Pazudis bez vēsts. Ko darīt tuviniekiem
«Turējos pie cerības. Emociju un izmisuma jūklī pat īsti nenoskaidroju, ko varu un ko nevaru izdarīt, jo man likās, ka viņš tomēr atgriezīsies. Ir grūti cilvēku gaidīt un vienlaikus rīkoties tā, it kā viņš būtu miris.» Tā saka sieviete, kas piedzīvojusi sava vīra pazušanu bez vēsts. Viņš tā arī neatradās.
Foto: No izdevniecības «Žurnāls Santa» arhīva
Konsultē Inita Ilgaža, Tieslietu ministrijas valsts sekretāra vietniece tiesu jautājumos
26. augustā ledāja sabrukums Nepālā prasīja vairāk nekā 1000 cilvēku dzīvību, bet vairāk nekā 4700 cilvēku pazuduši bez vēsts. Starp pazudušajiem ir arī Latvijas valstspiederīgie. Tuvinieki nelaimē nav atstāti vieni – noorganizēta iespēja saņemt bezmaksas advokāta un notāra konsultācijas, bankas pieņēmušas lēmumus, kas attiecas uz šiem cilvēkiem, tiesās jau iesniegti un tuvākajā laikā varētu būt vēl jauni pieteikumi par mantas aizgādnību, un Tieslietu ministrija aicina rast iespēju tos izskatīt iespējami ātri. Pazudušo cilvēku tuviniekiem var būt pieejams arī pašvaldības atbalsts, piemēram, finansiāls vai psiholoģisks, – par iespējām jāinteresējas savā pašvaldībā.
Bez vēsts cilvēki pazuduši arī agrāk, bet šoreiz ir īpaša situācija – vienlaikus pazuduši 33 Latvijas iedzīvotāji, un tas nozīmē, ka vienlaikus palīdzība un atbalsts vajadzīgs desmitiem piederīgo. Kur iet? Kam prasīt? Ko darīt?
Pazudis nav miris
Cilvēka pazušana nenozīmē, ka viņš juridiski ir miris, jo par mirušu pazudušo var atzīt tikai tiesa. Civillikumā teikts, ka parasti to var darīt, ja par cilvēku 10 gadu nav nekādu ziņu. Ja pazudušais ir vecāks par 70 gadiem, pietiek ar pieciem gadiem. Ja cilvēks pazudis kara laikā – jāpaiet diviem gadiem pēc kara beigām. Savukārt, ja cilvēks pazudis situācijā, kurā viņam draudēja nāve, piemēram, kuģa vai lidmašīnas katastrofā, tiesā var vērsties jau pēc sešiem mēnešiem.
Manta pieder pazudušajam
Tas, ka cilvēks ir pazudis bez vēsts, nenozīmē, ka viņa īpašums vai citas tiesības automātiski pāriet kādam citam. Kamēr cilvēks nav atzīts par mirušu, viņa manta joprojām pieder viņam. Tuviniekiem iespēju robežās vajadzētu noskaidrot, kāda manta pazudušajam pieder un kādas saistības viņam ir, piemēram, kādi rēķini vai citi maksājumi jāveic.
Ja pazudušais cilvēks iepriekš kādam izsniedzis pilnvaru, tā joprojām ir spēkā un pilnvarotais cilvēks var turpināt rīkoties tā, kā pilnvarā paredzēts. Ja tuvinieki nezina, vai šāda pilnvara ir izsniegta, to var noskaidrot, iesniedzot iesniegumu Latvijas Zvērinātu notāru padomē.
Arī tad, ja pilnvaras nav, noteiktās situācijās tuvinieks vai cits cilvēks var kārtot neatliekamus jautājumus pazudušā vietā, ja ir pamats uzskatīt, ka pats pazudušais šādai rīcībai piekristu. Piemēram, var būt nepieciešams samaksāt steidzamus rēķinus vai saņemt īres maksu par pazudušajam piederošu izīrētu īpašumu. Civillikumā to sauc par neuzdoto lietvedību.
Vajadzīgā informācija
Lai samaksātu rēķinus vai kredītu, parūpētos par īpašumu vai nokārtotu citas saistības, ko pazudušais pats nevar izdarīt, tuviniekiem var būt vajadzīga informācija, kas saistīta ar pazudušo cilvēku, piemēram, viņam izrakstītie rēķini, maksājumu informācija vai ziņas par īpašumu. Šādos gadījumos uzņēmums vai iestāde drīkst izvērtēt, vai šo informāciju tuviniekam var izsniegt. Pamats tam var būt leģitīmas intereses, piemēram, informāciju var būt pamatoti izsniegt, lai tuvinieks varētu samaksāt rēķinu vai kredītu un nepieļautu parāda, līgumsoda vai citu problēmu rašanos.
Tomēr tas nenozīmē, ka tuviniekam automātiski drīkst izsniegt visu informāciju par pazudušo.
Pakalpojuma sniedzējam vispirms jāpārbauda, kas informāciju pieprasa, vai cilvēks tiešām ir bezvēsts pazudis un kāda ir pieprasītāja saistība ar viņu. Pazudušā statusu var apliecināt, piemēram, Valsts policijas izziņa. Ja nav dokumenta, kas dod tiesības oficiāli rīkoties pazudušā vārdā, policijas izziņa kopā ar tuvinieka apliecinājumu par saistību ar pazudušo var būt pietiekama, lai pakalpojuma sniedzējs izvērtētu, vai informāciju drīkst izsniegt. Bet arī tad drīkst izsniegt tikai tik daudz informācijas, cik nepieciešams konkrētā jautājuma nokārtošanai. Piemēram, ja vajadzīgs samaksāt elektrības rēķinu, nav pamata izsniegt tuviniekam visu uzņēmuma rīcībā esošo informāciju par pazudušo cilvēku.
Var nodibināt aizgādību
Ja cilvēks ilgstoši ir pazudis un nepieciešams rūpēties par viņa īpašumu vai aizsargāt viņa intereses, tiesa var nodibināt aizgādnību pār pazudušā cilvēka mantu. Lūgt to tiesai var cilvēks, kurš ir ieinteresēts pazudušā mantas saglabāšanā vai viņa tiesību aizsardzībā, tāpat to var darīt arī prokurors.
Pieteikums jāiesniedz tiesā pēc pazudušā cilvēka pēdējās dzīvesvietas. Pieteikumā jāapraksta, kādos apstākļos cilvēks pazudis, kur atrodas viņa manta un kāpēc nepieciešams iecelt aizgādni. Ja tiesa nolemj, ka aizgādnis ir nepieciešams, tā spriedumu nosūta bāriņtiesai, kas aizgādni ieceļ.
Aizgādņa uzdevums ir rūpēties par pazudušā cilvēka mantu un to pārvaldīt. Aizgādnis nekļūst par šīs mantas īpašnieku.
Viņam manta jāpārvalda pazudušā cilvēka interesēs, jāsastāda tās saraksts un katru gadu jāatskaitās bāriņtiesai. Aizgādnība beidzas, ja pazudušais cilvēks atgriežas, pats sāk dot norādījumus par savu mantu, tiek saņemtas drošas ziņas par viņa nāvi vai tiesa viņu izsludina par mirušu.
Uzņēmuma daļas
Ja pazudušajam cilvēkam pieder SIA kapitāla daļas, viņa pazušana nenozīmē, ka tās automātiski pāriet citam cilvēkam. Ja nepieciešams izmantot ar šīm kapitāla daļām saistītās tiesības, piemēram, piedalīties uzņēmuma dalībnieku sapulcē, to noteiktos gadījumos var darīt pārstāvis vai aizgādnis.
Ja pazudušais cilvēks ir uzņēmuma valdes loceklis un viņa prombūtne traucē uzņēmuma darbu, uzņēmuma dalībnieki var lemt par nepieciešamajām izmaiņām valdē un uzņēmuma pārstāvības kārtībā.
Izsludināt par mirušu
Ja ir pamats uzskatīt, ka cilvēks nokļuvis dzīvībai bīstamā situācijā, piemēram, dabas katastrofā, un sešus mēnešus par viņu nav saņemtas nekādas ziņas, tuvinieki vai citi ieinteresētie cilvēki var lūgt tiesu viņu izsludināt par mirušu. Pieteikums jāiesniedz tiesā pēc pazudušā cilvēka pēdējās zināmās dzīvesvietas. Tajā jānorāda pēc iespējas vairāk informācijas: pazudušā vārds un uzvārds; personas kods, ja tas zināms; dzimšanas gads; kad cilvēks pazudis; kad par viņu pēdējo reizi saņemtas ziņas. Ja iespējams, jānorāda arī dzimšanas vieta, vecāku vārdi un cita zināmā informācija.
Kad tiesa pieteikumu pieņem, tā var publicēt paziņojumu oficiālajā izdevumā Latvijas Vēstnesis. Pazudušajam cilvēkam tiek dots triju mēnešu laiks, lai pieteiktos tiesā vai paziņotu savu atrašanās vietu. Arī ikviens, kurš zina, kur pazudušais atrodas vai kas ar viņu noticis, tiek aicināts par to informēt tiesu.
Šādu lietu tiesa izskata, piedaloties prokuroram. Ja tiesa secina, ka ir pietiekams pamats cilvēku izsludināt par mirušu, tā pieņem attiecīgu spriedumu. Ja iespējams noteikt aptuveno nāves dienu, to norāda spriedumā. Ja to noteikt nevar, par nāves dienu uzskata dienu, kad tiesā iesniegts pieteikums.
Kad tiesas spriedums par cilvēka atzīšanu par mirušu stājies spēkā, ziņas tiek nosūtītas dzimtsarakstu nodaļai, lai reģistrētu cilvēka nāvi. Informācija tiek publicēta arī Latvijas Vēstnesī. Pēc tam iespējams kārtot mantojuma lietu. Tā jāsāk pie zvērināta notāra. Ja pirms tam pazudušā cilvēka mantai bija iecelts aizgādnis, aizgādnība beidzas.
! Ja par mirušu izsludinātais cilvēks vēlāk atgriežas vai tiek noskaidrots, ka viņš ir dzīvs, tiesa iepriekšējo spriedumu atceļ. Pēc tam tiek anulēts arī ieraksts par cilvēka nāvi. Cilvēkam ir tiesības prasīt atpakaļ mantu, kas pēc viņa izsludināšanas par mirušu bija nonākusi pie mantiniekiem. Viņš var saņemt atpakaļ to mantu, kas vēl ir saglabājusies, vai noteiktos gadījumos prasīt atlīdzināt labumu, ko mantinieki no šīs mantas guvuši.
Pieredzes stāsti
Būtu jāparedz izņēmuma gadījumi
Ilona Audere, Mencendorfa nama vadītāja
Ilonas vīrs rotu mākslinieks Aigis Auders 2019. gada 16. augusta rītā ar jūras kajaku devās no Kolkas uz Roņu salu un pazuda bez vēsts. Viņu atrada 25. augustā Igaunijas piekrastē.
«Galvenā problēma meklēšanas procesā bija personas datu aizsardzība. Izrādījās, ka daudz ko varētu izdarīt tikai tad, ja Aigis to atļautu. Piemēram, gribējām noskaidrot pēdējās zināmās viņa telefona koordinātas, bet mums atbildēja, ka tas nav iespējams, jo telefona īpašnieks nav devis tādu atļauju. Tad uzzinājām, ka pastāv jūras novērošanas kameras, kurās redzams ļoti daudz un tālu, bet tajās redzamo informāciju nevienam neizpauž. Lai to iegūtu, nepieciešama pamatīga un ilgstoša saskaņošana, taču brīdī, kad cilvēks pazudis, šo informāciju vajag uzreiz, vēlāk tai nebūs nekādas nozīmes.
Manuprāt, visiem stingrajiem noteikumiem būtu jāparedz izņēmuma gadījumi. Piemēram, kā gan cilvēks var dot kādu atļauju, ja ir aizdomas, ka viņš, visticamāk, vairs nav dzīvs! Šādām situācijām būtu jāpiemēro cits risinājums.
Vīra meklēšanas laikā saskāros ar ļoti lielu cilvēcību.
Daudzi cilvēki gāja Aigi meklēt. Brāļi Dandzbergi vairākas dienas meklēja ar savu helikopteru, neprasot par to maksāt. Par Aiga miršanas dienu oficiāli noteica dienu, kurā viņu atrada.
Protams, arī es saskāros ar negatīviem komentāriem, piemēram, ka nav ko braukt jūrā ar piepūšamo peldriņķi, un tamlīdzīgi. Šiem komentāriem nepievērsu uzmanību, jo sapratu, ka šie rakstītāji vienkārši nav jāņem vērā, – kāds nu kuram raksturs ir, tāds ir.»
Likās, ka skatās ar aizdomām
Agita Ijaba, atvērtas komunikācijas trenere, Dramaturgu teātra aktrise
Agitas vīrs Normunds Rukša 2013. gada 5. jūlijā pazuda jūrā ceļā uz Roņu salu. Viņu tā arī neatrada.
«Sākumā juridiski lielākoties nevarēju izdarīt neko, jo pusgads bija jānogaida. Emociju un izmisuma jūklī pat īsti nenoskaidroju, ko varu un ko nevaru darīt, jo man likās, ka Normunds tomēr atgriezīsies. Ir grūti cilvēku vienlaikus gaidīt un vienlaikus rīkoties tā, it kā viņš būtu miris. Turējos pie cerības, un man galvā bija pilnīgs sajukums.
No savas pieredzes varu ieteikt: ja kāds jums zināms cilvēks nonācis šādā situācijā, noteikti piedāvājiet savu atbalstu!
Man visos iespējamajos veidos palīdzēja draugi un tuvinieki – esmu viņiem par to bezgala pateicīga. Tikmēr juridiskajos un hipotekārajos jautājumos jutos viena. Juriste, pie kuras nokļuvu, bija ļoti līdzjūtīga, bet man šķita, ka viņa tomēr nav pietiekami kompetenta un nezina, kā palīdzēt, jo nav ar šādu situāciju saskārusies.
Es jutos kā šaurā cilpā. Mēs ar vīru bijām paņēmuši kredītu un nopirkuši zemi – viņš bija aizņēmējs, es galvotāja. Viņam bija vēl arī cita kredītlīnija. Ar policijas izziņu gāju uz bankām un lūdzu neaprēķināt kredītprocentus, lai tad, kad Normunds atgriezīsies, viņš varētu turpināt maksāt. Savukārt bankā teica, ka neko nevar palīdzēt, bet piekrita, ka pusgadu tiks maksāti tikai procenti, bet pēc tam jāsāk maksāt pilnais kredīts, ko pirms tam divatā jau knapi vilkām.
Normunds bija pazudis, īpašums bija uz viņa vārda. Varēju kļūt par īpašuma pārvaldītāju, bet tas man neko daudz nedotu – pārdot es to tāpat nevarēju. Lai viņu pasludinātu par mirušu, bija jāgaida desmit gadi. Sēdēju un domāju: tā, un tagad es dzīvošu ar mistisku fantomu – vīru, kurš juridiski ir, bet faktiski nav, un neko nevarēšu izdarīt? Viss bija slikti.
Uzzināju, ka man ir iespēja agrāk caur tiesu lūgt viņu atzīt par mirušu. Es to izdarīju, bet process bija ārprātīgi sarežģīts. Bija jāmeklē, kas uzrakstīs prasības pieteikumu. Man nebija naudas, lai noalgotu pārstāvi tiesā, mēģināju tikt galā pati. Jautājumi bija, piemēram, tādi: vai viņam gadījumā nebija kāds kredīts? Ar domu – vai tik tas čalis nav vienkārši aizlaidies! Es biju ar nepilngadīgu bērnu, neapskaužamā situācijā, bet uz mani skatījās ar aizdomām! Tiesa atmeta atpakaļ prasību vienreiz un otrreiz, jo kaut kas nebija pareizi uzrakstīts. Pirms tam tiesā biju bijusi vienu reizi – šķirot pirmo laulību. Nezināju, kā tiesā jāuzvedas, likās – ja izdarīšu kaut ko ne tā, varēšu par savu prasību aizmirst.
Galu galā Normundu pasludināja par mirušu, bet tas no manis tiešām prasīja daudz.
Lai man neatņemtu visu, pārdevu dzīvokli, nomaksāju kredītu, un tagad man ir zeme, kurā nekas nenotiek.
Pēc gadiem no policijas saņēmu vēstuli, ka krimināllieta ir izbeigta – viņi savu darbu paveikuši. Bet tas, kas notiek ar pazudušā piederīgajiem, nevienu neinteresē. Tagad domāju – varbūt man vajadzēja iet uz kādu nevalstisko organizāciju, kas palīdz sievietēm, varbūt tur man būtu varēts palīdzēt ar juristu. Zinu, ka līdzīgas situācijas piedzīvo arī citas sievietes, jo šo gadu laikā man vairākkārt zvanīts un jautāts, ko darīt, – vīrs ir pazudis, un sieviete tūliņ visu pazaudēs. Tuva cilvēka pazušana ir briesmīgs emocionāls trieciens, un tādā stāvoklī ir grūti kaut ko loģiski izspriest, tāpēc var pieļaut daudz kļūdu. Un tas ir traki.
Man ļoti palīdzēja saruna ar psihoterapeiti Ilonu Bušu, viņa salika visu pa plauktiņiem un ieteica izdomāt rituālu, kā no Normunda atvadīsimies. Kapavietu viņam neiekārtoju. Abas ar meitu katru gadu Normunda pazušanas dienā braucam uz Mangaļsalas molu, iedzeram kādu dzērienu un ēdam viņa iecienītāko uzkodu.»
Nezinu, kur iet un kam prasīt
Gunta Dzintare, strādā bērnudārzā Sienāzītis Balvos
Guntas dēls Kristers Dzintars pazuda Rīgā, 2022. gada 7. decembra rītā, ejot pāri Salu tiltam. Viņš joprojām nav atradies.
«Jau Kristera meklēšanas laikā bija situācijas, kuras man nepatika, – bija sajūta, ka no manis kaut ko slēpj, jo likās, ka daudzo Rīgas novērošanas kameru ierakstos taču vajadzētu redzēt, kas ar manu dēlu notika – kur un kā viņš pazuda. Tomēr izmeklētājs pārliecināja, ka Kristera ceļš beidzas uz Salu tilta – pacelties gaisā viņš nevarēja, tātad, visticamāk, pazuda Daugavā. Ilgi cerēju, ka atradīs, bet nekā… Tieši tāpēc juridiski nevar atzīt, ka Kristers ir miris.
Joprojām nespēju pieņemt policijas rīcību, kuras dēļ man neatdeva Kristera mantas. Zinu, ka tur bija dēla darba dienasgrāmata un vēstule par to, kā viņam iet. Šīs lietas man būtu ļoti dārga piemiņa. Bet to saņemšanu nokavēju, jo vēstuli par lietas apstādināšanu policija bija sūtījusi uz e-pastu, tur tā bija iekritusi spama kastītē, un mēs vēstuli nepamanījām. Kad atradām, bija jau par vēlu. Tas man bija ļoti sāpīgi. Manuprāt, šāda vēstule bija jāsūta pa pastu.
Zinu, ka jānogaida desmit gadi un tad jāiet uz tiesu, lai prasītu Kristera atzīšanu par mirušu, – automātiski tas nenotiks. Vai varu iet arī agrāk – nezinu; kur, kas un kā jādara – nezinu un nezinu arī, kam to prasīt.
Kad pirku mašīnu, reģistrējām to uz Kristera vārda, teicu: tu esi vīrietis, lai ir tava. Tā man joprojām ir Kristera mašīna – braukt ar to varu, tehnisko apskati iziet varu, bet pārdot nevaru. Nezinu, kas notiek ar Kristera bankas kontu. Kad dēls pazuda, man radās aizdomas – varbūt viņam bija naudas problēmas, ko dēls no manis slēpa. Izmeklētājs teica, ka kontā bija uzkrājums, un tas mani nomierināja. Man pilnīgi nemaz neinteresē Kristera nauda, bet negribētos, ka tā nonāk kādās sliktās rokās. Ja viņam bija kādi abonementi, piemēram, Spotify vai citi, par kuriem nezinām, – kas notiek ar tiem? Varbūt abonēšanas naudu katru mēnesi automātiski paņem, tās pietrūks, un galu galā Kristers būs parādnieks?
Kad pēc dēla pazušanas pati biju nonākusi slimnīcā pavisam smagā stāvoklī, aizdomājos vēl tālāk. Man ir māja. Kas notiktu, ja es aizietu tai saulē? Meita būtu viena mantiniece, bet Kristers – otrs. Kā tiktu sadalīts mantojums? Vai arī meitai rastos juridiskas problēmas, kārtojot mantojuma lietas? Nezinu.»
