Zbigņevs Stankevičs: «Iemīlēšanās ir Dieva dāvana, kas jāatstrādā»

Arhibīskapam un metropolītam Zbigņevam Stankevičam aizvadītais simtgades gads bija īpašs izaicinājums, un mazliet uzelpot viņš varēja tikai tad, kad virs Aglonas bazilikas torņiem parādījās pāvesta helikopters. Bet dzīve turpinās nu rit jau nākamais gads. Intervijā arhibīskaps stāsta arī par mīlestību, iekšējās brīvības nepieciešamību un dvēseles putekļiem.
Intervija
Aiva Kanepone
10. marts

Saglabāt

Foto: Ieva Andersone

Kāds ir tas Zbigņevs Stankevičs, kurš iesāka pēcjubilejas 2019. gadu?

– Viena no manām prioritātēm bija nodibināt kontaktu ar sabiedrību, lai mani saprastu un es saprastu, ko no manis gaida. Otra lieta bija struktūru radīšana. Valstīs, kur bija demokrātija un reliģijas brīvība, baznīcai jau bija struktūras, kas palīdz īstenot misiju. Pie mums padomju laikā tās bija likvidētas, un bija pat laiks, kad nebija bīskapa. Kad stājos amatā, mans izaicinājums bija radīt struktūras – Caritas jeb žēlsirdības darba grupas draudzēs un Bētlemes žēlsirdības māju, kur palīdzēt atkarīgajiem. Radīt ekonomisko padomi, priesteru padomi un tā tālāk, lai nebūtu draudzes katra pat sevi un bīskaps viens pats. Tajā visā esmu ieguldījis lielu darbu.

Tagad svarīgi nostiprināt sadarbību ar priesteriem, draudzēm, dažādām lūgšanu grupām un spēkus ieguldīt, lai pamodinātu snaudošo milzi – ierindas ticīgos. Ļaut viņiem vairāk uzņemties iniciatīvu un ielikt savas spējas baznīcas misijas īstenošanā.

Kad stājos amatā, man likās, ka priekšā vesela mūžība, 20 gadu. Bet astoņi gadi ir paskrējuši vienā rāvienā!

Ja runā par iekšējām prioritātēm, es palieku pie tā paša, ko spontāni noformulēju uzreiz pēc tam, kad tiku izsludināts par metropolīta Jāņa Pujata pēcteci amatā. Tas ir – sargāt manu iekšējās brīvības telpu, neļaut sevi ieraut vāveres ritenī un gādāt par to, lai paliek laiks manai iekšējai saiknei ar dievišķo. Kad esi apšaudē, nedrīkst ļauties skriet aizvien ātrāk. To es sapratu pirms astoņiem gadiem, un pēc astoņiem gadiem varu pateikt: «Āmen. Man ir tā pati prioritāte.» Tas ir grūti. Bet es to turpināšu – jo no tā atkarīgs viss pārējais. Ja tu saglabā šo saikni, tad tu dzīvo gaismā, un ir skaidrība par to, kas tu esi un kādi lēmumi jāpieņem. Iekšējās brīvības telpa ir iekšējā buferzona – kad bultas lido tev virsū, tās ieurbjas buferzonā, bet netrāpa tieši emocijām un neievaino.

Tāpēc rīta pirmā stunda veltīta manai komunikācijai ar Dievu. To es pavadu klusumā un veros vaļā Dieva klātbūtnei manā dzīvē. Tad seko 20 minūšu vingrošana, stundu liturģija un Svētā Mise, kur es dienas aktivitātes un risināmās problēmas ielieku biķerī, kurā tiek ieliets vīns un ūdens, lai tas viss tiek dievišķās realitātes caurstrāvots un caur to īstenojas misija, kas man uzticēta.

Es strādāju pie savas iekšējās brīvības – lai manu rīcību nosaka nevis tas, ko par mani padomās, bet mana iekšējā pārliecība un tās vērtības. 

– Lai sāktu no baltas lapas, ticīgajiem palīdz grēksūdze. Vai arī jums, arhibīskapam, ir jāsūdz grēki?

– Jā, es to daru reizi mēnesī. Tāds bija mans normālais cikls, kad es vēl strādāju par inženieri. Kad atgriezos pie Dieva, nolēmu, ka joprojām reizi mēnesī rīkošu savu iekšējo tīrīšanu. Tāpat kā jāuzkopj telpas, tā arī dvēselē sakrājas putekļi, un dažreiz iekļūst netīrumi.

Ja kāds saka, ka viņā nav grēku, tad es teikšu, ka vai nu viņš nepazīst sevi un tad jūtu viņam līdzi, vai arī melo un izliekas.

– Kas ir jūsu dvēseles putekļi?

(Arhibīskaps 10 sekundes raugās man tieši acīs un klusē.) Par to es stāstu grēksūdzē, bet varu jums nosaukt dažus piemērus. Piemēram, kad, negribēdams ļaunu, esmu pateicis kādu vārdu, kas aizskāris kādu cilvēku. Kad esmu pateicis par daudz vai esmu noklusējis, kad vajadzēja pateikt. Kad domās esmu kādu nosodījis. Tā ir tā grēka matērija. Mēs katru dienu grēkojam. Kad cilvēks strādā pie sava iekšējā stāvokļa, viņš kļūst aizvien redzīgāks. Ir tāds paradokss, ka daudzi no tiem, kurus mēs godinām kā svētos, uzskatīja sevi par pēdējiem grēciniekiem, jo viņu sirdsapziņa bija tik jutīga un gara acis tik redzīgas, ka viņi redzēja sevī mazāko novirzi no dievišķās mīlestības.

– Jūs nesen augstskolā Turība lasījāt lekciju par integrālo pieeju laimes meklējumos. Vai jūs pats esat laimīgs?

– Jā, tik tālu, cik tālu man izdodas īstenot savus mērķus, – tas dara mani laimīgu. Bet tā ir ikdienas cīņa. Nav tā, ka vienreiz par visām reizēm esi sasniedzis savus mērķus un jau kaifo, peldies svētlaimes okeānā. Nē, katru dienu sāc no jauna. Bet es jūtos savā vietā un esmu laimīgs cilvēks. Neskatoties uz to, ka iekšējā sajūta var būt visāda.

Bērniem ir tiesības nākt pasaulē divu mīlošu cilvēku savstarpējās savienošanās aktā un uzaugt ģimenē, kur viņiem ir tēvs un māte.

– Cik daudz jums nozīmē šis arhibīskapa krēsls? Jūs tajā atrodaties jau astoņus gadus, tomēr tas ir kaut kas tāds, kas var beigties.

– Protams – pēc 12 gadiem, ja viss notiks pēc paredzētās programmas! Jo 75 gadu vecumā man jāiesniedz pāvestam atlūguma vēstule. Viņš var nepieņemt vai pieņemt, bet šis pāvests parasti pieņem. Un es jau gatavojos tam, lai manī būtu šī iekšējā brīvība, kad nāksies atstāt šo krēslu. Kad stājos amatā, man likās, ka priekšā vesela mūžība, 20 gadu. Bet astoņi gadi ir paskrējuši vienā rāvienā! Līdz ar to es jau domāju, kā atstāt pēc sevis darbaspējīgu struktūru.  

Es domāju, ka es arī pēc tam negarlaikošos. Es ļoti ātri atrodu, ko darīt. Un tad varēšu vairāk pievērsties tai trešajai dimensijai un neraizēties, kā sadalīt laiku.

– Jūs reiz studējāt tehniskās zinātnes un esat runājis par to, ka zinātne un reliģija tuvojas. Kas par to liecina?

– Es jaunībā biju nonācis izvēles priekšā – studēt kodolfiziku vai automatizētās vadības sistēmas, tā ir disciplīna, kas šodien nozīmē kibernētiku un zināšanas par mākslīgo intelektu un robotiem. Es izvēlējos šo otro disciplīnu.

Par tuvošanos liecina pati lielā sprādziena ideja. Mēs nesakām, ka tas jau ir pats radīšanas brīdis, tomēr zinātne atzīst, ka pasaulei ir sākums, tā kādā brīdī ir radusies un kādā brīdī pasaulei pienāks beigas. Kaut vai otrais termodinamikas likums, ka visas temperatūru starpības izlīdzinās un tad jāiestājas siltuma nāvei. Arī astronomijas un zinātnes, kas nodarbojas ar kosmosa attīstību, nenoliedz, ka pasaulei ir sākums un beigas.

Tagad mēs redzam – jo dziļāk fizika tiecas iekšā matērijā, jo noslēpumaināk viss kļūst. Ar lielā hadronu paātrinātāja palīdzību tika atklāts Higsa bozons. Kad tu iekļūsti matērijā dziļāk, izrādās, ka tajā nekā materiāla nav. Tā patiesībā ir ilūzija, ka šis galds ir ciets! Tajā riņķo mazas daļiņas, un, ja tu tām pietuvojies, izrādās, ka tās nemaz nav cietas, bet tas ir vilnis. Noslēpumaini.

Es veselu gadu domāju par savu aicinājumu, un man nebija skaidrības – iet pa labi vai pa kreisi. Es biju daudz domājis un lūdzies, lai man dod šo gaismu. Tad tā atnāca. Dažu minūšu laikā manā dvēselē iespīdēja gaisma, pavērās kā aizkars, viss kļuva skaidrs, un es pateicu: jā.

– Ja par noslēpumaino – jūs teicāt, ka ideālo mīlestību uz Dievu nevajag jaukt ar sievietes un vīrieša mīlestību. Jūs varat izskaidrot, kas tad īsti ir šī otrā mīlestība? Kas notiek starp šiem diviem cilvēkiem?

– Tā ir Dieva dāvana. Zināms avanss, kas tiek iedots šiem diviem cilvēkiem. Viņiem piešķiļas emocijas, kuru dēļ viņi vismaz viens otru pirmajā periodā redz caur rozā brillēm. Tikai tad, kad emocijas sāk noplakt, tās rozā brilles nokrīt un sākas īstā ikdiena. Taču daudzi netiek pāri šim etapam, jo gaida, lai visu laiku būtu tā emocionāli pacilātā gaisotne. Un, kad tas noplok, saka – nē, es viņu vairs nemīlu. Un meklē nākamo. Tā viņi skraida pa pasauli no puķītes uz puķīti, un iekšējais tukšums kļūst aizvien lielāks.

Šī Dieva dāvana ir avanss, ar kuru vajag strādāt un to pārnest citā līmenī, lai tā tiek balstīta nevis uz emocijām, bet uz apzinātu izvēli.

Patiesībā diviem jauniem cilvēkiem tas var būt aicinājums stāties laulībā un strādāt pie tā, lai viņu attiecības ir balstītas uz apzinātu lēmumu, – es šo cilvēku pieņemu kā savu dzīves biedru, vēlos ar viņu bērnus un vēlos visu mūžu ar viņu dzīvot un atbalstīt.

Tā pirmā vēl nav mīlestība, bet iemīlēšanās. Tā ir Dieva dāvana, un ar to jāprot apieties. Ja cilvēks jau stājies laulībā, viņam bijusi iemīlēšanās, bet nav zem kājām tā dziļā pamata un lēmuma, tad pirmās emocijas noplok, un viņš gatavs skriet pie nākošā.  Tāpēc mums ir tik daudz sistēmas bērnu, kuri aug ārpus ģimenes. Bērniem ir tiesības nākt pasaulē divu mīlošu cilvēku savstarpējās savienošanās aktā un uzaugt ģimenē, kur viņiem ir tēvs un māte.

– Vai jums pašam ir nācies piedzīvot šo Dieva dāvanu?

– Jā. To jau grūti aizmirst. Tas ir spēcīgi. (Klusums.)

– Taču nācās no tā atteikties kā lielāka priekšā? Kā tas bija – izšķirties par labu savam aicinājumam? 

– Jā, izvēle bija aicinājums. Aicinājums man nāca 35 gadu vecumā – desmit gadu pēc tam, kad biju atgriezies ticībā. Bērnībā es biju ticīgs un uzaugu ticīgā ģimenē, bet pēc tam man bija pārtraukums.

Tagad mana ģimene ir evaņģēlija ilustrācija. Jēzus vaicāja: «Kas ir manas māsas un brāļi?» Un parādīja uz saviem mācekļiem. 

Es veselu gadu domāju par savu aicinājumu, un man nebija skaidrības – iet pa labi vai pa kreisi. Es biju daudz domājis un lūdzies, lai man dod šo gaismu. Tad tā atnāca. Dažu minūšu laikā manā dvēselē iespīdēja gaisma, pavērās kā aizkars, viss kļuva skaidrs, un es pateicu: jā. Un piedzīvoju tādu iekšējo brīvību, kādu nekad pirms tam mūžā nebiju piedzīvojis. Brīvību un mieru. Es biju gatavs uzreiz ņemt savu Bībeli padusē un iet, lai tikai man pasaka, uz kurieni jāiet. Un pēc diviem mēnešiem pārkāpu Ļubļinas katoļu universitātes garīgā semināra slieksni. Kad pēc uzņemšanas iegāju kapelā, jutu, ka iestājies dziļš, dziļš miers un klusums. Pēdējos gadus mani grauza kaut kāds tārpiņš, diskomforts, ka kaut kas manā dzīvē nav savā vietā. Un tas bija pazudis.

– Kas šobrīd ir jūsu tuvākie cilvēki?

– Mana mamma nomira 2017. gadā. Man ir trīs māsas. Bet tuvākie cilvēki šobrīd tomēr ir ticības brāļi un līdzstrādnieki. Mēs ar māsām ik pa laikam sazvanāmies un reizi gadā tikāmies svinēt mammas dzimšanas dienu. Bet divas nedēļas pēc pēdējās dzimšanas dienas viņa 102 gadu vecumā aizgāja. Toreiz mamma teica: «Šī ir pēdējā reize, mēs vairs neredzēsimies!» Un apraudājās.

Tagad mana ģimene ir evaņģēlija ilustrācija. Jēzus vaicāja: «Kas ir manas māsas un brāļi?» Un parādīja uz saviem mācekļiem. 

– Bet māsas taču jums joprojām ir svarīgas?

– Dabiski. Bet māsas dzīvo tālu. Divas dzīvo Polijā, viena tur palika jau padomju laikā, aizbrauca ciemos pie mūsu radiniekiem un teica – es nevēlos atgriezties. Viņai bija 14 gadu, un tas ir brīnums, ka viņu ar varu neattransportēja atpakaļ. Mūsu onkulim bija pazīstams policijas priekšnieks, un viņš teica – nē, es neatdošu to meiteni sovietiem!

– Skatījos jūsu tviterkontā un redzēju skaistu fragmentu no oficiāla pasākuma, kurā spēlē ungāru pianists. Tas ir jūsu paša filmēts?

– Jā, es to filmēju ar savu telefonu. Pianists spēlēja ļoti skaisti, tik maigi pieskārās taustiņiem! Reizēm pasākumos pasaka, ka nedrīkst filmēt un fotografēt, un tad es to respektēju. Bet, kad nepasaka, reizēm izvelku telefonu, jo gribas padalīties tajā labajā, ko piedzīvoju.

– Taču, lai to darītu svinīgos pasākumos, vajag mazliet drosmes?

– Jums taisnība. Lai to darītu, vajag aizmirst kautrību: «Ko par mani padomās?» Es strādāju pie savas iekšējās brīvības – lai manu rīcību nosaka nevis tas, ko par mani padomās, bet mana iekšējā pārliecība un tās vērtības. 

Novērtē rakstu

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs