Rīga +4°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pēdējais brīdis
Deviņdesmito gadu sākumā Krievijas impērijas modernā versija – Padomju Savienība – sabruka. Un cilvēkiem sāka šķist, ka jautājumus vairs nerisina militāri.
Pirms divdesmit gadiem pastaigājos pa Minheni, Kopenhāgenu un domāju – kaut reiz tā būtu pie mums. Un tagad tā ir. Tikai, dzenoties pēc labklājības, mēs esam aizmirsuši par drošību. Par koridoru starp divām divpadsmitajām klasēm, kur puikas mētājās ar tukšām alus pudelēm.
Ja Latvijā būs karš, tas risināsies pēc viena vai otra scenārija. Agri vai vēlu, bet profesionālās NATO armijas vietā stāsies Ralfs un Olafs. Viņiem iedos šauteni un pateiks – ej! Pirmais, labvēlīgākais, ir Ukrainas variants – konflikts Latvijas dienvidaustrumos, Latgalē. Otrais – Putins un Obama izplūksies visā Latvijas teritorijā.
Starp citu, ukraiņi nav likvidējuši savu militāro hospitāļu sistēmu un nav mainījuši militārās medicīnas sistēmu. Viņiem militārā medicīna var uzņemt līdz 10 procentiem civilistu. Mēs nevaram. Savukārt, ja iesaistītos NATO, šaubos, vai viņi civilos maz uzņemtu.
Atjaunot padomju medicīnas modeli nav iespējams. Mums nav tādas nodaļas kā Borispiļas slimnīcā, kur astoņi ķirurgi slaistās, brīvajā laikā māsu istabā ēd speķi un vāra kafiju, bet vajadzības gadījumā ir gatavi operēt diennakti no vietas. Mums fiziski trūkst cilvēkresursu.
Latvijā valstij nevar piederēt ātrās palīdzības mašīnas. Veselības ministrija autotransportu drīkst tikai nomāt.
Tāpēc interesanti, ko kara gadījumā darīs automašīnu īpašnieks? Varbūt viņš pateiks, ka nevēlas riskēt ar savu mantu. Būtu interesanti zināt, vai līgumā ir kas rakstīts attiecībā uz kara apstākļiem.
Šobrīd Veselības, Iekšlietu un Aizsardzības ministrijai vajadzētu sākt domāt, kur nepieciešamības gadījumā ārstēsies cietušie. Jo pirmie, kas cietīs, būs Latvijas armijas karavīri.
Mārtiņš Šics, kurš izprot ātrās palīdzības funkciju kara apstākļos, saka – ir jābūt mobilām grupām, kas spēj ierasties ar savu transportu, ekipējumu un apmācītiem speciālistiem. Otrkārt, ir jāsaprot, ka modernās slimnīcu ēkas, kas celtas no stikla, tērauda un betona, pat neliela šāviņa trāpījuma rezultātā paliks bez logiem. Turklāt ziemas laikā aizsaltu visi radiatori.
Ir jābūt plānam B – jābūt skaidrībai, kurp evakuēt cietušos. Ir jābūt tādām pašsaprotamām lietām kā petroleja, ūdens, šprices, zāles, aparāti, ziepes. Starp citu, es šīs rezerves mājās veidoju. Iepirku veļas ziepes, siltās drēbes. Es vienmēr esmu gatavojies. Treškārt, ir jānotiek nepārtrauktām ārstu mācībām, kas speciālistus tur tonusā un neļauj atslābināties. Lai to panāktu, jādod lielāka rīcības brīvība slimnīcu vadītājiem, kurus ministrija nepārtraukti kontrolē, jādod iespēja jauniem, enerģiskiem cilvēkiem.
Bet pats galvenais – ir pēdējais laiks iesaistīties ievēlētajām simts galvām. Un varbūt pēdējais laiks – iesaistīties mums visiem.
