«Ja Latvijā nebūtu sociālā kapitālisma, es būtu miris.» Vilkatis Jumis Ločmelis atklāti un drosmīgi par smago diagnozi

Jumi pamanīju un rūpīgi vēroju šovasar pasaules latviešu «3×3» saietā Bērzainē Vācijā. Klausījos, kā dziedot Jumja balss skan pāri citiem un cik ļoti viņš izjūt, par ko dzied. Pamanīju, ka Jumim ejot ķeras kājas. Viņš atbalstās uz pamatīgas mizota koka nūjas un iet ar to cauri arī lidostas drošības kontrolei. Viņu pamana policisti un stjuartes, Jumis skaidrojas. Nenopulēts, neprognozējams, pat mežonīgs – tāds, kuram nevar likt sēdēt, gulēt un dot ķepu kā pieradinātam šunelim.

Pastāstīsi par savu koka nūju?

Tas ir pārvietošanās palīgs cilvēkam ar kustību traucējumiem. Slimības dēļ man kājas ķeras viena aiz otras, ar šo varu likt drošāku soli un nenokrist. Veikalā nopērkamie spieķi grab un izskatās jocīgi, kā opītim. Šī ir kadiķa nūja. Kadiķi atradu Norvēģijā, kur kādiem 25 bērniem nometnē iemācīju pāris veidu, kā tādu nūju rokās griezt riņķī ap sevi. Kaut kad ļoti sen domāju, kurš varētu būt mans mīļākais vārds latviešu valodā, zināju, ka tajā jābūt mums raksturīgajam ņ, ķ vai ģ, un apstājos pie vārda «kadiķis». Jocīgs vārds, bet labs! Tā tas arī palika. Vēlāk kadiķi paši pie manis atgriezās. Latvieši bieži pārprot vārdu epifānija – domā, ka tas ir kaut kas Ziedoņa izdomāts. Īstenībā epiphaneia ir atklāsme. Viena mana epifānija ir tāda, ka, geimeru valodā runājot, pie manis atnāca kvests jeb misija ar kadiķi. Tāpēc esmu sev izgatavojis ergonomisku pārvietošanās līdzekli tieši no kadiķa, kas ir arī mana emocionālā atbalsta nūja. (Iesmejas.) Eju pa lidostu ar kadiķi – galvā kapuce, kadiķis smaržo… Aromterapija, mežs ir ar mani.

Redzēju, kā tu par savu kadiķa nūju skaidrojies lidostā un lidmašīnā. Izskatījās, ka tīšām izaicini.

Nē, es neizaicinu, bet cilvēki jūtas izaicināti – tas ir šauras domāšanas jautājums. Kad aprunājos, paskaidroju, viss kārtībā. Zini, kā reiz bija? Norvēģijā iekāpu lidmašīnā, bet Latvijas puses apkalpes loceklis manu kadiķi paņēma un nolika it kā pie apkalpes. Ja viņi tā jūtas drošāk, lai nu būtu. Bet pēc pacelšanās šis cilvēks atzinās, ka manu nūju atstājis lidostā!

Lidmašīna jau bija prom, bet es, cilvēks ar kustību traucējumiem, atstāts bez palīglīdzekļa!

Es biju dusmīgs, nikns! Beigās lidsabiedrība apmaksāja taksometru uz mājām, un manu kadiķa nūju no Norvēģijas arī drīz atsūtīja.

Atceries pirmo reizi, kad tev, jaunam vīrietim, iešanai vajadzēja nūju?

Jau divdesmit gadu, no 2006. gada, man ir MS – izkaisītā jeb multiplā skleroze. Fizioterapeite slimnīcā ieteica izmantot staiguli – tādu, ko ejot grabini pa priekšu. Tas negāja kopā ar manu pašapziņu un ego. Ļoti ilgi izvairījos ar kādu vispār runāt par savu veselību, pat darbā nerunāju, kur nu vēl kruķi, staiguļi, spieķi! Bet mamma reiz pateica: «Zini, Jumi, tev jāsāk runāt, citādi tu izskaties tā, it kā būtu piedzēries.» Nepazīstami cilvēki, redzot, kā kliboju un klūpu, tieši tā arī padomā. Arī par zemē gulošu cilvēku pirmā doma bieži vien ir – gan jau piedzēries, tāpēc pie viņa neviens nepieiet. Bet, kā zināms, – skaistums ir tā acīs, kurš skatās.

Kad saslimi, tu biji Amerikā.