Rīga +9°C 
Pirms 13 gadiem jubilejas laikā Kārlis Anitens intervijā Zanei Burnickai žurnālā Ieva izstāstīja visu par savu dzīvi.
Kārlim pēc vārda kabatā nav jāmeklē. Kā smej viņš pats – tas iedzimts, jo savulaik tētis piedalījies Jautro un atjautīgo kluba sacensībās. Apskaužamā humora izjūta un latviešiem neraksturīgā atvērtība palīdz gan dzīvē, gan darbos. Tomēr mūsu saruna izvēršas vairāk nopietna nekā jautra.
Vai maz iespējams uzskaitīt, ko visu esi darījis savos trīsdesmit astoņos gados?
Bija reiz filma par sievieti, kas visu mūžu toršu cehā sit pušu olas. Es tā nevarētu, jo rutīna mani nogalina. Man vajag nepārtraukti ko jaunu. Man patīk mācīties. Esmu pārliecinājies, ka cilvēks var izdarīt pilnīgi visu, tikai jāgrib, jātic sev un mazāk jāklausās apkārtējo runās. Vienmēr kāds pateiks, ka nav jēgas pūlēties, bet es to neklausos. Televīzijā man allaž bijis svarīgi, lai ir interesanti. Un iepazīt Rīgu no visdažādākajiem skatpunktiem – tā ir baigi foršā ekskursija. Pirmajos trijos Runā Rīga filmēšanas mēnešos esmu uzzinājis tādas lietas, ko nekad dzīvē citādi neatklātu. Piemēram, esmu skatījis Otto Švarca restorāna sienas gleznojumu, kas ir kultūras pieminekļu sarakstā, bet ko trīsdesmit gadu neviens nav redzējis. Un tas ir ēkā pretī Laimas pulkstenim, kur tagad McDonald’s! No kamerām es nebaidos, nekad īpaši nedomāju, kā izskatos vai neizskatos, vienkārši esmu es pats. Eju pie cilvēkiem ar atvērtu sirdi, ar joku, ar humoru, lai sarunu biedrus atbruņotu. Arī veidojot Dziesmusvētkiem veltītos 53 mazos raidījumus, sapratu, ka katru cilvēku var atbruņot, tev tikai jāatrod īstā atslēdziņa.
Vai radošās gaitas sāki jau savas dzimtās Smiltenes bērnudārzā?
Bērnudārzā nekad neesmu gājis, mamma bija daiļamatu meistare un mājās auda brīnišķīgas linu segas. Mēs ar māsu visu bērnību pa steļļapakšu dzīvojāmies. Sagatavošanas klasē gan gāju, pat divreiz. Bet, kad mācījos Smiltenes ģimnāzijas desmitajā klasē, tika nodibināts laikraksts Dienas Bizness, kura galvenais redaktors Juris Paiders meklēja korespondentus visā Latvijā. Viņa kursabiedrs Ilgvars Ābols, mans ģeogrāfijas skolotājs, mudināja pieteikties. Izturēju konkursu un vasarā pirms vienpadsmitās klases sāku strādāt par Dienas Biznesa pārstāvi Smiltenē. Man bija nenormāls lepnums, ka avīzes pasītē maziem, maziem burtiņiem rakstīts mans vārds. Jau tolaik sapratu, ka nodrukāts vārds uzliek milzu atbildību. Vecāki mani tā audzinājuši – par savu darbu ir jāatbild.
Tad jau ceļš uz žurnālistiku bija nobruģēts?
1994. gadā, kad bija atjaunota mūsu valsts, es beidzu vidusskolu un vajadzēja izvēlēties, ko studēt. Tobrīd šķita, ka pieprasīti būs tikai ekonomisti un juristi. Pats gribēju iet uz aktieriem. Bet
tēvs teica: «Ja droši zini, ka būsi labs aktieris, tad ej.
Bet, ja tev visu mūžu būs ar paplāti pa skatuvi jāskraida, tad labāk padomā.» Un ko dara astoņpadsmitgadīgs jaunietis? Padomā. Pēc gadiem ar tēvu esam diskutējuši entās reizes – kā būt, ja būtu. Jo es, protams, neaizgāju uz aktieriem, bet iestājos Vadības un ekonomikas fakultātē, turpat arī maģistratūru pabeidzu. Svarīgākais, ko man šī augstskola iemācīja, – domāt. Un sapratni, ka pasaule negriežas ap tevi. Cilvēces vēsturē varbūt ir bijuši apmēram simts no kosmosa atsūtītu cilvēku, ap kuriem kādu brīdi pasaule ir griezusies, bet jau pēc brīža tā atgriezās savā ierastajā orbītā. Tad iemācies spīdēt tur, kur esi! Studiju laikā turpināju strādāt Dienas Biznesā, rakstīju ārzemju ziņas, vēlāk man uzticēja enerģētikas un datoru nozari. Atceros savu pirmo lielo materiālu par datortehniku. Cilvēks man latviski stāsta, bet nesaprotu ne vārda… Ziepes ir. Ko varu uzrakstīt, ja pats nekā nejēdzu? Vairums uzņēmēju no datoriem sajēdza tikpat maz, cik es. Kā lai zina, vai viņam un sekretārei tos aparātus vajag? Varbūt var tāpat no kabineta uz kabinetu sasaukties? No tāda muļķīša viedokļa visu aprakstīju. Materiāls guva lielu atsaucību, par ko man bija prieks.
Bet lūzuma punkts notika divus gadus vēlāk, kad strādāju Latvijas gāzē par sabiedrisko attiecību vadītāju. Uzņēmums atbalstīja tobrīd populārās Olgas disenītes, es aizdegos par to projektu, mēs ar kolēģiem braucām līdzi just.
Reiz Olga Rajecka man prasa: «Kārli, ko tu tur dari tajā Gāzē?»
Es aizdomājos un sapratu, ka dzīve ir viena, man tomēr jāmeklē savs ceļš teātra virzienā. Redzi, kā viens teikums, ko tu otram pasaki, var izmainīt cilvēka dzīvi! Uzrakstīju Gāzē atlūgumu. Kādu brīdi pastrādāju LNT Mūzikas video pie Lingām, tur sāku apgūt scenāriju rakstīšanu. Darbojos arī Latvijas bērnu avīzē Laba, kur iepazinos ar Radioteātra režisori Diānu Bērzu, viņa mums veidoja fotoseriālus, tas bija ap divtūkstošo gadu.
Tavs CV jau nav rakstāms uz 10 lapām?
Ir, uz četrpadsmit. Es vienmēr visu pierakstu. Bet Radioteātris aizvien man šķiet augstākā pilotāža, jo tur viss jāpanāk tikai un vienīgi ar skaņu. Rakstīt lugas ir grūtāk, režisēt ir grūtāk. Arī ne katrs aktieris to var. Bet tie, kas to darījuši, zina, ka tā ir pilotāža aktiermeistarībā. Un tā foršā lieta – nav jāmācās teksts no galvas! Bet tad nolasi tā, lai klausoties nevienam nerastos sajūta, ka tu lasi no lapas. Finansiāli Latvijas Radio tolaik gāja grūti un ar katru gadu kļuva aizvien bēdīgāk. Paldies Dievam, Radioteātri nelikvidēja. Sabiedriskais radio taču nevar būt tikai ziņas, jābūt visam kopumam.
Ik dienu Latvijas Radio dzirdami netipiski iestudējumi – vien piecas minūtes gari. Tas arī ir tavs garabērns?
Šogad Radioteātris uzzied no jauna, un par to man milzīgs prieks. Mecenāti Boriss un Ināra Teterevi, kurus es saucu par Maziem Brīnumiem, paši mūs sameklēja un teica, ka vajag kaut ko darīt, un mēs uzbūrām šo eksperimentālo piecminūšu seriālu, kas skan jau deviņos no rīta ar atkārtojumu divos dienā. Bet uz to teātri, kur aktieri stāv uz skatuves un skatītāji sēž zālē, es gāju pavisam pretēju ceļu. Es nodibināju teātri pats. No biznesa viedokļa man saprašana bija, septiņi domubiedri arī, no tā radās producentu apvienība Septiņi. Mēs visi tolaik strādājām Latvija Radio, tur mūsu ceļi un domas sakrustojās, un, lūk, rezultāts – ar mūzikla Vella kalpi atjaunojumu šovasar atzīmēsim pastāvēšanas desmito gadadienu.
Es kā skatītāja un nedaudz arī dalībniece varu uzslavēt jūsu kompānijas augstos kvalitātes kritērijus.
Tas bija mūsu princips – tā nav vasaras haltūra, tas ir darbs. Kvalitāte bija un joprojām ir galvenais kritērijs. Tagad, palasot savu pirmo libretu, šķiet – ak, tu dieviņ tētīt! Bet viss izdevās ļoti labi. Vēlāk izmācījos dramaturģiju Latvijas Universitātes Literārajā akadēmijā, ko valsts apmaksāja rakstošiem, bet bez atbilstošas izglītības esošiem autoriem. Darbs tika darīts ar mīlestību, un mēs kā mazi bērni ar milzu azartu metāmies tajā procesā. Es nesaku, ka ir nepareizi vispirms izmācīties un tad darīt, bet ir jomas, kurās, manuprāt, optimāli ir darīt un vienlaikus mācīties. Un tā ir manas dzīves štelle – daru un paralēli mācos. Tad ir iespēja salīdzināt teoriju ar praksi. Es tolaik diezgan aktīvi piedalījos dažādos konkursos, kur bija iespēja tikt uz meistarklasēm. Tu vienkārši sūti savas lugas, kas iztulkotas angļu un vācu valodā, un, ja tev paveicas, tu tiec. Tās četras meistarklases, kurās esmu bijis, ir baigi vērtīgā skola. Angļu dramaturgs Marks Reivenhils 2008. gadā man teica: «Ja raksti teātrim, tev ir jāspēlē. Vienalga – tautas teātrī vai profesionālajā, bet, tikai esot uz skatuves un runājot ne tikai savus, bet arī citu autoru tekstus, tu sapratīsi, ko uz skatuves var vai nevar izdarīt. Sapratīsi, cik bieži aktieris domās nolād dramaturgu par to, ko viņš sarakstījis… Tad lūdzu – nākamreiz, rakstot lugu, piedomā, lai pēc iespējas mazāk eksemplārs būtu jāsvītro, kad tas nonāk aktieru un režisoru rokās.»
Tā es arī sāku spēlēt. Vispirms Muzikālajā teātrī, tad Austrumu robežā un citos projektos, un tā nonācu līdz režijai. Ir interesanti trīsdesmit gadu vecumā iet uz lekcijām un apjaust, ka īstenībā jau visu esmu sapratis pareizi. Tā kā esmu iegājis teātra pasaulē pa sētas durvīm, dažkārt esmu saskāries ar to mazliet snobisko attieksmi – kas tad tu tāds esi… Man patīk, ka Eiropas meistarklasēs tevi vērtē tikai pēc tā, ko tu vari vai nevari izdarīt. Un nevienu neinteresē, kas tu esi un no kurienes nāc. Pie mums visur kladzina to vārdu «profesionāļi». Nu, atvaino – 2013. gada novembrī sabrukušo lielveikalu arī cēla profesionāļi… Te nu mēs esam. Un es ceru, ka citi profesionāļi, kas šo lietu izmeklēs, tiešām būs sava vārda cienīgi. Mums ir tā baigā vēlme sist pie krūts un teikt – es esmu profesionālis. Nu un? Tavi darbi jau runās paši par sevi, ne jau piekārtie medāļi.
Raksti ne tikai lugas – tu esi autors arī grāmatai par Olgu Rajecku. Un tā nav vienkārši autobiogrāfija, tas ir detektīvs!
Lelde Stumbre, kas ir mana dramaturģijas lielākā skolotāja, reiz teica: «Uzrakstīt vienu lugu ir štrunts, uzrakstīt divas – labi. Ja būs arī trešā, vari teikt, ka esi dramaturgs.» Un no dramaturģijas aiziet uz prozu esot vieglāk. Olga piezvanīja pirms diviem gadiem manā dzimšanas dienā. Es, protams, gaidu, ka mani sveiks. Bet viņa nāca klajā ar savu satriecošo piedāvājumu – rakstīt grāmatu! Klasiskās biogrāfijas – piedzimu tad, mācījos tur, esmu nodziedājusi tik un tik dziesmas – mani neinteresē. Detektīvi gan vienmēr patikuši. Tajos liela loma atvēlēta bailēm. Un, lai cik paradoksāli tas arī skanētu, Olgas dzīve ir izveidojusies tāda, kāda tā ir, lielā mērā baiļu dēļ. Viņa dzied jau trīsdesmit septiņus gadus, piedalījusies vismaz piectūkstoš koncertos, bet pirms iziešanas uz skatuves viņa nenormāli uztraucas, jo grib, lai viss tiktu izdarīts maksimāli labi. Tā ir ļoti laba īpašība. Un tad es viņai saku: «Ja esi ar mieru veidot grāmatu, «izejot» no bērnībā iemantotajām bailēm, tad lai notiek!» Domāju, ka vēl ne vienu vien prozas darbu uzrakstīšu.
Vai arī tevi kādas bailes ir virzījušas pārkāpt savu spēju robežas un atklāt ko jaunu?
Nopietnas pārmaiņas manā dzīvē saistās ar veselību. Savu sportošanas karjeru, kā vairums cilvēku, beidzu līdz ar vidusskolas izlaidumu. Man bija divdesmit septiņi gadi, kad svēru piecdesmit deviņus kilogramus, biju kā špicka, bet sāku just visādas sāpes. Sapratu, ka, attīstot garīgo pasauli, savu fizisko formu esmu pametis novārtā. Bet visam taču ir jābūt harmonijā! Kā normāls cilvēks sāku apmeklēt trenažieru zāli, bet tā mani garlaikoja. Reiz iekūlos treniņā ar TRX, kas ir vienkāršs trenažieris, kas sastāv no virves ar rokturiem. Pēc tā gandrīz nosprāgu. Biju atbraucis ar riteni, bet mājās tikt vairs nespēju, zvanīju trenerim, lai savāc mani un nogādā galapunktā. Nogurums bija baiss, bet es sapratu, ka tas man patīk. Man nav vēlmes piedalīties olimpiskajās spēlēs – ne ziemas, ne vasaras. Man gribas vienkārši labi justies. Bet cilvēks ir slinks, nu ir slinks…
Pat tik aktīvs cilvēks kā tu?
Domā, man negribas paslinkot? Bet es sev to neļauju. Un tad izdomāju – lai sevi piespiestu regulāri vingrot, ir jāizmācās par treneri. Un, ja es sev kaut ko tā pasaku, tad arī daru. Nu jau divus gadus vadu nodarbības DCH studijā. Esmu līdzsvarā un varu izdarīt stipri vairāk. Es arī mēdzu teikt, ka cilvēkiem, kuri strādā fizisku darbu, vajag vakaros lasīt, iet uz teātri vai izstādēm, lai būtu līdzsvars. Ja tā nav, cilvēks kļūst īgns un drīz vien kļūst pretīgs pats sev. Piemēru ir tūkstošiem. Un tāpat arī garīga darba darītājiem nepieciešama fiziska slodze. Vissvarīgākais atrast katram to, kas patīk vislabāk.
Un kas vislabāk patīk tavām meitām? Viņas tev bijušas līdzi gan uz treniņiem, gan mēģinājumiem un izrādēm un pat asistējušas Kultūras akadēmijā eksāmenu laikā.
Sāru interesē tā aktrišu lieta. Es viņas abas daudz ņemu visur līdzi, lai redz, kāda ir patiesā dzīve. Un, ja, beidzot vidusskolu, Sāra teiks, ka grib būt aktrise, es būšu drošs, ka viņa zina, ka tā nav tikai skaista kleita, aplausi un ovācijas. Viņa zinās, ka te ir arī puņķi, asaras un negulētas naktis. Vecākā meita Sonora, visticamāk, neizvēlēsies šo ceļu, viņai ir talants jebkurā kompānijā tikt galā ar jebkādu vecumu bērniem. Viņa būs ļoti laba mamma. Un kā viņas abas rūpējās par mani, kad biju apslimis! Meitas aug par krietniem cilvēkiem. Man gribas iedot viņām drošības sajūtu. Kad notika Maximas traģēdija, mēs ar meitenēm par to runājām, īpaši par atbildību. Viena mācās lasīt, otra jau raksta un rēķina. Tā arī ir tava atbildība – rēķināt pareizi, jo, redzi, kā notiek, ja sarēķina nepareizi. Un tad bērniem ir bailes, ka visi veikali kritīs un bruks, un viņām vajag, lai esi blakus. Un, kad es būšu vecs, tad man arī būs droši, ka viņas man būs. Tas ir enerģijas nezūdamības likums. Tā vecāki arī mūs ar māsu audzināja, tāpēc mūsu ģimene ir stipra.
Man žēl, ka latviešos trūkst pašpārvaldes gēna. Mūsu zeme ir tik maza. Cik nu tur vajadzētu darba to visu sakārtot! Bet vēlme raust sev un nedomāt par zemi kopumā – tā man nešķiet simpātiska. Man reizēm saka – tu tik gudri runā, ej politikā! Bet jebkurš nevar būt politiķis, katram ir jādara tas, ko viņš var izdarīt vislabāk. Mums ir atbildība skatītāju priekšā. Cilvēki balso par tevi ar nopirkto biļeti. Tāpat arī politikā. Es nobalsoju, lai jūs manā vārdā organizējat. Es nebalsoju par to, lai jūs plēstos un ņemtos. Un vēl tās atgriešanās. Vienreiz nesanāca būt par ministru, nē, nāk atkal atpakaļ. Un ja tā darītu teātrī? Mums liktu spēlēt Romeo un Džuljetu, bet mums nesanāk. Tad diezin vai pēc trim gadiem mēs nāktu un teiktu – nu tagad gan varam… Politikā tas pats – ja nevarēji, neizdevās, tad ej un dari to, kas tev padodas. Lido, glezno, vienalga. Izrāde, protams, var patikt un var nepatikt, tas ir subjektīvi, bet tu nevari teikt, ka tas ir neizdarīts darbs.
Tāpat ar politiķu lēmumiem, – tie var patikt, var nepatikt, bet jābūt sajūtai, ka viss ir izdarīts kārtīgi.
Neviens ne par ko īsti neatbild, tā mums tāda klapata, ar ko vajadzētu tikt galā. Es ticu, ka tas ir izdarāms.
Tad iedomājies, ka kāds augstāks dramaturgs ieraksta tavā dzīves gājumā negaidītu pavērsienu un ieceļ tevi par Valsts prezidentu. Ko tu teiktu pirmajā uzrunā tautai?
Mūsu valsts pamats ir zeme, valoda un mēs paši. Tad esi pats un tuvinies ideālam! Ja katrs izdarīs labāko, ko spēj, tad arī šī valsts būs stipra, spēcīga un gudra. Un smaidīt vairāk – tas rada pozitīvo kopumu. Atceros neseno laiku, kad mainījās nauda. Pārdevējas bija pārgurušas, pārkreņķējušās. Un tad tu viņu pasveicini, novēli veselīgu un laimīgu jauno gadu. Un tas cilvēks apjūk. Tu jau tikai pasaki vienu labu vārdu, kas neko nemaksā, cilvēks pasmaida, un smaids, kā mēs zinām, ir labākais vitamīns.
Kad gatavojāmies Dziesmusvētkiem, pētījām, kā ritēja dzīve Londonā, kad tur tuvojās olimpiskās spēlēs. Viņiem bija brīnišķīgs klips par to, ka ikviens Londonā lepojas, ka viņu pilsētā notiek pasaules mēroga sacensības. Un arī mums ir jālepojas ar Dziesmusvētkiem, ar Rīgu kā Eiropas kultūras galvaspilsētu, ar mūsu ir talantīgajiem māksliniekiem un sportistiem. Mums pat ir brīnišķīgi sētnieki! Neviena Eiropas metropole nav tik tīra kā Rīga, un ar to vajag lepoties! Es lepojos. Man patīk, ka varu aizvest ārzemju tūristus un parādīt, kā izskatās tāda eksotika kā dabīgs mežs ar vējā sagāztiem kokiem, sapuvušiem celmiem un piepēm. Tā taču ir bagātība! Un vien desmit minūšu brauciena attālumā no centra! Un vajag uzsist sev uz pleca. Jo tas ikvienam dod stimulu, ja pasaka, ka ir labi. Un tas palīdz tik galā ar to, kas nav tik labi.
Es šad tad domāju par tautiešiem, kas brauc meklēt laimi ārzemēs. Neesmu dzirdējis veiksmes stāstus par fabrikas strādniekiem, kas kļūst par miljonāriem. Es ticu, ka tas tur augšā, kurš organizē plūsmu uz zemes, ir nolicis mani Latvijā, jo te ir mana misija. Ja visi aizbrauks, kas paliks? Mana vecāmamma bija medmāsa vācu armijā, no skolas sola viņu paņēma, neviens neko neprasīja. Pēc tam krievi Kurzemes katlā saņēma ciet, divas nedēļas turēja pagrabā. Visu mūžu bija visās čekas uzskaitēs. Tomēr izmācījās par dakteri, strādāja un palīdzēja cilvēkiem. Bet viņas māsīca aizbrauca uz Austrāliju, paspēja aizbēgt. Kad viņas satikās, risināja sarunas par to kā «viņi tur» un «jūs te». Un tad vecāmamma teica: «Bet, ja mūsu te nebūtu, tad nebūtu vairs nekā.» Nu nedrīkst visi aizbraukt!
*Dzīvē ir tik daudz gardu lietu, gribu tās visas pagaršot.
