Rimants Liepiņš atklāti par postošu mīlestību, šķiršanos un Stirnu buku

– Lasīju, ka pats nekad neesat skrējis Stirnu bukā. Tiešām – ne reizi?
– Vienu reizi esmu – pagājušajā gadā Vāveres distanci, septiņus kilometrus, vecākais dēls mani piespieda.
Sacensību dienā mežā nav laika pat domāt par to, ka varētu arī pats paskriet. Sacensības notiek sestdienā, takas marķēt sākam trešdienā, piektdien ir kontrole, sestdien no rīta atkal kontrole, jo vienmēr kaut kas, izrādās, ir norauts, noplēsts. Sākumā pirms katra mača murgos rādījās, ka netiks fiksēti rezultāti vai mežā nebūs marķējuma. Stresoju visu laiku.

– Sākums visam esot bijis tāds – kādu dienu, uzkāpjot uz svariem un secinot, ka kilogramu tā kā drusku par daudz, jūs esot nolēmis, ka kaut kas jādara, un uzsācis regulāras skriešanas nodarbības Āža kalnā. Un kādu dienu ultramaratonists Matīss Vecvagaris pajautājis: cik ilgi viens pats skriesi? Tad nu uzaicināti arī citi, un uz pirmo skrējienu ieradušies pieci simti «tuvāko draugu».
– Tieši tā arī bija! Pārceļoties no Rīgas uz Ķesterciemu, vairs nebija iespēju regulāri spēlēt basketbolu, un tā es viens pats kūļājos pa ciemu. Čalis, kas tik daudzus gadus nodzīvojis Rīgā, nonāk piejūras ciemā… Bet nebija tā, ka Stirnu buks radās jau nākamajā nedēļā pēc tam, kad beidzās mans darbs Platforma Records. Pusotra gada vai pat divus noļurkājos, domājot, ko varētu darīt.

Droši vien ir baigi naivi iedomāties, ka sieviete, kas ienāk ģimenē, pieņems tavus trīs bērnus.

Pirmais laiks pagāja tādā kā depresijā, kamēr sapratu, ka viss tiešām ir beidzies. Pārceļoties vēl nosvila divi cietie diski, kur glabāju ierakstu kopijas, un pazuda pāris milzīgas kastes ar kompaktdisku kolekciju.