5 dažādi Jāņu scenāriji: meiteņu kompānijā, ar ģimeni un vienai

Saulgriežus gaidot
Iveta Troalika
21. jūnijs, 2017
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Mēs esam dažādas, un situācijas dzīvē mēdz būt atšķirīgas. Tāpēc piedāvājam idejas pieciem atšķirīgiem Jāņu scenārijiem. Konsultē tradicionālās dziedāšanas kopas Burdons pārstāve Zoja Heimrāte un psihoterapeite Gunta Jakovela.

Scenārijs nr.1: Maģiskie Jāņi meiteņu kompānijā

Tie var būt vieni īsteni balto raganu Jāņi, kuros var burties, zīlēt un veikt rituālus skaistumam.

Vainagu pīšana. Droši vien meitenes, kas sapulcējušās svinībām, vispirms pīs vainagus. To vienu, īsto, galveno, to pin, plūcot puķes, kas intuitīvi uzrunā. Vislabāk viena, savās domās un noskaņās, ej pa pļavu, un, pēc kā roka sniedzas, ko acis iekāro, tas būs tas pareizais. Jo tu jau zini: visa laba Jāņu zāle, ko plūc Jāņu vakarā. Brīnišķīgi vainagi izdodas gan no viena veida ziediem vai augiem, gan visa bagātīgā pļavas klāsta. Varbūt tavs vainags šogad būs tikai no melleņu mētrām? Tumši zaļš, bagātīgs, stingrs un lepns. Varbūt – tikai no rozēm? Košs, akurāti apaļīgs un karalisks. Varbūt starp puķēm ievīsi piparmētru, kas reibinoši smaržos visu nakti? Bet varbūt tu gribi traku vainagu, kurā rotāsies visa pļavas bagātība un no kura smilgas šūposies un kutinās vaigus un pat plecus?

Pin savu vainagu un iepin tajā visas vēlēšanās, visas labās domas!

Kad gatavs – liec galvā un lepni nes visu nakti. Vai vēl labāk – visas trīs saulgriežu dienas, kā dara folkloriste Iveta Medene, dodoties ar vainagu galvā arī uz darbu. Un kādēļ gan ne?

Šo vainagu glabā līdz nākamajiem Jāņiem un tad – atdod ugunskuram.

Ja esat izlēmušas šonakt zīlēt, ar vienu vainagu nepietiks. Būs vajadzīgs vismaz vēl viens. Vai pat trīs. Tāpēc jau laikus par tiem jāpadomā un tie jānovij. Zīlējamiem vainagiem nav jābūt tik grezniem un kupliem, kā tam, ar kuru pati visu nakti rotāsies. Tomēr arī zīlējamos pin rūpīgi, jo galu galā tu tiem uzticēsi svarīgu uzdevumu – atklāt savu nākotni.

Zīlēšana ar vainagiem. Jāņu naktī liela daļa zīlēšana notiek par mīlas lietām. Vai šogad satikšu savu dzīvesdraugu?

Šo jautājumu vislabāk uzdot ozolītim zemzarītim, kas ir vīrišķā simbols mūsu folklorā. Ja tuvumā tāda nav, jāatceras, ka folklora ir situācijas māksla, un jāimprovizē. Varbūt tepat aug sievu koks liepa?

Nostājies zem koka un met savu zīlējamo vainadziņu tā zaros! Ja vainags ieķeras un paliek, atbilde ir – jā, satiksi! Ja pat pēc trešā metiena vainags nāk lejā – pagaidām nekā. Jāpagaida līdz nākamajiem saulgriežiem, tad varēs zīlēt atkal.

Zīlēšana ūdenī. Meitene uzpin divus vainagus – viens būs viņai, otrs – iecerētajam. Bet te gan ir konkrēti jāzina, kurš ir tas brašais puisis, kuru gribētos saukt par savu. Ar jautājumu – vai mēs būsim kopā? – meita met abus vainagus ūdenī un skatās, ko tie darīs. Ja sapeld kopā un saskaras – laime būs! Ja ne, tad teiksim tā – ne šajos Jāņos.

Vēl var iepriekš sagatavot no niedrēm divus mazus plostiņus un atkal – izdomāt, kurš plostiņš būs tavs, kurš iecerētajam. Uz katra plostiņa uzlikt iedegtu svecīti un laist ūdenī. Un tad skatīties – tie sapeldēs kopā vai aizpeldēs katrs uz savu pusi.

Margrietiņu zīlēšana.  Mīl, nemīl, mīl, nemīl – tas ir viens veids, ko atceramies vēl no bērnības, kā var zīlēt ar margrietiņu. Vēl var uzdot jautājumu, uz kuru atbilde ir jā vai nē, un tad zīlēt tādā pašā veidā: viena lapiņa jā, otra – nē, trešā – jā…, līdz atbilde rokā.

Izteikt vēlmes. Mēdz teikt, ka saulgriežos logs ir vaļā uz debesīm. Bet ugunskura dūmi skrien taisni turp! Kādēļ gan nepamēģināt un šonakt nepačukstēt ugunij, pēc kā ilgojas tava sirds? Ne velti arī mūsu senči ziedoja ugunij ziedus, augļus, graudus.

Skaistumam. Ja vien tuvumā ir ūdens, Jāņu nakts pelde ir gandrīz vai obligāta! Zoja Heimrāte stāsta, ka pati šo tradīciju neizlaiž ne gadu. Pat tad, ja ir ļoti auksts vai stipri vējains. Kad gaiss virmo un ir piesūcies ar visām smaržām, kad nakts tuvojas savam vistumšākajam brīdim, kad iestājas pagurums, kad sāk šķist, ka miegs nāk, ka nu jau varbūt gana šai naktij… tas nozīmē, šis ir īstais brīdis! Nu un, ka auksts? Toties – cik silti ir pēc tam!

Ja tuvumā tiešām nav ne mazākā ezeriņa, ne sīkākās upītes, vienmēr ir kaut vai zems, bet Jāņukalns, kurā deg uguns. No tā plikam jānoripo lejā! Tikai vēlams pirms tam pa dienas gaismu izpētīt, pa kuru pusi būs labāka ripošana, jo, ja gadīsies izripot cauri papardēm, nākamajā dienā var gadīties, ka izskatīsies, it kā būtu plēsusies ar mežonīgu tīģeri. Briesmīgi skrāpē! Nebūtu labi ieripot arī nātrēs… Bet visādi citādi – pēc noripošanas no kalna ir brīnišķīga sajūta!

Rasa kā skaistuma eliksīrs. Mazgāšanās rīta rasā notiek no rīta, kad saulīte sagaidīta. Ar lina dvieli, salveti vai kaut vai kabatas lakatiņu nobrauc pa rasu, lai tā iesūcas audumā un tad ar to noslauka visu ķermeni. Ja drāniņa maza, seju vai tikai acis, lai tās spoži mirdz.

Scenārijs nr.2: Jāņi kopā ar bērniem

Līgošana ar maziem bērniem parasti diktē savus noteikumus.

Brīvība izvēlēties. Psihoterapeite Gunta Jakovela saka: «Lielākajai daļai no mums ir brīnišķīgas bērnības atmiņas par Jāņiem vai kādiem citiem svētkiem, kad drīkstēja to, kas ikdienā bija liegts. Būt laukā tumsā, pie ugunskura, neiet gulēt kaut visu nakti – milzīgs piedzīvojums! Daudziem bērniem tā šķiet arī mūsdienās. Tomēr tikai katrs vecāks pats vislabāk pazīst savas atvases un zina, kā viņiem būs vislabāk un vai viņi ir gatavi skriet un, kad piekusuši, aizmigt kaut uz kopā sastumtiem krēsliem. Jo ir bērniņi, kam tas tomēr neder. Tad ir labi atcerēties, ka vispār jau nekas nav obligāts – ne saulīti sagaidīt, ne izciemoties pie visiem, kas vēlētos, lai pie viņiem paviesojas. Par to jārunā, jāpaskaidro, bet, ja kāds apvainosies – ak, nekas, nepārdzīvojiet! Tā ir jūsu brīvība izvēlēties, jo vispirms vēlams domāt par savas mazās ģimenītes komfortu. Ja ir mazi bērni, tad viņi ir prioritāte.

Tāpat nevajag baidīties kaut ko nokavēt. Skaidrs, ka cilvēka mūžā visu izdarīt nevarēs un kaut kas tiks nokavēts tik un tā. Ja šajā naktī izlemsiet, ka jums jāpaliek mājās ar mazu zīdainīti, lai nodrošinātu viņam mieru un klusumu, viss kārtībā. Kamēr pasaule griezīsies, Jāņi būs arī citu gadu.»

Iet rotaļās! Jāņos jau visi ir drusku bērni, ne velti tautasdziesmās saka – Jāņa bērni. Tāpēc jauki, ja svētku vakarā tiek izieta vismaz viena rotaļa.

Lūk, viena ļoti vienkārša, ko var iet stundu un pat ilgāk!

Visi sastājas pa pāriem, un nostājas rindā cits aiz cita, tad rokas atlaiž vaļā un pagriežas ar skatu pret savu partneri, sadodas rokas ar blakusstāvošajiem. Rindas atkāpjas divus soļus atmuguriski viena no otras. Tagad sanāk, ka ir divas rindas, kur katrs no pāra skatās viens uz otru. Sākas dziesma.

Šurp, Jāņa bērni, (Abas rindas panāk viena otrai pretī četrus mazus soļus.)

Dziedāsim tīrumā! (Abas rindas atkal atkāpjas četrus mazus soļus.)

Dziedāsim skaņi, (Rindas tuvojas.)

Līdz vēlam vakaram. (Rindas atkāpjas.)

Aiziet dziesmas ātrā daļa!

Pēterīts ar Miķelīti abi gāja bekas lauzt,

Abi divi piekusuši, nevar bekas kustināt.

Pēterīts ar Miķelīti abi gāja bekas lauzt,

Abi divi piekusuši, nevar bekas kustināt.

Šīs ātrās tūres laikā pirmais pāris izdomā kādu kustību, piemēram, saķeras elkoņos un izdanco pa vidu starp abām rindām. Pārējie pāri atkārto to pašu. Jāievēro, ka rindām ir visu laiku jāvirzās uz priekšu, jo katra nākama tūre ir jāuzsāk no vienas un tās pašas vietas. Un tā, līdz visi ir izdancojuši un pirmais pāris atkal ir savā vietā rindas priekšā. Pirmajam pārim ir jāspēj izdomāt visādas interesantas tūres! Var traukties galopā, var griezties zem rokas, var iet zosu gājienā, lēkt kā vardes, paķert savu pārinieku rokās un aiznest līdz galam. Smieklīgas un jautras situācijas garantētas!

Scenārijs nr.3: Tradīcijām bagāta svinēšana

It kā viss ir – gan vieta, kur svinēt, gan draugi, ar ko kopā būt, bet tādas īstas Jāņu izjūtas nav. Te idejas, lai to radītu.

Sagatavojies! «Tradicionālie Jāņi tomēr ir kopā svinami svētki, tāpēc man ļoti patīk, ja dzimta sanāk, ja tuvi draugi sabrauc. Tas ir brīnišķīgi, ja ir mājas un cilvēki, kuri ir ar mieru uzņemties godu pie sevis sagaidīt līgotājus.

Svinot vasaras saulgriežus, kurinot ugunskurus, nodrošinām sev auglību, skaistumu, pārticību, veselību. Pirmām kārtām sev, savai ģimenei, draugiem un tad jau vēl plašāk – visai Latvijai.

Ir vērts mazu brīdi pirms tam drusku padomāt – ko tu gribi piedzīvot Jāņos. Un sagatavoties. Piemēram, ja zini, ka gribēsies dziedāt, bet vienmēr vārdi aizmirstas, var nopirkt grāmatiņas vai paši sakopēt vai izdrukāt dziesmām vārdus. Var padomāt par rotaļām. Par Jāņu – vecu vai pavisam mazu – godāšanu un sarūpēt viņiem vainagus.

Ir vērts iedziļināties savās izjūtās un sev atbildēt uz jautājumu, kas tie Jāņi ir un kā to sajūtu dabūt. No tradīcijas viedokļa tie ir saules godināšanas svētki. Tas ir brīdis, kad saulīte ir kalna augšā, kad daba ir pilnbriedā, viss ir priecīgs un laimīgs, saziedējis, sazaļojis. Tā ir vasaras kulminācija. Man Jāņu izjūta rodas, pinot pirmo vainagu. Tas ir brīnišķīgs, meditatīvs process. Man patīk iziet pļavā un negausīgi saujām plūkt augus un tos pīt bizē. Kā pinot franču bizi, visu laiku lieku pa šķipsnai klāt. Sanāk tāds trakais raganas vainags. Dzīvoju Pārdaugavā, man pavisam netālu ir dzelzceļa pļava, kur aug āboliņš, vībotne, Jānīši… Saplūcu tos, un man jau ir Jāņu izjūta,» stāsta Zoja Heimrāte.

Kuriet uguni! Jo – cik tālu atspīd Jāņuguns, tik tālu zeme ir auglīga. Tāpēc tautasdziesmās vienmēr piemin Jāņu kalnu, kas ir augstākā vieta īpašumā. Un vēl jau ir pūdele – uguns staba galā.

Ugunskurs ir īpaša rituāla vieta, pie kura Jāņa bērni dzied dziesmas, ap kuru notiek rotaļas, kura gaisma atspīd visiem sejās un kura siltumā var arī pamukt no aukstuma. Bet tajā necep šašliku…

Kad nakts jau krietni ieskrējusies, kad ugunskurs kļuvis zemāks, ir laiks, kad var lēkt tam pāri, tā attīroties no pagājušā gada negācijām, apkūpot ar īpašajiem saulgriežu uguns dūmiem, nodrošinot sev auglību un pārticību. Ja pašai bail lēkt, pieķeries pie rokas stipram tautudēlam – tādam, kam uzticies, ka viņš tevi ar švunku pārraus pāri. Izsver savus spēkus, bet, ja jūti, ka vari, tad lec – tas iedod milzīgu lādiņu. Šis spēks visu gadu būs ar tevi.

Līgojiet! Cik svarīgs ir maģiskais «Līgo!» var nojaust pēc tā, ka šai vienai īsajai Jāņu naktij ir vairāk nekā tūkstoš tautasdziesmu melodiju. Vairāk nekā tūkstoš dziesmu tikai vienai naktij! Nekur citur pasaulē nekā tāda nav. Tā ir mūsu bagātība.

«Tas ir mūsu īpašais brīnumu vārds – līgo. Tulkojumi ir dažādi. Viena no versijām ir, ka tas nācis no sanskrita – lingam, kas nozīmē kustība. Šajā brīdī taču tiešām viss – koku gali, zāle, puķu smaržām piesātinātais gaiss – līgo un kustas. Savukārt Dainim Staltam patika tulkojums no līvu valodas – līg, kas nozīmē: lai top. Kā maģiska formula, kas pastiprina novēlojumu. Dziedu: tu, meitiņa, smuka meita, aiz visām meitiņām – līgo, līgo! Lai top! Lai piepildās!» stāsta Zoja Heimrāte.

Godājiet Jāni. Brīnišķīgi, ja pulkā ir vismaz viens Jānis. Ja nav – lai mājas saimnieks šodien kļūst par Jāņu tēvu! Viņi noteikti ir jāgodā. Vislabāk lielākā, kuplākā ozola tuvumā. Novijiet Jāņiem vainagu no ozola zariem, var pielikt klāt kādu nātri – asumam un izlēmībai, vībotni – drosmei.

«Visi pazīst dziesmas Krauklīts sēž ozolā melodiju. Jāņos jau visādi brīnumi notiek, un krauklītis var pārtapt par Jānīti. Lūk, lai Jānis stāv vidiņā, Jāņa bērni apkārt un dzied: Jānīts sēž ozolā, zelta kokle rociņā, oktairidi, oktairidi, (uz oktairidi Jāņa bērni visi iet uz vidu un svētībai noper Jāni ar jāņuzālēm), zelta kokles rociņā (nāk atpakaļ un noper blakusstāvošo). Kāp, Jānīt, lejiņā, nāc manā sētiņā. Nāc manā sētiņā koklēt savas zelta kokles.

Lūk, pavisam vienkāršs, bet skaists Jāņu godināšanas rituāls!» iesaka Zoja Heimrāte.

Zīlējiet! Ja kompānijā ir kāds runātīgs cilvēks, kam nav pēc vārda kabatā jāmeklē, kurš varbūt pat mazliet orientējas, ko kurš augs nozīmē mūsu folklorā, var izvērst jautru zīlēšanu ar dažādām Jāņu zālēm pušķi.

Tulkotājs paņem rokās kārtīgu pušķi, savukārt tas, kam tiks pareģota nākotne, nostājas pret viņu ar muguru. Tulks no sava pušķa paņem vienu augu un jautā: «Vai šis?» Tas, kam zīlē, atbild jā vai nē. Ja ne, tad tulks šo augu liek nost un ņem citu. Ja jā – tad var griezties ar seju un skatīties, kas nu ir trāpījies. Piemēram, bērza zars! Latviešu folklorā tas ir jauns puisis. Kas viņai ar to jauno puisi viņai būs – to mēs nezinām, bet kaut kas noteikti būs!

Paparde – viss skaidrs, šonakt ar kādu būs jāiet meklēt papardes ziedu.

Nātre – veselīga! Nebūs radikulīts, nesāpēs mugura. Bet varbūt, ka nātre nozīmē, ka cilvēkam vajag drusku asumu piešaut dzīvei?

Vīgrieze – mierīgs gads būs, nekādu uztraukumu, miegs arī labi nāks.

Ozola zars – tas simbolizē vīru kā ozols! Nevis kaut kāds tur jauns puisis kā bērza zariņš, bet vīrs kā ozols!

Pīlādzis ir sargs. Tas nozīmē, māja būs pasargāta no zagļiem un nelaimēm, arī ugunsnelaimēm.

Kumelīte – būs laba veselība.

Raspodiņš ir simbols sievietes skaistumam.

Sarkanais āboliņš – lai zied vaigu gali kā sarkanais āboliņš! Visu gadu būsi daiļa un ziedoša!

Margrietiņa – te ir spēles moments: būs, nebūs. Kā kauliņš kritīs. Tur vēl neko nevar zināt.

Ābele – varētu būt kāds bērniņš vai mazbērniņš, jo tas simboliski ir mātes koks.

Liepa – ziedēsi un plauksi kā liepa, un bites spietos ap tevi, medu kārojot bariem vien. Hm, kas tās bites varētu būt?

Papardes zieda meklēšana. Daudz par to runā, bet neviens neatzīstas, ka būtu redzējis. Kā tur ir, jautājām Zojai Heimrātei: jāiet vienam meklēt kā dārgumu, vai tomēr divatā? «Ticējumi ir dažādi. Var iet pārī, un tad jau tas, kas notiek starp tiem diviem un ko viņi redz, vairs nav mūsu darīšana. Bet var iet viens. Es skaidri redzu situāciju: deg jāņuguns, pie tās vēl ir līgotāji, un tev rodas spēcīga vēlēšanās vienam paieties. Tu ej un ieraugi, ka zālē ir jāņtārpiņi, izdzirdi sienāzi sisinām, koku šalkoņa izklausās pavisam citādāka. Saklausi un ieraugi kaut ko tādu, ko ikdienā neredzi, nedzirdi un vienkārši neievēro. Tas dod šo īpašo mirkli. Jo Jāņu nakts ir īsa, tā ir kā viens mirklis. Tāpēc nevajag visu laiku sēdēt pie ugunskura. Vajag sameklēt savu Jāņu sajūtu, jo katram tā noteikti ir atrodama. Pat tiem cilvēkiem, kuri Jāņus kāda iemesla dēļ nesvin. Trīs saulgriežu dienas, šis Jāņu laiks mums Latvijā, latviešiem, ir īpašs. Tas ir viens no atskaites punktiem. Tas mums ir kods, kas ir mums iedots. Un tas ir tik dziļi iekodēts, ka mēs no tā nevar nemaz tikt vaļā. To saka arī daudzi, kas izbraukuši no Latvijas un dzīvo ārzemēs.»

Scenārijs nr.2: Jāņos būšu viena

Te jautājums ir, ko tu pati gribētu un kādas ir iespējas. Ja tev gribētos svinēt, bet it kā nav, kur vai ar ko, tad tomēr ir vērts pameklēt. Un saņemt drosmi aiziet vienai. Nepamēģināsi, nezināsi, kādi brīnumi mēdz saulgriežos notikt!

Jāņi ir atvērti svētki, viegli var atrast vietas, kur notiek publiska Jāņu svinēšana gan par ieejas maksu, gan pilnīgi par brīvu. Katrs var atrast savai gaumei atbilstošāko. Pat Rīgā notiek divas Jāņu svinēšanas – ir Krastmalas Jāņi, par kuriem tradīciju cienītāji mēdz jokot, ka tie jau tādi džinglbels Jāņi, bet citiem tas šķiet jautrs un feins pasākums. Un ir arī otri, Rīgas pilsētas zaļie Jāņi, kas tiek godāti Rīgas augstākajā vietā – Dzegužkalnā. Tajos ievēro galvenās tradīcijas, arī mūzika, kas tur skan, ir balstīta tradicionālajā.

Pat ja tev nav iespējas nekur doties, varbūt pat veselība šobrīd to neļauj, brīvību pieslēgties saulgriežu mistērijai tev nevar atņemt neviens.

«Katram ir iespēja sagaidīt saulgriežu nakti, neaiziet gulēt. Kāpēc man bojāt sev garastāvokli, krāt negatīvo enerģiju, žēlojoties, rūgstot vai skumstot, ka neesmu kaut kur citur? Arī dzīvoklī es varu atvērt logu, skatīties uz mēnesi un ticēt, ka šonakt ir īpaša nakts, kad notiek brīnumi, un būt kopā ar dabu, lai arī varbūt kādu iemeslu dēļ nespēju iziet dabā. Man gribētos, jā, bet šis apstāklis man neizslēdz saulgriežus. Ir Jāņu nakts. Saulgriežu mistērija notiek neatkarīgi no tā, kādā fiziskā, emocionālā vai garīgā stāvoklī atrodos. Ir tikai jautājums, vai es gribu tai pieslēgties. Un kā es to izdarīšu. Bet to es varu izvēlēties. Ar puķēm vāzē, kas man asociējas ar vasaras pilnbriedu. Ar vainagu, ko sapīšu. Ar kādu līgo dziesmu. Ar sveces liesmu, jo arī maza uguns ir uguns. Rituāliem ir nozīme, ja tos veic un tiem tic,» saka psihoterapeite Gunta Jakovela.

Scenārijs nr.5: Man Jāņi riebjas

Psihoterapeite Gunta Jakovela: «Aiz vārdiem man Jāņi riebjas slēpjas spēcīga un droši vien sāpīga emocija. Varbūt cilvēkam ir sajūta, ka tas ir uzspiests pasākums. Varbūt ir vilšanās sajūta, ka citiem ir, kur doties un ar ko satikties, bet man nav. Vēl kāds, saskāries ar alkoholisma postošo spēku, saka: man riebjas tā legāli atļautā publiskā dzeršana. Varbūt cilvēks atrodas punktā, kur viss, kas saistās ar satikšanos ar citiem, ir nepatīkams. Ir vērts saprast, par ko pa īstam ir stāsts, un meklēt tajā savu komforta zonu. Turklāt atceroties, ka nav tāda pareizi vai nepareizi. Svarīgi būt godīgam pret sevi. Piemēram, vispār jau man Jāņi nepatīk, bet, nu, labi, es ļaujos, lai mani pierunā braukt līdzi svinēt. Tad arī doties ar atvērtu sirdi un prātu, nevis ar noskaņu, ka viss būs slikti. Ja tomēr izrādīsies, ka tiešām nepatīk, tad arī uzņemties atbildību, ka es pats piekritu. Bet reizēm taču gadās, ka šķita – ka negribas un nepatiks, bet izrādās, ka bija patiešām jauki. Tomēr, ja ļaujamies pierunāties, bet pārliecības līdz galam nav, ir labi jau laikus apdomāt atkāpšanās ceļus. Kā es tikšu mājās, ja gribēšu aizmukt nakts vidū?

Ir labi, ja varam paši sev dot brīvību. Gan izvēlēties nesvinēt un izmantot šīs brīvdienas, lai atpūstos savā gaumē mājas mierā vai varbūt aizbrauktu īsā ceļojumā. Jo svarīgākais taču ir izbaudīt vasaru un pēc brīvdienām atgriezties darbos ar sajūtu, ka esmu piedzīvojis kaut ko foršu. Katram atpūtas formula ir sava.
Un vēl ļoti būtiski dot sev brīvību mainīties un pārdomāt. Lai gan citus gadus nesvinēju, šogad man gribas un es to darīšu! Šogad es jūtos citādi un man gribas pamēģināt. Aizvakar vēl domāju, ka nesvinēšu, šodien – svinēšu gan!»

Kur izbraukt ārpus pilsētas?

Latvijas likumi paredz, ka ikvienam ir tiesības pārvietoties valsts, pašvaldības un arī privātajos mežos, ja vien īpašnieks to nav aizliedzis un izlicis īpašas ierobežojuma zīmes. Ierobežojumi var būt arī tad, ja tieši tajā brīdī ir paaugstinātas ugunsdrošības risks vai ja teritorija ir aizsargājama. Bet arī tad noteikti ir jābūt izvietotām brīdinājuma zīmēm. Tāpat mežos ārpus aizsargājamām teritorijām jebkurā vietā un laikā ir atļauts ierīkot apmetnes arī ar teltīm. Ja vieta ir aizsargājama, jāmeklē zīmes, kur ir norādīts, ka šeit apmetni rīkot ir atļauts. Ar ugunskuriem gan nav tik vienkārši. Ārpus labiekārtotām atpūtas vietām ugunskurus kurt ir aizliegts. Tad ēdiena gatavošanai noderēs neliels grils vai prīmuss.

Latvijas valsts mežos ir vairāk nekā 300 dažādas bezmaksas atpūtas vietas, par kurām informāciju var atrast mājas lapā mammadaba.lv sadaļā atpūta.

 

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs