Rīga +17°C 
Rakstnieks Ēriks Hānbergs šopavasar svinēja 93. dzimšanas dienu, taču joprojām ir tikpat možs un enerģisks kā kādreiz. Optimisms Hānbergu pavadījis visu dzīvi, tāpēc viņš labprāt pasmejas arī par savu diagnozi – narkolepsiju. Ar narkotikām tai nav nekāda sakara – narkolepsija ir hroniska nervu sistēmas slimība. To izsauc oreksīna trūkums smadzenēs, un tas atbild par nomoda un miega cikla regulāciju. Citiem vārdiem, cilvēks piepeši aizmieg, un tas var notikt jebkuros apstākļos, pat ēdot pie galda vai stūrējot auto. «Pirmo reizi savu dīvainību sāku uzlūkot pozitīvi, kad pamatskolā piedalījos iestudējumā Maija un Paija.
Man bija jātēlo Varis, kas guļ pie suņu būdas. Un es aizmigu pa īstam!
Kad pienāca mana kārta runāt, biju cieši aizmidzis. Teicēja sāka skaļi runāt manu tekstu. Pamodos vien tad, kad visa publika skaļi smējās par notiekošo uz skatuves. Kopš tā laika zinu, ka cilvēki par manu dīvainību uzjautrinās draudzīgi, nevis ņirgājoties. Dažādās kompānijās esmu gan bijis tas, kurš izjoko, gan arī tas, kuru izjoko. Manu ciešmiegu reiz izmantoja internāta kolēģi no Vecumnieku vidusskolas. Rītam svīstot, viņi iznesa mani ārā ar visu dzelzs gultiņu un nolika šosejas malā Vecumnieku centrā. Es biju tik cieši aizmidzis, ka to pat nepamanīju un turpināju gulēt. Kad sestdien aizdevos mājās, mamma un paps jau zināja, kas ar mani ir noticis, jo viss pagasts runāja, ka Hānberga dēls gulējis šosejas malā, pašā Vecumnieku centrā,» smejas rakstnieks.
Samierinās ar neērtībām
Diagnozes dēļ Hānbergs piedzīvojis ne tikai komiskus atgadījumus, bet arī neērtības, ko nes šī slimība. «Kaite traucējusi tādā ziņā, ka skolā, augstskolā un teātrī vienmēr sēdēju pēdējos solos un pēdējās rindās, lai iespējami mazāk cilvēku redz, ka pēkšņi iesnaužos. Pēdējās rindās šo manu kaunu redz labi ja daži cilvēki, bet ne visi. Vēl – man nav šofera tiesību, jo jebkurā mirklī varu aizmigt. Nekad neesmu tiecies kļūt par autovadītāju, jo nevēlos apdraudēt ne citus cilvēkus, ne sevi,» kaites mīnusus atklāj Hānbergs, kurš laika gaitā ar slimību iemācījies sadzīvot.
Ir arī labums!
«Aizmigšana manā dzīvē turpinās, un ar to es rēķinos. Ja ir ilgāks saiets, tad pazūdu uz brīdi kādā telpā, kur pāris minūtes pasnaužu un atmostoties uzreiz kļūstu žirgtāks. Esmu arī savai ģimenes ārstei stāstījis, ka bieži aizsnaužos un pamostos ļoti žirgts. Viņa teica: «Priecājieties, ka jūsu organisms tik bieži atpūšas!» Ja dienā vairākkārt aizsnaužos, tas nozīmē, ka katru reizi pamostos žirgtāks. Miegs, iespējams, uztur možumu manī joprojām arī šajos vērtajos gados. Par saviem gadiem vienmēr saku tā: «Es nevis novecoju, bet kļūstu vērtāks.» Tā iesaku darīt arī citiem,» saka rakstnieks.
