Rīga +1°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Nemitīgas bailes
Par spīti pandēmijai un ar to saistītajiem ierobežojumiem, darbs Latvijas filmu nozarē turpinās. Šobrīd radīšanas vai gatavības stadijā ir vairāk nekā 60 filmu. Viena no gaidītākajām – kinolente Janvāris. Tā piedāvā uz Latvijas tautai tik nozīmīgo barikāžu laiku palūkoties 18 gadus veca jaunekļa Jaža acīm, kurš kopā ar draugiem tiek ierauts Rīgā notiekošajos masu politiskajos notikumos.
Jaža loma tikusi Dailes teātra jaunajam aktierim Kārlim Arnoldam Avotam. Laikā, kad uz Vecrīgu un citām stratēģiski svarīgām vietām saplūda latvieši no visām Latvijas malām, lai tās aizstāvētu no OMON kaujinieku iebrukuma un nosargātu Latvijas tiesības uz brīvību, Kārlis vēl nebija dzimis. Jaunais aktieris gan labi pārzinājis šo Latvijas vēstures lappusi.
«Mācījos Elejas vidusskolā, un man bija izcili skolotāji, kuri sīki un smalki stāstīja par tā laika notikumiem, to nozīmīgumu. Jau kopš bērnu dienām atminos barikāžu atceres dienas, lai arī tolaik tā īsti nemaz neapzinājos šī notikuma nopietnību. Taču visvairāk kā jau jaunam cilvēkam man atmiņā palikuši barikāžu upuri. Tie astoņi cilvēki, kuri toreiz gāja bojā,» stāsta Kārlis.
Arī viņa ģimene bija iesaistīta 30 gadus senajos notikumos. «Mans tēvs dežurēja Zaķusalā, kamēr mamma ar diviem bērniem – manu māsu un brāli – palika mājās.
Esmu dzirdējis, ka citas sievas ļoti protestējušas pret vīru dalību barikādēs un metušas pat katlus pret sienām, jo negribējušas, lai tiktu apdraudēta visa ģimene.
Jo situācija bija pietiekami nopietna, lai uztrauktos. Neviens nevarēja paredzēt, kāds būs iznākums. Arī mana mamma uztraucās un mudināja tēti karstākajos punktos neiet. Ar šausmām sekoja līdzi to dienu notikumiem televīzijā,» stāsta aktieris.
«Esmu daudz runājis ar cilvēkiem, kas to pieredzējuši, un man ir grūti iztēloties šausmas, kādas tajās dienās viņi piedzīvoja. Cilvēki stāstīja, ka naktī katra traktoru partija, kas iebrauca Rīgā, atgādināja tanku kolonnu. Krakstošais Daugavas ledus – kāpurķēdes troksni. Nepārtraukti izjuta bailes. Piemēram, man vectēvs nebrauca uz barikādēm, jo viņš, būdams 1. klases skolnieks, tika izsūtīts uz Sibīriju, kur viņam tika iedalīta māja bez jumta, un ģimenei nācās ēst kartupeļu mizas. Viņš nebrauca, jo bija bail no iespējamām represijām. Pārāk spilgti vēl atmiņā palicis bērnībā piedzīvotais,» saka Avots.
Iedvesmojas no Podnieka un Auroras
Kārlim lomai palīdzēja sagatavoties arī dažādas dokumentālas liecības par barikāžu laiku. «Internetā noskatījos visu iespējamo materiālu par šo tēmu. Zigurda Vidiņa filmu, arhīva materiālus, Jura Podnieka filmas, Ilzes Strengas intervijas ar barikāžu dalībniekiem. Daudz pētīju fotogrāfijas. Skatījos uz attēlu un iztēlē mēģināju izstaigāt garām tiem kamaziem, traktoriem, ugunskuru vietām. Mēģināju iztēloties cilvēku balsis, sarunas. Kairišs mums rādīja dažādus tā laika video, kuri nav pieejami internetā,» atceras Kārlis.
«Tāpēc tad, kad filmas mākslinieki bija uzbūvējuši barikāžu rekonstrukciju pie Augstākās padomes ēkas, man bija sajūta, ka esmu tur jau bijis, staigājis klusiņām aiz muguras Strengai un uzklausījis cilvēku stāstus. Sirreāli,» saka aktieris. Viens no lielākajiem iedvesmas avotiem viņam bija Juris Podnieks un par viņu biogrāfija Vai viegli būt elkam. «Tajā aprakstīta arī režisora bērnība.
Jura mamma viņa tēvam Borisam Podniekam teikusi – viņš izaugs par ģēniju vai sēdēs cietumā.
Juris savā ziņā līdzinās manis atveidotajam varonim Jazim, kurš nesaprot neko par dzīvi, bet sapņo par kino.»
Lai iejustos tā laika atmosfērā, aktieris klausījies tam laikam raksturīgo mūziku. «Visvairāk grupas Aurora repertuāru. Viņu dziesmas Grūtas dejas ritmā teksts perfekti raksturo manu ielaušanos vēsturē: «Es eju grūtas dejas ritmā, es eju lēnu soli pārdzīvodams, caur taviem smiekliem neizprotamajiem, mans karogs ticība un grēks.» Šie vārdi precīzi raksturo, kā es jūtos,» teic aktieris.
Ievēro fasting diētu
Kārlis saka – strādāt ar režisoru Viesturu Kairišu bijis ļoti interesanti. «Viesturs, piemēram, lūdza, lai lomas dēļ nometu svaru. Teica, ka varētu atbrīvoties no pāris kilogramiem, bet es nometu desmit! Turklāt mēneša laikā. Tas bija visai interesants process,» smejas aktieris. Kā viņam izdevās tik īsā laikā atbrīvoties no tik daudz kilogramiem?
«Pirmkārt, nevienam neiesaku to darīt. No liekā svara jāatbrīvojas pakāpeniski, nevis strauji, kā to darīju es. Tas nav veselīgi. Taču ko lomas dēļ neizdarīsi?! Es ievēroju tā saucamo fāstingu (pārtraukto badošanos – PDz) – 16 stundas neēdu, bet 8 stundas ēdu. Citreiz arī 18 vai 20 stundas neēdu un 6 vai 4 ēdu. Man šī metode ļoti palīdzēja. Bez sporta, bez svīšanas svaru zālēs. Tā ir tīrākā sliņķu diēta,» smejas viņš.
Dāvanā – kamera
Dailes teātra aktieris brīvajā laikā aizraujas ar fotografēšanu. «Mans vectēvs, kuru jau pieminēju, atstāja man mantojumā savus analogos fotoaparātus ar visiem piederumiem, tāpēc kādu laiku biju aizrāvies ar fotografēšanu, attīstīju arī filmiņas. Tagad man filmas Janvāris operators Voiteks Starons uzdāvināja 8 mm kinokameru, ar kuru esmu nofilmējis arī vairākas filmas daļas. Domāju, ka turpināšu iepazīt šo kameru un skatīties uz pasauli caur astoņiem milimetriem, kas vairs nav tik populāri, toties rada izcilu kadru,» teic Kārlis. Viņš pieļauj, ka reiz varētu pats radīt kādu dokumentālo filmu. «Ieceres man ir, bet negribu izvirzīt nekādus mērķus. Jāskatās, kur dzīve mani tālāk nesīs. Kā redzam, tā mūs nemitīgi pārsteidz.»
Jazis nav Kārļa Arnolda Avota pirmā kino loma. «Gadu strādāju kameras priekšā pie režisora Staņislava Tokolova, filmējos spēlfilmā Mīlulis. Tajā atveidoju topošo maksātnespējas administratoru. Arī šīs filmas pirmizrāde vēl ir priekšā,» atklāj viņš.
Plānots, ka filma Janvāris uz kinoekrāniem iznāks nākamā gada janvārī.
«Ļoti ceru, ka šī producentu iecere piepildīsies. Redzēs, cik ātri ies montāžas process, jo filma uzņemta ar vairākām kamerām – 8 mm kinokameru, VHS kameru, mūsdienu kinokameru, arī tika izmantota Podnieka īstā kamera. Tāpēc montēšana būs diezgan sarežģīta. Domāju, ka, pateicoties šim paņēmienam, skatītājs būs ieguvējs, jo precīzi tiks uzburti tā laika notikumi un izjūtas.»
