds ir tavs vīrieša ideāls. Ideālam vienmēr ir jābūt, viņš saka, – kā gribētos, kā patiktu… Piemēram, Patversmes ielas dzīvoklī tēvs no smaržīgas kastītes allaž eleganti izņēma Kubas cigāru, man ļoti patika. Tagad – uzvelk tumšsarkanos rītasvārkus, apsien kakla lakatu un piesprauž valsts karodziņu.»

Nesanāca gleznotājs

Skujiņš tiešām varēja būt gleznotājs. Jo ne vien rozentāļos skolojies, bet, kā Inga saka – tēvs redz gleznās, ģērbjas gleznās. «Kādreiz pats ir funktierējis – kā būtu, ja būtu, bet… Uldis Zemzaris viņam pat kādreiz ir uzdāvinājis krāsu kasti, molbertiņu. Gan laukos, gan Rīgā arī man taču ir molberti, ko lietot. Mans vīrs (Tēlnieks Juris Zihmanis – I. M.) viņam zīmējamos albumus ir dāvinājis. Lai taču kaut ko dara… Nē, tēvs tiem neķeras klāt. Negribu, viņš saka, – neesmu profesionālis, nav trenēta roka, negribu pieķēpāt pasauli.

Ļoti kritisks pret diletantismu. Jo apzinās, ka viņa darbošanās nebūtu ģeniāla. Bet atzītu tikai to, kas ir virs normālā. Viss, kas ir normā, viņu neinteresē.

Tāpēc arī pret manu darbošanos tēvs allaž bijis kritisks. Nekādu talantu manī noteikti nav saskatījis. Atceros atmiņas no bērnības. Skolā vajadzēja zīmēt ziemu, un es kaut ko tur nevarīgi, švaki vilku ar savu krāsu zīmulīti… Tēvs ieraudzīja. Ko es bakstoties, vajag taču sprādzienu. Nenoturas, paķer zīmuli, turpat manā skolas burtnīcā iezīmē savu ekspresiju – uztaisa sarkanu ziemas sauli, putnu, kas guļ nosalis ar kājām gaisā. Viss tāds liels un spilgts. Nesu burtnīcu skolotājai, no kauna mirdama, jo bija taču labi redzams, ka nav mans darbs. Dabūju pieci. Tāds tēvs ir – impulsīvs un temperamentīgs…»

Jā, kaunīgs un nekaunīgs vienlaikus, saka Inga. Viens no pirmajiem savos darbos sāka runāt par kolēģiem rakstniekiem un literātiem citādi – cilvēciski, neparasti. Padomju novienādotā ikonogrāfija Skujiņam bija garlaicīga. «Tajā pašā laikā viņam ir ārkārtīgi augsti morālie un ētiskie kritēriji. Šajā ziņā tēvs ir absolūts veco laiku cilvēks.

Mūsdienās ir iets tālāk – Rainī un Aspazijā rakņājas līdz aknām, līdz fizioloģijai un medicīniskām diagnozēm. Skujiņš šai robežai nekad nepārkāpj pāri, viņa morāles slieksnis ir ļoti augsts.

Viņam ir daudzas tādas kastītes, mapes un piezīmju blociņi, uz kurām uzrakstījis – «Publicēt tikai pēc manas nāves». Nezinu, kas tur ir. Ne jau noslēpumi, kas pašam varētu kaitēt. Drīzāk vēsturiska informācija, kas šodienu neizmaina, tāpēc lieki to nevajag cilāt. Viņš saka – es daudz ko zinu, bet negribu tīšuprāt sāpināt cilvēkus.»

Mīlestība

Toreiz, pirms diviem gadiem, ar Skujiņu runājām arī par mīlestību. Jautāju, kādas īpašības viņš meklējis sava mūža sievietē? «Ar aci tas nav redzams,» rakstnieks atbildēja. «Nekad nebiju domājis par seksualitāti vai meklējis Bārbijas skaistumu. Nekā tamlīdzīga. Mīlestība vienmēr man bijusi garīgs piedzīvojums. Bet negribu teikt, ka mūsu dzīve ar sievu Valdu bijusi kaut kādā veidā nepiepildīta. Bija visnotaļ piepildīta. Kaudzēm! Gandrīz visu, ko vien dzīve var dot, esam dabūjuši.

Valda jau nebija mana pirmā mīlestība… Ļoti netālu no Valdas sākumā bija cita. Bet Dievs saprata, ka ir kļūdījies.

Mana sieva Valda arī bija viens no mana mūža eņģeļiem. Viņa veltīja man savu dzīvi. Bet nedomāju, ka ziedojās. Jo bija ļoti laimīga, to pasacīs jebkurš, kurš viņu pazina. Gadu gaitā Valdai pagura sirds, bet viņa vēlējās nodzīvot līdz mūsu 50. kāzu jubilejai. Tieši piecdesmit gadus arī nodzīvojām. Viņa sagaidīja arī manu pēdējo romānu – Miesas krāsas domino… Īsi pēc tam viņa aizgāja ļoti viegli – gaidot draudzeni pie trolejbusa pieturas pretī Operai. Saļima un aizgāja… Zelta kāzās vilktais zeltītais kostīms bija arī viņas pēdējais tērps.»

Inga pārliecināta, ka mammu var uzskatīt par sievas un sievietes ideālu – dzīvesgudra, saprotoša un izdarīga. «Skolā mamma bija teicamniece, gribēja studēt medicīnu, bet netika augstskolā, jo dabūja četri krievu valodas eksāmenā. Tad iestājās Lauksaimniecības akadēmijā. Tad rados es… Bet man nekādi nesanāktu uzrakstīt skumjo stāstu par traģisko bērnību, jo vecāki bijuši spiesti pamest mājas dzīvi un iet vergot.»

Man bija ļoti laimīga bērnība, jo – mamma atteicās no karjeras. Viņa palīdzēja tēvam un audzināja mani.

Inga jau gadiem ir pārņēmusi to garīgā balsta uzturēšanu, ko ģimenei agrāk sniedza Valda. «Jā, mammas aiziešana bija katastrofa. Tēvam bija noplēsta puse. Kad atnācām mājās no kapsētas, viņš tā arī teica – nu, tad tagad ir viss… Turpmāk es savas lietas noliku malā un pieslēdzos tēvam.»

Skujiņa popularitātes un ietekmes šlepe Ingas dzīvē ir traucējusi vai palīdzējusi? Viņa saka – drīzāk traucējusi. «Varbūt arī es kādreiz būtu kaut ko uzrakstījusi… Bet ar savu vārdu to vienkārši nespēju. Ar pseidonīmu? Varēju. Bet – vairs jau nē. Ticu liktenim – viss notiek tā, kā vajag.»

Realitāte

Inga domā, ka Skujiņš vienmēr dzīvojis drusciņ augstāk par reālo dzīvi, distancēdamies no tās. Tāds viņš esot piedzimis. Protams, tas pārējiem uzliek slogu vilkt arī viņa realitāti. «Jā, un tas nāk līdzi jau paaudzēm. Viņa tēvs agri kļuva invalīds, asinsvadu sašaurināšanās dēļ zaudēja kājas, un ģimenes ikdienas rūpes plūda pa sieviešu līniju. Tā arī turpinās – tēvu ikdiena neinteresē. Viņam tikai vajag, lai ir smuki. Ēdiena arī – maz, bet krāsaini. Tēvs nekādā gadījumā nav pedants. Ap viņu var būt arī absolūts haoss, taču tā ir sistēma, kurā viņš perfekti orientējas.»

Vai Skujiņš vispār prot gatavot ēdienu? Nezinu, atbild Inga. Jo ēdiens viņam allaž ticis pasniegts.

«Tēvam rit 92. gads, un mūslaiku modi ar pārtikas glorificēšanu viņš nevar īsti novērtēt un saprast. Šobrīd tēvs pret ēdienu izturas skeptiski atturīgi. Vislabprātāk laikam pārtiktu no tabletēm. Viņam ir atmiņa, ka garšo «kartfeļu, grūbu zupa». Laikam taču bukstiņu biezputrai līdzīga, pielej tikai pienu. Kad viņam tādu pasniedzu, viņš kritizē – neesot, kā vajadzētu.» (Smejas.)

Garajos gados, kopš Ingas vīrs padarījis gleznainu burvīgo ģimenes lauku māju Vidzemē, arī Skujiņš dzīvo starp Rīgu un Vidzemi… Mūsu sarunā rakstnieks to sauca par savu paradīzes dārzu. «Te ir citas domas. Skaisti koki, Vidzemes mākoņi. Rīta zvaigzne logā. Tas viss te ir, jā, bet te ir arī jāstrādā. Jo labāk darīsi, jo skaistāks viss kļūs. Ar dabu ir jācīnās par līdzāspastāvēšanu. Es galvenokārt cērpu dzīvžogus. Man jau te otra Rundāle.»

Inga piekrīt: «Jā, tur katram ir sava atbildība. Mans vīrs, kurš šajās mājās ieguldījis savu dzīvi, ir mūsu pilskungs. Mans tēvs – mūsu lielais franču dārznieks, viņa uzdevums ir dzīvžogs. Iedzimtā vajadzība pēc estētikas. Vēl pagājušajā vasarā viņš grieza krūmus.»

Jautāju Ingai, vai tēvs ir dalījies ar saviem sapņiem, ko vēl vēlētos piedzīvot. «Viņš ir teicis, ka grib aiziet. Vienkārši. Ar viņu vispār ir tā – šķiet, ka viņš neko nezina no sadzīves, no tehniskām lietām. Un tad negaidot atklājas, ka viņš ir tāds ķeneris – visu saprot, visu redz… Tas ir brīnums. To dzirdu, kad tēvs sarunājas ar manu vīru. Kad viņi runā par lidmašīnām, par ieročiem, izrādās, ka Skujiņš smalki zina šīs lietas. Vispār – nebijis mana vīra, tēvam izrādītos šausmīgi garlaicīga dzīve. Viņš turas pie dzīves galvenokārt tāpēc, ka ir ar ko sarunāties – ar manu vīru.

Un tēvs joprojām ārkārtīgi dzīvo literatūrā. Viņu neinteresē nekas ārpus tā.

Viņš kādreiz Ziedonim teica: «Tu esi pilns ar sevi kā ola.» Es domāju, ka arī tēvs ar sevi ir pilns kā ola. Jānis piegādā jaunās grāmatas, tēvs tajās iekožas… Protams, nespēj pieņemt mūsdienu leksiku, arī tematiku. Bet tad viņš Domuzīmē uziet Kristīnes Želves tekstus un smejas kā kutināts. Pārņemts staigā, citēdams un teikdams – izlasi, izlasi…»

Bet laimes mirkli nevajag idealizēt, jubilejas sarunā sacīja Zigmunds Skujiņš. «Dzīve nesastāv no laimes mirkļiem. Cirkā zvēru dresētājs pēc izpildīta trika lāci atalgo ar cukura graudu. Lielais Dresētājs šad tad arī mūs apbalvo ar īsu laimes saldmi. Pa mazumiņam vien, lai ikdiena nepārvērstos par milzīgu dzimšanas dienas torti.»

«Bet varbūt tēvs slepeni tomēr raksta romānu. Nezinu. Kaut ko viņš tur čabinās. Citādi taču garlaicīgi.»

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs