Rīga +12°C 
«Agri vai vēlu tas brīdis pienāks,» par hokejista karjeras beigām savā pēdējā intervijā žurnālam KLUBS neilgi pirms traģēdijas sacīja Kārlis Skrastiņš. Viņš lēsa, ka varētu spēlēt vēl gadus četrus, un neviens nevarēja iedomāties, ka viņa stasts ne tikai hokejā beigsies tik traģiski un strauji. Viņš aizies, būdams spēka un enerģijas pilns. Aizies, aiznesot līdzi sapņus, plānus un cerības. Pirms 15 gadiem 7. septembrī aviokatasrofa paņēma visas Jaroslavļas Lokomotiv komandas spēlētāju un treneru dzīvības.
Kārlis jau bija aizdomājies par to, kā dzīvos pēc tam, kad vairs nedosies cīnīties hokeja laukumā.
«Pirmais, ko darīšu – vairāk uzmanības veltīšu ģimenei, meitu audzināšanai, mācībām,»
toreiz sacīja Kārlis. Taču viņa meitām liktenis tēti atņēma nežēlīgi agri.
Skrastiņam bija arī idejas par to, ko darīt tālāk. Viss, ko es māku un zinu, ir saistīts ar hokejs. «Turpmāk es sevi redzu saistībā tikai ar hokeju. Varbūt tas būtu trenera, konsultanta vai ģenerālmenedžera darbs. Vasarā kopā ar Oskaru Bārtuli rīkojām treniņnometni bērniem. Man patika. Sapratu, ka varu viņiem palīdzēt, nodot savu pieredzi,» teica viņš.
