Rīga +13°C 
«Tagad katrs gads ir tāds, ka nezinu, ko darīšu tālāk. Nezinu, vai spēlēšu divus, trīs, četrus gadus. Viss atkarīgs no pašsajūtas. Pašlaik koncentrējos šai sezonai. Kā jau minēju,
vēl vasarā iezagās doma, ka muguras dēļ ir jābeidz spēlēt,»
neilgi pirms traģiskās nāves savā pēdējā intervijā žurnālam KLUBS sacīja Dzelzs vīrs – hokejists Kārlis Skrastiņš. Viņš gatavojās aiziešanai no hokeja laukuma, bet – ne no hokeja. «Agri vai vēlu tas brīdis pienāks. Pirmais, ko darīšu – vairāk uzmanības veltīšu ģimenei, meitu audzināšanai, mācībām. Viss, ko es māku un zinu, ir saistīts ar hokejs. Turpmāk es sevi redzu saistībā tikai ar hokeju. Varbūt tas būtu trenera, konsultanta vai ģenerālmenedžera darbs. Vasarā kopā ar Oskaru Bārtuli rīkojām treniņnometni bērniem. Man patika. Sapratu, ka varu viņiem palīdzēt, nodot savu pieredzi,» toreiz sprieda Skrastiņš.
Tagad, lasot viņa pēdējo interviju, nevilšus iezogas doma – ja vien Skrastiņš būtu ieklausījies savā ķermenī, iespējams, viss varēja būt pavisam citādi… Varbūt viņš būtu apmānījis savu likteni. "Man mugurkaula pēdējam kauliņam ir apmēram trīs milimetrus liela trūce. Tā var tikai palielināties. Pirmo reiz mugura par sevi lika manīt Vankūveras olimpiādē. Tas netraucēja spēlēt un trenēties. Sezonu nospēlēju uz pretsāpju zālēm, veicu dažādus rehabilitācijas vingrinājumus un muguras sāpes man netraucēja. Labi jutos, taču šogad jūnijā sāpes pēkšņi atkal parādījās. Laikam no tā, ka biju atsācis pārāk smagus treniņus," lēsa Kārlis.
«Sāpēs sākās neīstajā laikā – tieši pirms došanās uz Jaroslavļu.
Staigāju pa dakteriem,» atminējās Kārlis. "Pateicu to aģentam. Loko zināja par manām problēmām un uztvēra to mierīgi, jo tagad mugura sāp puskomandai. Speciāi taisām vingrinājumus. Tieši tad, atbraucu uz Jaroslavļu, sāpes pārgāja," toreiz stāstīja Skrastiņš, kura mūžs aprāvās tik pēkšņi un traģiski. 2011. gada septembrī aviokatasrofa paņēma visas Jaroslavļas Lokomotiv komandas spēlētāju un treneru dzīvības. Šoruden apritēs 15 gadi kopš melnākās dienas hokeja vēsturē.
