«Redzēju, ka mūsu tik vitālā mamma kļūst ļoti trausla.» Brīvais kritiens divu nedēļu garumā
Mēs visi zinām, ka vecāki kādreiz aizies, bet – tikai prāta līmenī. Kāda būs šī pieredze un ko tā ar mums izdarīs – vairākums to nenojauš. Divas nedēļas līdz manas mammas nāvei varu salīdzināt ar atrašanos brīvajā kritienā, kur katrs salmiņš, aiz kura mēģināju pieķerties, izrādījās par vāju, lai mani noturētu.
Foto: Shutterstock
Redzēju, ka mūsu tik vitālā mamma kļūst ļoti trausla. Gada nogalē izmeklējumi parādīja, ka vēzis ir atgriezies un šoreiz ar metastāzēm. Taču vēl 1. janvārī abas aizgājām uz kafejnīcu, jo mammai patika būt starp cilvēkiem, izmetām arī loku pa parku. 15. janvārī viņa aizgāja. Pa vidu bija tik grūti izturamā nenoteiktība.
***
Mamma, kas vienmēr radusi ar visu tikt galā pati, neraugoties uz straujo veselības pasliktināšanos, sākumā atteicās nākt dzīvot pie manis. Ar māsu mainījāmies, lai pamīšus pie viņas aizskrietu, bet trauksmi tas nemazināja, jo pavisam reāla bija iespēja, ka pēkšņi kļūs sliktāk un mamma pati nespēs izsaukt palīdzību. Dienā, kad viņa tomēr pārcēlās pie manis un šķita – kādu brīdi tagad dzīvosim mierīgāk, jo krīzes situācijā par viņu parūpēsimies, tā pienāca jau pēc dažām stundām.
Katru dienu, dodoties uz slimnīcu, apmēram pusceļā jutu, kā griež vēderu: bija neizsakāmas bailes, ko ieraudzīšu slimnīcā, un cerība – kaut šodien mammai nebūtu sliktāk, kā bija vakar! Diemžēl katru dienu tā notika.
