Rīga +12°C 
«Mani nemaz tā nelutināja ar lomām, jo
teātrī bija savas prīmas un sava konkurence.
Bet profesionalitāte auga ar katru lomu," savu ceļu teātrī tagad intervijā žurnālam IEVA atminas Aija Dzērve.
«Neesmu tāda tipiska Dailes teātra aktrise. Bet pedagogi, Anna Eižvertiņa un Kārlis Auškāps, man bija iemācījuši, ka tā ir profesija,» sacīja Aija. «Mums mācīja, ka tā ir profesija, bet tagad redzu, ka notiek visādi, – tu teātrī vari spilgti notikt vienu, divas sezonas, bet, ja kaut kas mainīsies un tevi vairs neizvēlēsies, mēs dosim priekšroku citiem,» atzīst viņa.
Pirms sešiem gadiem pienāca diena, kad priekšroka patiešām tika dota citiem, bet pieciem dailēniešiem, tostarp Aijai, paziņoja – nāksies no teātra aiziet. Tas notika pandēmijā un – telefonsarunā. «Bija 1.aprīlis, un sākumā domāju, ka Juris joko, bet pēc tam ļoti ilgi nespēju neko pateikt. Viņš jautāja: «Tu mani dzirdi? Tu mani dzirdi?» Es teicu: «Jā, es tevi dzirdu, bet
tas ir ļoti nežēlīgi un necilvēcīgi, ko tu šobrīd dari.»
Tāda bija šī saruna, un es to ļoti labi atceros. Pēc tam man šajā teātrī nebija vairs nevienas izrādes, ar to viss beidzās,» sarunu ar bijušo kolēģi, tolaik jau jauno direktoru Juri Žagaru atceras Dzērve.
«Kā tādā novelē – es pat nebiju atvadījusies no kolēģiem, manas mantiņas joprojām bija tur, un varbūt palika kāda nenomaksāta kafija bufetē. Bet bija jāsāk domāt ļoti racionāli – kā es samaksāšu rēķinus? Aktieriem tobrīd vairs nebija nekādu citu darbu, bija pilnīgs vakuums,» Aija stāsta, cik neapskaužamā situācijā tolaik nonāca.
«Tas, protams, bija viens no tiem notikumiem, kas pagriež visu dzīvi, un man ar šīm atmiņām jāsadzīvo. Esmu to sev iekšēji atrisinājusi, dzīvoju citā virzienā, un man tagad ir labi, ir jauns posms. Tomēr arī tiem cilvēkiem, kas to izdarīja, būs ar savu lēmumu jāsadzīvo, pat ja tagad viņi dzīvo tam pāri. Bet es domāju, ka viņi ir ļoti pārliecināti par to, ko izdarīja. Nevar gaidīt, lai lācis vai vilks saprot lakstīgalas. Man ir bijis jāspēlē ļoti interesantas lomas, un arī tas kaut kur raksturā nosēžas. Tik labticīga sirsniņa, kāda biju jaunībā, es sen vairs neesmu,» tā Aija.
Sarunu ar Aiju Dzērvi lasi ŠEIT:
