Rīga +12°C 
Mūziķis pašlaik dzīvo dzīvoklī Rīgā, taču ir iegādājies nelielu, vecu māju Zvejniekciemā, kas nākotnē kļūs par viņa ģimenes pamata dzīvesvietu. Tiesa, priekšā vēl atjaunošanas un iekārtošanas darbi. «Man neskaitāmi cilvēki ir teikuši: «Jauc nost. Nojauc un uzcel jaunu!» Un es nezinu, kas tas manī ir, ka man gribas kaut vienu sienu, kaut vienu ķieģeli saglabāt no tā, kas tur ir pašlaik. Man vienkārši liekas, ka tas ir turpinājums… Es negribu nonākt tukšā vietā – es gribu būt kā turpinājums.»
Lai arī dzīve Zvejniekciemā dos iespēju baudīt dabas tuvumu, tostarp iespēju jebkurā brīdī doties pastaigā gar jūru, nākotnē viņa ģimene neizpaliks arī bez lauku dzīves izaicinājumiem, kurus tostarp rada arī klimata pārmaiņas. Un cīņa ar kailgliemežiem ir viens no tiem. Kā stāsta Kazāks, kaimiņu platības ir neapdzīvotas, tāpēc arī izkontrolēt kustoņus, kas no tām lien ārā, ir daudz grūtāk. «Domāju, ka mēs klimata pārmaiņas, pat ja kādā brīdī ieraugām, tās nenofiksējam, bet gan pierodam un vienkārši turpinām dzīvot,» saka mūziķis, piebilstot, ka tas attiecas uz jebkuru dzīves jomu – zvejnieki to izjūt ar apaļo jūrasgrunduli, kas nu jau kļuvis par nozīmīgu Baltijas jūras ekosistēmas daļu, bet augu mīļotāji pamanīs, ka daudzu puķu vietā pļavās nu redzama vien invazīvā zeltslotiņa.
Aktuāls paliek jautājums par to, kāpēc mēs pielāgojamies klimata pārmaiņām, nevis domājam par to, kā tās novērst. Un mūziķim uz to ir sava atbilde. «Mēs visu laiku domājam par to, kas mainās un kā pielāgoties. Bet kāpēc mainās? Par to mēs negribam domāt. Mēs negribam domāt par to, vai mūsu bērniem līdz viņu dzīves beigām pietiks resursu uz zemeslodes. Mēs labāk izdomājam jaunu kondicionieri, kas spēs nodzesēt +35 grādus mašīnā,» stāsta Kazāks. Viņš uzskata – mēģinot pielāgoties, mēs tērējam vēl vairāk resursu – un tas viss tādēļ, lai sev nodrošinātu komfortu. Tas pats attiecas uz skaisti nopļautajiem mauriņiem ap privātmājām – tā ir mūsu vēlme pēc skaistas un sakoptas apkārtnes, bet vai dabai un dzīvajai radībai tas tiešām ir vajadzīgs, pārdomas rosina mūziķis.
«Zini kā, visu pasauli mēs neizmainīsim, bet skaidrs, ka tiem sīkumiem ir nozīme. Protams, ka, teiksim, bērniem drēbes es meklēju andelēs-mandelēs un otrās pārdošanas vietās, jo tas ir absurds, cik maksā bērna drēbes, un tiešām – ja mēs visas mestu ārā, tas nav tas… Bērns paaugas pa to pusgadu, un tā drēbe ir lieka un vairs neder. Redz, par sevi – es visu nonēsāju līdz galam. Nu, tā, ka tur vairs nav, ko nēsāt! Es neizmetu drēbes, kuras vēl varētu valkāt. Jā, ar apaviem gan kādreiz gadās. Īpaši, ja esmu nopircis tādus, kas tomēr nav ērti, tad es tos atdodu Sarkanajam Krustam vai kādā no šādām vietām. Tāpat ar apģērbu – ja tas ir labs, bet neder man, tad es to atdodu kādam šādā formā,» stāsta mūziķis. Taču Kazāks uzsver – viņš nebūt nav zaļākais cilvēks pasaulē, jo īpaši nepiemeklē vietas, kur meklēt sev jaunu apģērbu. Visbiežāk iegādājas kādu apģērbu veikalā, kas piesaistījis uzmanību un ir ar atlaidi.
Cik «zaļš» patiesībā ir garo distanču skrējēja dzīvesveids un cik apavu pāru vajag vienam cilvēkam, lai varētu trenēties dažādos apstākļos? Kāpēc dzīve pilsētas dzīvoklī elektroauto padara teju par neiespējamu misiju? Cik dārgi un sarežģīti ir legāli atbrīvoties no būvgružiem, un kāpēc atkritumu nodošanas sistēma reizēm pati veicina mežu piesārņošanu? Kāpēc vecs, bērnu saskrāpēts egles galds var izrādīties vērtīgāks par modernu laminātu? Un kā iemācīties sev pateikt «man pietiek» mājokļa platības, auto izvēles un ikdienas paradumu ziņā? To uzzini raidierakstā Zaļās sarunas ar Santa.lv:
Materiāls tapis ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.
Uzmanības centrā
Rakstu sērija tapusi ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.
