Rakstnieks vai laikmeta pareģis? Cilvēks bez kompromisiem – Džordžs Orvels

Ne visi aizdomājas, cik svētīgs, turklāt viegli paveicams darbs ir atstāt dāvanu nākamajām paaudzēm. Tā vienā no savām esejām ieminas britu literatūras spožā zvaigzne rakstnieks Džordžs Orvels. Viņš pats tobrīd nākamībai jau ir atstājis padomju totalitārismu atmaskojošo Dzīvnieku fermu, top visu laiku slavenākā antiutopija 1984. Šķiet, ko te vēl piebilst. Tomēr esejā rakstnieka domas kavējas pie kaut kā, viņaprāt, pamatīgāka. Koka. Skaistas īves, jo plaukumā koks raisa prieku, ne pārdomas par tā stādītāja darbiem. «Es neapgalvoju,» Orvels turpina, «ka visas saistības pret sabiedrību var nokārtot ar privātu koku stādīšanas iniciatīvu.» Tomēr piemērotā brīdī ielikt zemē pa ozolzīlei – par katru savu līdzcilvēkiem nodarīto sliktumu… Beigu beigās kāds tevi, iespējams, pat uzskatīs par labdari!

Parasti viss orveliskais mums lielākoties asociējas ar diviem iepriekš minētajiem romāniem, bet savas īsās dzīves laikā Orvels paguva apbrīnojami daudz. Romāni, ap 250 dažādu eseju, dokumentālās prozas darbi, dzeja. Daudz no tā ticis vērtēts pretrunīgi. Orvels rakstīja par to, ko pats bija piedzīvojis un kam patiesi ticēja. Viņš nīda melus un turēja vērtē patiesību, un te kompromisiem nebija vietas.

Pārnācis mājās no Spānijas pilsoņu kara ar lodes caurumu kaklā, Orvels savā 1984 brīdināja, ka nebūs lielāka posta, ja ļausim vaļu Domu policijai un Lielā Brāļa uzraugošajai acij. Ka vēsture ir sagrozāma.

Spēcīgas tēmas, īpaši šomēnes, kad arī mūsu sarunu tematu augšgalā vairāk nekā citkārt ir politiskās norises un nopietni darbi drošai valsts nākotnei. Orvels raksta: kad tev atņem visu, ir kas tāds, kas tomēr paliek. Mīlestība. Vai var iznīdēt mīlestību?