Rīga +14°C 
«No sākuma es to neapzinājos, bet, jo vairāk iet laiks, jo vairāk aizdomājos, ka mēs taču neesam sveši cilvēki!» pārdomas par savām attiecībām ar māsu un mammu Agrita uzticējusi savai draudzenei Elvitai.
Agrita stāsta, ka pagātnē viņas ģimene bijusi saliedēta, kopā svinēja svētkus un devās ceļojumos. Šo skaisto atmiņu iedvesmota viņa mēģinājusi komunicēt ar mammu un māsu, taču bez panākumiem. Šova zvaigzne uzskata, ka visas iesaistītās puses nespēj piekāpties sava lepnuma un spītības dēļ.
Agrita esot aizgājusi no mammas mājas bez aizvainojuma un naida. Kad viņa ar bērniem pārvākusies uz Iecavu, cerējusi, ka viss sakārtosies «Atstāju pusatvērtas durvis ar tekstu, ka es esmu atvērta sarunām. Lai nosēžas emocijas, lai nosēžas viss, kas ir noticis. Varbūt tas bija par ātru vai par negaidīti,» spriež viņa.
«Nav jau nemaz tā, ka var nogriezt ar sakni un pateikt: Viss! Man vienalga, ko viņi tur dara un kā viņi tur dzīvo!
Viņiem nerodas jautājums – kā mums iet? (..) Kā mēs jūtamies? Varētu kaut vai parunāties vai atbraukt ciemos.»
«Viņas mūs negrib redzēt, viņas negrib ar mums runāt, tad kāpēc mums ir jāuzbāžas? Vai kāpēc mums ir kaut kas jādara?» neizpratnē ir Agrita. «Es laikam esmu tāda piekāpīgāka, pielaidīgāka un man šķiet, ka jebkuras situācijas jāatrisina runājot. Ir vieglāk dzīvot, kad viss ir izrunāts. Kaut izkliegts.»
Laikam ejot, Agrita brīnās, vai tiešām mammai un māsai neinteresē, kas ar viņu notiek, kā viņa jūtas. Taču viņa saprot, ka otru cilvēku komunicēt piespiest nevar. Agritas pilngadīgā meita Estere uz situāciju raugās šādi: «Viņas mūs negrib redzēt, viņas negrib ar mums runāt, tad kāpēc mums ir jāuzbāžas?» Meitene uzskata, ka jebkuru strīdu ir jāatrisina runājot, nevis klusējot.
Šoreiz Agrita no savas puses pārtrauks izrādīt iniciatīvu un pagaidīs, vai māte un māsa pašas neizrādīs pretimnākšanu.
