Rīga +7°C 
KLAUSIES
Rakstnieks un literatūrzinātnieks Valdis Rūmnieks, kas kopā ar dramaturgu un režisoru Andreju Miglu uzrakstījis izcilo grāmatu Čaks, atklāj jaunus faktus, pat sazvērestības teorijas par Rīgas spilgtāko apdziedātāju dzejā Aleksandru Čaku.
«Mani vecāki ar Čaku bija labi draugi,» par urdošo, vēl joprojām neapslāpstošo interesi par Čaka daiļradi stāsta rakstnieks. «1945. gadā viņš piedalījās manu vecāku askētiskajās kāzās. Mans tēvs bija rakstnieks un žurnālists, strādāja Padomju Jaunatnē un aizrāvās ar fotografēšanu.
Mums mājās bija vairākas fotogrāfijas, kurās saviesīgos vakaros redzams arī Aleksandrs Čaks.
No bērnības mani ir interesējis, kas ir omulīgais plikgalvis. Mums blakus dzīvoklī dzīvoja Čaka labākais draugs Jānis Sudrabkalns. Dažās bildes viņi abi ir kopā. Vidusskolas pēdējās klasēs un studējot Latvijas Valsts universitātē filoloģiju, es jau diezgan apzināti interesējos par Aleksandru Čaku, bet pēc režisora Pētera Pētersona iestudētās Čaka poēmas Spēlē, Spēlmani! Jaunatnes teātrī 1972. gadā, kas Latvijā bija ārkārtējs kultūras fenomens, sāku urķēties dziļāk un nopietnāk pētīt Čaka biogrāfiju un daiļradi. Es samērā ātri sapratu, kas ir tie slēptie zemūdens akmeņi, kāpēc eposs strēlniekiem Mūžības skartie nonācis specfondā un aizliegtās literatūras sarakstā, nevis pieejams atklātajā lasītavā. Tas manī radīja vēl lielāku kārību un vēlēšanos pievērsties Čakam,» žurnālam Ievas Stāsti savulaik atklāja viņš.
Aleksandrs Čaks, īstajā vārdā Aleksandrs Čadarainis, dzimis 1901. gada 27. oktobrī Rīgā, drēbnieka ģimenē. Vecāki vēlējās, lai vienīgais dēls iegūst labu izglītību tajā laikā elitārajā Aleksandra ģimnāzijā. Pirmā pasaules kara laikā skolu pārcēla uz Krieviju, un nākamais dzejnieks turpināja mācības evakuētajā Aleksandra ģimnāzijā Veravā (tagadējā Veru), vēlāk – Saranskā. 1918. gadā viņš iestājās Maskavas Universitātes Medicīnas fakultātē, bet gadu vēlāk studijas pārtrauca un sāka strādāt Saranskas apgabala Tautas izglītības nodaļā par lietveža palīgu. 1920. gada februārī viņu iesauca Sarkanajā armijā, kur viņš veica kara komisariāta sekretāra un kultūrpolitiskā darbinieka pienākumus rezerves pulka lazaretē.
Pēc pārslimota tīfa dzejnieks jau 23 gadu vecumā zaudēja matus, smagās infekcijas slimības dēļ viņš nav atstājis pēctečus.
«Čaka liktenī – gan jaunībā, gan mūža otrajā pusē – daudz ko izšķir tas, ka viņš ir rīdzinieks, Rīgas centra iedzīvotājs, kurš laikmeta griežos nevar tā vienkārši slēpties mežā. Viņam jāizvēlas vai nu evakuācija, vai emigrācija. Aleksandra ģimnāziju organizēti evakuēja uz Krieviju, kur viņš ieguva vidējo izglītību. Vecāki atgriezās Latvijā ātrāk, bet, tiklīdz Aleksandrs grasījās braukt uz dzimteni, padomju vara viņam nemitīgi bloķēja aizbraukšanu. Viņš bija spiests pieņemt padomju amatus, atdot velnam mazo pirkstiņu un spēlēt spēli – iestāties Krievijas kompartijā un paziņot, ka vēlas nodarboties ar pagrīdes darbu Latvijā –, lai viņam ļauj atgriezties dzimtenē. Pēc revolūcijas Krievijā valdīja bads. Ja ne pats pieredzēja, tad zināja, ka bada dēļ cilvēki ēd cits citu…»
1922. gadā Aleksandrs Čaks atgriezās Latvijā.
Lasi 
trīs mēnešus
→
abonents?
Ienākt portālā
