Rīga +15°C 
Labi kompensētas pazīmes
UDHT (uzmanības deficīta un hiperaktivitātes traucējumi) ir neiroattīstības traucējums, kas ietekmē uzmanību, koncentrēšanos, impulsu kontroli un spēju organizēt ikdienu. Tam ir arī izteikts ģenētisks komponents.
UDHT nesākas 40 vai 50 gadu vecumā – pazīmes bijušas jau bērnībā, tikai tik neuzkrītošas vai labi kompensētas, ka palikušas nepamanītas. «Ir cilvēki, kuriem uzmanības, koncentrēšanās vai impulsu kontroles grūtības nav ļoti izteiktas. Ja cilvēkam ir labs vai ļoti augsts intelekts, viņš tām var diezgan veiksmīgi pielāgoties. Taču arī vieglāk izteikti traucējumi dzīves laikā var radīt nopietnas sekas,» skaidro psihiatre Laura Lejiete.
No malas tas ir gandrīz neredzams, taču pašai sievietei ikdiena prasa nesamērīgi daudz spēka.
Klusā cīnītāja
Kāpēc tieši sievietēm UDHT visbiežāk paliek nepamanīts? Jo viņas pielāgojas. Gadu desmitiem UDHT sabiedrībā saistījās ar hiperaktīvu zēnu – skaļu, impulsīvu, tādu, kurš traucē stundu un ātri nonāk skolotāju redzeslokā. Meitenēm neuzmanības izpausmes var būt daudz nemanāmākas – aizsapņošanās, aizmāršība, haotiskums. Tādēļ viņu grūtības biežāk palikušas nepamanītas; sieviešu UDHT ilgstoši arī pētīts mazāk.
«Meitene sēž un skatās pa logu. Viņa nevienu netraucē. Daļu mācību stundas varbūt nav uztvērusi, bet, ja viņai ir labs intelekts un sekmes ir pietiekami labas, neviens problēmu nemeklē,» saka Laura Lejiete. «Meitenes bieži arī labāk pielāgojas un iemācās savas grūtības maskēt.»
Tāpēc laba liecība, pat teicamnieces statuss un perfekcionistes slava UDHT neizslēdz. Vai mājasdarbi tapa pēdējā vakarā? Vai teksts bija jāpārlasa vairākkārt? Vai dažos priekšmetos noturēt uzmanību bija gandrīz neiespējami?
Tā taču ir visiem!
Kurš gan nav kavējis termiņu vai atlicis nepatīkamu darbu? Tāpēc UDHT nevar sev noteikt pēc dažām internetā izlasītām pazīmēm. «Cilvēkiem mēdz šķist – ja man tā ir, tad tā ir visiem. Tā nav tiesa. Visi reizēm ir noguruši un kaut ko nokavē, bet ne visi pavada dzīvi, saņemoties, lai samaksātu rēķinu, vai katru dienu ilgi meklē atslēgas un telefonu.» Svarīga ir kopaina: vai grūtības bijušas jau sen, atkārtojas vairākās dzīves jomās un būtiski apgrūtina ikdienu. Līdzīgas pazīmes var būt arī citu traucējumu gadījumā.
Uzmanības centrā
Ieslēdzas talants
Daudzas no mums gadiem dzīvo pēc vienas shēmas: īstā koncentrēšanās sākas beidzamajās 36 stundās pirms darba nodošanas termiņa. Stress pēkšņi iedod to spriegumu, kas nepieciešams, lai beidzot izdarītu.
Reizēm rezultāts tiešām ir lielisks. No malas tad viegli secināt: apdāvināta, bet slinka. «Pie manis nāk cilvēki, kuri tā dzīvojuši skolā, augstskolā un darbā. Visu mūžu funkcionējuši pēdējā brīdī. Bet cilvēki nogurst, izsīkst, izdeg. Un kādā brīdī saprot – es vairs tā negribu un nevaru.» Tad noder ārēja struktūra: lielu uzdevumu sadalīt mazākos un katram iedot savu termiņu.
Stingra struktūra cilvēkam ar UDHT var nepatikt, tomēr tieši tā palīdz funkcionēt.
Tāpēc skolas noteiktais ritms varēja palīdzēt, bet augstskolā, kur viss jāplāno pašai, sākās īstās grūtības.
Aizrautības paradokss
Garlaicīgam darbam grūti pieķerties, toties aizraujošā var iegrimt uz stundām. To mēdz saukt par hiperfokusu. Tas nav obligāts UDHT diagnostikas kritērijs, bet ir bieži sastopams. «Ja sieviete savu hiperfokusu atpazīst, to var izmantot savā labā. Bet ir arī otra puse – visu dienu darot kaut ko ļoti interesantu, var viegli aizmirst paēst un pamest novārtā citas dzīves pamatvajadzības.» Sieviete var paveikt sarežģītu radošu darbu, bet iestrēgt pie vienkārša ikdienas uzdevuma – grūti sākt to, kas konkrētajā brīdī šķiet garlaicīgs un nedod pietiekamu stimulu.
Pusmūža grūtības
Tas tikai šķietami sācies pēkšņi. Gadiem izveidota sava pielāgošanās sistēma: modinātāji, stingri ieradumi, noteikta dienas kārtība, tuvinieks, kurš atgādina aizmirsto. Simptomu pastiprināšanos nevajadzētu skaidrot tikai ar novecošanu – jāvērtē kopaina. UDHT izpausmes var svārstīties arī menstruālā cikla laikā, bet pusmūžā hormonālās pārmaiņas var mazināt līdzšinējos resursus. «Šis vecums sievietei bieži ir arī viens no intensīvākajiem dzīves posmiem. Karjera, ģimene, sadzīve. Spēka var būt mazāk, bet pienākumu un atbildības kļūst vairāk.» Un tad reizēm pienāk pēdējais piliens – izdegšana, miega traucējumi, trauksme. Tas, kas gadiem palīdzēja saturēt dzīvi, sāk ļodzīties.
Vairs nekavēšu
Viena no sāpīgākajām UDHT šķautnēm ir domāt, ka ar tevi kaut kas nav kārtībā. No pirmdienas sākšu. Šoreiz tiešām. Izveidošu plānu. Vairs nekavēšu. Vairs neatlikšu. Un atkal nesanāk. «Pie piecdesmitās reizes jau saproti, ka ar saņemšos un darīšu nepietiek. Tad nolaižas rokas. Tāpēc šīm sievietēm mēdz būt arī zemāks pašvērtējums – viņas ilgstoši nespēj sasniegt pašu izvirzītos mērķus, kas nemaz nav tik neiespējami augsti.» No ārpuses sieviete šķiet veiksmīga, bet neviens neredz cenu – nemitīgo pašdisciplinēšanu, stresu. Tāpēc mērķis ir izveidot dzīvi tādu, kurā nav jātērē milzu enerģija tam, ko iespējams vienkāršot. Jo, ja spēka paliek maz, arī uzmanība sāk irt pa vīlēm. Miegs, kustības un īsta atpūta nav greznība – tie palīdz saturēt ikdienu.
Kad jāvēršas pie ārsta?
Mēraukla vienkārša – bilance. Ja sieviete ir mazliet haotiska, taču kopumā dzīvo labi, realizē sevi un necieš pati no sava ritma, tad katra īpatnība nav jāpadara par diagnozi. Palīdzību vērts meklēt, ja bilance kļūst negatīva. Ja vienas un tās pašas grūtības gadiem ietekmē darbu un attiecības, pēdējā brīža stress noved līdz izsīkumam un ikdiena prasa nesamērīgu spēku. «Ja rodas sajūta, ka ir grūti, tas jau ir pietiekams iemesls aiziet pie speciālista.» UDHT diagnozi nosaka psihiatrs, reizēm piesaistot arī psihologu. Jāskatās dzīves kopaina. Diagnoze palīdz labāk saprast sevi un izveidot piemērotu rīcības plānu. Ārstēšana nozīmē psiholoģisku atbalstu, vides un ikdienas struktūras pielāgošanu, kā arī medikamentus. Zāles var būtiski mazināt simptomus un palīdzēt efektīvāk izmantot arī pārējās stratēģijas. Nevis salabot sevi, bet atrast īsto veidu, kā dzīvot.
Projektu Tu esi SEV svarīga finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild Žurnāls Santa.
