Rīga +10°C 
- Projekta idejas autore un koordinatore – Gulbenes Mākslas skolas direktore Sandra Dikmane.
- Augsnes sagatavošana – Gulbenes pilsētas Saimnieciskā pārvalde.
- Dizains, realizācija un uzturēšana – ainavu dizainers Edžus Vējiņš (www.ainavudizains.wordpress.com).
Botāniskais risinājums
Atskaites punkts augu izmantošanā ir to iekļāvums sugu enciklopēdijā latvijasdaba.lv. Stādīšanas pamatkritēriji: priekšā saturiski jēgpilnie, tiem apkārt un vidū košums, aizmugurē basketbolisti – jo dobei neliels slīpums uz leju. Līdzsvaram un ritmam – augu atkārtojumi. Pēc koncepcijas krāsu gamma tiek turēta stingros grožos, bet realitātē tā kļūst vaļīgāka, jo daļa sugu ziedēšanas gaitā maina tonalitāti. Tādēļ pamattoņi – karmīnsarkanais, dziļi violetais, dzeltenais, baltais – svārstīgajā krāsu kardiogrammā faktiski ir tikai centrālie orientieri.
Esmu centies panākt, ka no pirmajām vizbulītēm līdz salnas dzēlienam dažādā intensitātē turpinās ziedēšana. Vasarā tā ir pašsaprotama, tāpēc īpaši rūpīgi piedomāts par pavasara un atvasaras ziedētājiem. Ja prātā tiek turēta krāsu disciplīna, tas nav nemaz tik vienkāršs uzdevums.
Augi galvenokārt stādīti. Nopirkt tos nevar un nav arī bijis nepieciešams – varu rakt dabā vai savā naturālā stila dārzā, kurā ar tiem eksperimentēju jau ilgstoši.
6 × 9 metrus lielajā dobē 2025. gada oktobrī iestādīju pāri par 700 augiem no 23 sugām. Šīs sezonas gaitā tie papildināti ar vēl vairāk nekā 100 augiem no dažādām sugām, kas nebija pieejamas pērnruden. Daļa sugu – vīrceles, meža zemenes, brūngalvītes, suņkumelītes – te deklarējušās pašas pēc savas iniciatīvas, atceļodamas augsnē kopā ar stādiem no meža vai dārza. To vizuālais iespaids nav nozīmīgs, bet brīvprātīgā klātbūtne ir svarīga.
Retumi, protams, ir lieliski un interesanti, bet reti tie ir tāpēc, ka ir kūtri uz pielāgošanos un prasīgi pēc specifiskiem apstākļiem. Bet te nekas nav ielabots, ir tipiska pēc būvdarbiem sajaukta dažāda tipa augsne, no kuras pēc velēnas noņemšanas nolasīti lielākie akmeņi un armatūras stieņu fragmenti. Rēķināmies, ka kādām sugām te nākotnē varētu nepatikt, tāpēc ir labi, ka citas piesakās pašas. Jācer, ka neviena šos apstākļus neuzskatīs par ideāliem, jo tad sākas cīkstiņš ar tieksmi dominēt. Protams, šādā vidēja izmēra dobē viss liekais bez liela iespringuma ir izravējams.
Tāpat kā citos savos projektos, arī šeit labprāt izmantoju viengadīgos un divgadīgos augus. Pirmkārt, tie šādai ar matemātisku precizitāti plānotai dobei ilgtermiņā piešķir spontanitāti, kas rada iespaidu par sabalsošanos ar norisēm dabā. Otrkārt, kura labiekārtošanas institūcija pilsētvides apstādījumos var atļauties ņemties ar īsmūža savvaļas augiem? Šādi individuāli uzraudzīti projekti ir to patvēruma un pielietojuma niša.
Skaļo iekšā saucēju lomu jau no tālienes pilda ilzītes. Dzelteno augu izvēle dabā ir liela, tos var izraudzīties sevišķi apdomīgi.
Ilzītes jau tāpat zied ilgstoši, bet, ja kā papildu manipulāciju izmanto šo divgadīgo augu spēju nereti uzziedēt jau pirmajā sezonā, pakāpenisku ziedēšanu var noildzināt no jūnija līdz septembrim. Tas ir ļoti cienījami. Ir vērts arī vērot, kuriem augiem piemīt spēja uzziedēt atālos, un to mērķtiecīgi pārvērst par rudens dizaina ģenerēšanas mehānismu – tie ap Jāņiem jāapgriež. Dabu apmānīt nevar, bet savā labā varam izmantot tās dzinuli tikt līdz sēklu briedināšanai arī nestandarta situācijās. Mūsu ilgtermiņa maratonā pietiek ar nokļūšanu līdz rudens ziedēšanas fāzei.
Dobi plānots novākt pakāpeniski rudens gaitā, jo ziemas grafika bez graudzālēm nešķiet īsti pilnvērtīga. Izteiksmīgas vietējās graudzāles, kas azartiski neizsētos un būtu izmantojamas šādiem nolūkiem, vēl gaida savus atklājējus, man tādas nav izdevies atrast. No graudzālēm te ir tikai parastie vizuļi, kas, lai gan filigrāni, tomēr stalti notur stāju un sākumā ir bordīgi, bet pēc tam ilgstoši saglabā pavasara sniegā balinātu linu palagu toni.
Mākslinieciskais kods
Te ir Mākslas skola. Vai ar iespēju vērot neierastus, pievilcīgus augus ir pietiekami? Kālab gan ne – uz skaidri ieturētā stilā veidotiem augu salikumiem un vides arhitektoniskās struktūras taču balstās lielākā daļa pasaules dārzu. Vai var iztikt bez īpašas mākslinieciskās idejas? Jā, protams. Tomēr tādu pieeju neapsvēru, jo iekšējais uzstādījums bija radīt dobi ar skaidru māksliniecisko vēstījumu.
Tāpēc projekts īstenots kā ainavu dizaina un mākslas sintēze: ainaviskais risinājums pilnībā balstīts vienā no mākslas formām – fotogrāfijā, kas kā mācību priekšmets tiek apgūts skolā.
Tas ir iemesls, kāpēc dobei izvēlēta taisnstūra forma – tā atbilst tradicionālas fotogrāfijas formātam.
Fotogrāfijas celmlauži – no piktoriālistiem līdz modernajiem konceptuālistiem – ir izmantojuši ķīmiskus, optiskus un mehāniskus paņēmienus, lai attālinātos no tīras realitātes dokumentēšanas un attēlos radītu glezniecisku vai grafisku efektu. Skrāpēti negatīvi, slāņota realitāte, mīksta fokusa objektīvi, gaismas otu izmantošana, gumijas bihromāta vai platīna izdrukas attēlu akvareļu tekstūras vai dziļas tonalitātes nodrošināšanai… Šādi fotogrāfiskie paņēmieni kļuva par ideju meklēšanas provokatoriem, lai atrastu sasaistes risinājumu to transformēšanai dizainā.
Gala variantā dobē savstarpēji mijiedarbojas fotogrāfijas un dārzkopības kompozīcijas principi. Kādi tie ir?
- Zelta griezums. Viens no jaudīgākajiem paņēmieniem mākslā, kas šajā dobē ar 140 sveķeņu starpniecību kā centrālais ceļvedis caurvij visas trīs zonas un sekmē to vizuālo stabilitāti.
- Trešdaļu likums. Tapšanas procesā dobi ar auklām sadalot reālās, proporcionālās līnijās, tika iegūtas trīs simetriskas zonas, veicinot naturālajam dārzkopības stilam būtisko matricas jeb atkārtoto stādījumu principa īstenošanu un augu mērķtiecīgu grupēšanu katrā no zonām.
- Līniju krustpunkti. Tie ir fokusa punkti, kuros augi palīdz koncentrēt stādījumu ilgtermiņa vizuālo stāstu.
- Kompozīcijas centrs. Te tā ir priekšplāna vidusdaļa, kurā izvietoti dobes kontekstā jēdzieniski nozīmīgākie augi, kas nes centrālos saturiskos vēstījumus.
Tādējādi fotogrāfijas kompozīcijas mācībstunda var notikt pie šīs savvaļas puķu dobes, atklājot to kopsakarību paradoksālo dabu. Tā ir viena no mākslas privilēģijām – raudzīties uz pasauli caur slēptu sakarību prizmu.
Tomēr kompozīcija ir tikai ietvars, kas kalpo dziļākam mērķim – izraisīt sajūtas, atraisīt iztēli. Impresionisti savulaik formulēja, ka radītais noskaņojums ir svarīgāks par detaļu skaidrību. Te prioritāras ir nevis zināšanas, kas tie ir par augiem, bet gan acu un sirds prieks, ko tie raisa. Augu potenciāla pārzināšana ir dizainera mājasdarbs, skatītājiem ir svarīgi baudīt to talantu priekšrocības. Protams, ir labi pazīt augus, bet šeit tas nav svarīgākais. Maģija var iedarboties arī pa sētas durvīm – interese par tiem var rasties pēc apskates.
Ainavu projektētāji nereti teic, ka iedvesmojas no dabas. Man tā nav.
Dabā atrodu tikai skaistus augus, bet to salikumus nekad neesmu kopējis. Tie top prāta un iztēles kokteilī pēc dažādu kritēriju kopuma un ir daudz sarežģītāki par kādā konkrētā vietā redzēto. Pie skolas tiek piedāvāts ieraudzīt dabas skaistumu ļoti koncentrētā formā.
Viens no centrālajiem struktūras augiem te ir dižās pulkstenītes. Tās izmantot lielā mērā iedvesmoja Imants Lancmanis, kurš kādā intervijā ieminējās, ka intensīvajā Rundāles pils atjaunošanas posmā gandrīz negleznoja, ir tikai kāds neliels darbs ar viņam sevišķi mīļajām zilajām pulkstenītēm. Mani tas aizķēra un stiprināja vēlmi pulkstenītes īpaši izcelt arī šajā mākslas teritorijā. Dobē to iestādīts pāri par simt.
Saturiskā stratēģija
Tāpat kā māksla, arī ainavu dizains var būt daudzslāņains. Dārzi var runāt par idejām un paust attieksmi pret sabiedrībā aktuālām problēmām.
Kompozīcijas centrā šeit ir Sarkanās grāmatas augs – lielziedu uzpirkstīte –, kas aktualizē Latvijas reto augu aizsardzības sistēmu: radīt sistēmiskus risinājumus, kā retos augus pavairot vismaz valstij piederošajos botāniskajos dārzos vai kokaudzētavās. Tādējādi daudzas no retajām sugām pārstātu būt apdraudētas.
Tāpēc šajā mākslinieciskajā vidē apzināti tiek izmantots viens no mākslas paņēmieniem – provokācija, lai nevajadzētu tikai bezspēcīgi noskatīties, kā arvien mainīgajās un dažkārt turpmākai augšanai nepiemērotās dzīvotnēs tie aiziet bojā. Mēs šajā kontekstā rosinām uz konstruktīvu rīcību valstiskā un individuālā līmenī.
Līdzās uzpirkstītēm augošie raudeņu baltziedu puduri simbolizē aicinājumu uz padziļinātu dabas daudzveidības izpratni. Retās baltziedu un citas formas, kas rodas augu ģenētisko mutāciju rezultātā un te ir pārstāvētas ar karmīnsarkanām, violetām un baltām vizbulītēm, baltām zilajām kāpnītēm un citiem neparastiem augiem, mudina dziļāk izprast sarežģītos dabas procesus un vērīgāk raudzīties dabā savu personisko atklājumu meklējumos.
Tas ir arī rosinājums dzīvesstilā izmantot starpdisciplināru pieeju. Šajā gadījumā tā ir botānikas integrēšana mākslas formā – fotogrāfijā – un ekoloģisko problēmu aktualizēšana sociālā kontekstā. Projekta dziļākajos slāņos te iesaistīta arī valodniecība ar lokālajiem vietvārdiem augu izcelsmes vietās: ežziedes no Gāršupes, vēršmēles no Augstā kalna, daglīši no Šedumalas, pulkstenītes no Ottes sila. Kad projekts bija gatavs, piedāvāju tam četrus iespējamos nosaukumus, no kuriem katrs akcentēja kādu atšķirīgu saturisko aspektu. Mākslas skolas pedagogi savā balsojumā izvēlējās šo: Zelta griezums pilsētā – dabas, mākslas un pilsētvides saikne.
Esmu centies apliecināt, ka ainavu dizains var būt botānisko zināšanu, māksliniecisko meklējumu un pilsoniskās stājas sintēze. Turklāt šis ir labdarības projekts ar nulles budžetu – mūsu dāvana pilsētai, kas ikvienam interesentam šajā publiskajā vidē ir pieejama 24/7 formātā.
Materiāls tapis ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.
